Kēnigsbergas teoloģijas students, vēlāk izcilais Apgaismības laika literāts un filosofs Johans Gotfrīds Herders (1744-1803) esot ieteicis savam draugam un studiju biedram Johanam Frīdriham Hartknoham (1740-1789) uzsākt tirgot grāmatas.
"Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500"
Gatavojoties 2025. gadam, kad apritēs 500 gadu, kopš iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā, Latvijas Radio 1 sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku (LNB) raidījumā "Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500" pēta, kā piecu gadsimtu garumā attīstījusies latviešu valoda un grāmatniecība, ietekmējot zināšanu, ideju un jaunrades dinamiku Latvijā un veicinot mūsu piederību Eiropas kultūrtelpai.
Ideja Austrumprūsijas puslietuviskajā Goldapā dzimušajam ērģelnieka dēlam Hartknoham šķita vērtīga, viņš ar panākumiem pievērsās grāmatu tirdzniecībai, sākumā kā Kēnigsbergas tirgotāja un izdevēja Johana Jākoba Kantera (1728-1786) palīgs un pārstāvis Jelgavā (1762), vēlāk darbodamies kā patstāvīgs uzņēmējs un tirgotājs. Visai drīz Hartknohs Vec. pievērsās arī izdevējdarbībai, ko veiksmīgi turpināja arī viņa dēls Johans, kas, līdzīgi tēvam, uzsāka grāmattirgotāja darbu Rīgā agri – jau 19 gadu vecumā (1787). Tēva apgādībā ik gadu (1780-1789) tika sagatavotas iespiešanai vidēji 14 grāmatas, Hartknohs Jaun. spēja būtiski paplašināt savu izdevējdarbību, viņš izdevis pat 33 grāmatas gadā (1794). Tomēr jāatgādina, ka abu Hartknohu izdotās grāmatas drukātas nevis Rīgā, bet Vācijā (Leipcigā, Berlīnē).
Nedz Hartknoham tēvam, nedz Hartknoham dēlam Rīgas rāte nebija devusi atļauju pašiem drukāt grāmatas (privilēģija piederēja vispirms G.K. Frēliham, tad J.K. D. Milleram), un viņi bija pirmie izdevēji Latvijā, kam nepiederēja sava spiestuve.
Iespieddarbus nācās pasūtīt vācu tipogrāfiem. Hartknohi ieguldīja grāmatizdošanā savus līdzekļus, koordinēja darbu un tirgoja grāmatas gan savā Rīgas veikalā, gan grāmatu gadatirgos Vācijā. Hartknoha Vec. vadītajiem grāmatu veikaliem Jelgavā (1763-1767) un turpmākos 20 gadus Rīgā (1765-1789) veicās labi, tāpēc Hartknohs Vec. pateicībā esot bieži saucis Herderu par savas laimes kaldinātāju. Abi Hartknohi bija veiksmīgi uzņēmēji, kas spēja saviem klientiem sarūpēt daudzveidīgu piedāvājumu: grāmatu tirgos Vācijā iegādātas jaunākās grāmatas un preses izdevumus, tāpat arī muzikālijas (nošu izdevumus), gravīras, kartes, veikalā varēja atrast pat globusus, herbāriju, mikroskopu, rēķināšanas mašīnu un pat sinepes un pērles. 1792. gada Hartknoha Jaun. veikala katalogs liecina, ka piedāvājumā ir 200 nosaukumi, grāmatas lielākoties vācu un franču, bet arī angļu un spāņu valodās.
Hartknohu grāmatu komercijai bija daudzveidīgas un elastīgas formas: grāmatas varēja pirkt uz vietas veikalā, tās varēja pasūtīt rakstiski, varēja nomaksāt skaidrā, bet tāpat arī pirkt uz parāda vai ar pēcmaksu, uz tirgotāja rēķina grāmatas tika sūtītas uz visai attālām Vidzemes, Kurzemes, Igaunijas vietām; pasūtītājs drīkstēja arī atteikties no piegādāta sūtījuma, un Hartknohs grāmatas pieņēma atpakaļ. Turklāt pastāvīgajiem klientiem Hartknohs deva 25% atlaides. Par jaunumiem regulāri informēja sludinājumi Rīgas avīzē. Hartknoha interesēs strādāja pārstāvji un komisionāri citās pilsētās (Tērbatā, Tallinā, Sāremā, Maskavā, Pēterburgā). Dēls pēc tēva nāves 1789. gadā bija pārmantojis gan tēva uzņēmumu, gan tā plašos sakarus Vācijā ar ievērojamiem izdevējiem, iespiedējiem, grāmattirgotājiem. Abu Hartknohu efektīgais un izvērstais darbs grāmatu izplatīšanas jomā spēja panākt to, ka jaunākā literatūra Vidzemē kļuva viegli pieejama, lasītāju aprindas ievērojami paplašinājās. Turklāt abiem Hartknohiem piemita ievērojamas spējas piesaistīt un motivēt vietējos autorus, kam nu pavērās labas iespējas publicēt un izplatīt savus darbus. Tapa grāmatas, kam joprojām paliekama nozīme Vidzemes vēsturē, novadpētniecībā, topogrāfijā un kartogrāfijā, antropoloģijā.
Hartknohiem bija svarīga arī labdarība: turpinot tēva iedibināto, arī Hartknohs Jaun. ik gadus dāvināja savas grāmatas Rīgas pilsētas bibliotēkai. Jaun. Rīgas grāmatu veikalam liktenīgi kļuva Krievijas imperatora Paula I izsludinātie cenzūras noteikumi (1797), kas aizliedza tirgot jebkādas ārzemēs iespiestas grāmatas bez cenzūras caurskates. Veikals cieta lielus zaudējumus, kad Rīgas cenzūras noliktavā pusgadu tika aizturēti 34 saiņi un kastes ar Hartknoha Vācijā iepirktajām grāmatām, turklāt cenzori kastes pat nebija atvēruši. 1798. gada rudenī Hartknohs centās panākt sev labvēlīgu risinājumu Pēterburgā, bet iznākumā pēc Paula I rīkojuma tika arestēts un vairākus mēnešus turēts apcietinājumā Pēterburgā, kas raisīja satraukumu un sašutumu arī Vācijas literātu aprindās. Pēc atbrīvošanas viņam nācās gandrīz vai piespiedu kārtā aizceļot no Rīgas (1798. gada martā) un vienlaikus likvidēt šeit izdevniecību un grāmatveikalu. Hartknohs ar ģimeni apmetās Rūdolštatē, Švarcburgas firsta valstī (Tīringā), bet viņa izdevniecība tika pārcelta uz Leipcigu. Hartknohu firmas 30 Rīgas gadi bija noslēgušies.
Savulaik Hartknoha Vec. rekomendācija deva iespēju divdesmitgadīgajam Herderam iegūt Domskolas palīgskolotāja (kolaboranta) un bibliotekāra palīga, vēlāk mācītāja adjunkta vietu Rīgā (1764 -1769). Hartknoha veikals un nams bija vieta, kur Herders iegriezās vai ik dienu. Veikalā viņš varēja pārlūkot jaunākās grāmatas un presi, bet ģimenes lokā pavadītajos vakaros Herderam par prieku Hartknohs muzicēja. Lai iepazīstinātu draugu ar jaunsaņemtām notīm, apdāvinātais grāmattirgotājs spēlēja klavieres un dziedāja. Hartknohs izdeva un izplatīja pirmos Herdera sacerējumus, un augstsirdīgi aizdeva draugam naudu ceļojumam uz Franciju, kad tas bija nolēmis Rīgu atstāt (1769. 24.V). Hartknohs Vec. izdevis pirmos Herdera darbus, ko ātri un veiksmīgi izplatīja viņa veikals un sazarotais pārdošanas tīkls. Par pirmajiem panākumiem literatūrā Herderam jāpateicas Hartknoha Vec. izdevniecībai un grāmatveikalam. Kā aforistiski teicis vācbaltiešu filosofs Kurts Štavenhāgens: "Herderā herderiskais uzauga Rīgā" (1925).
Cieša draudzība un sapratne balstīja abus Kēnigsbergas jaunības draugus līdz pat Hartknoha Vec. nāvei (1789), sadarbība un draudzība vienoja arī Herderu un Hartknohu Jaun. Turklāt Herderu ar Hartknohu ģimeni vienoja arī ģimeniskas saites. Nupat atrasts ieraksts 1768. gada Rīgas Sv.Pētera baznīcas dzimušo un kristīto reģistrā (LVVA, 1427 f., 1.l., 203.lpp. Nr.62) apliecina, ka:
"1. jūlijā [nokristīts] vietējā grāmattirgotāja Johana Frīdriha Hartknoha un viņa sievas Annas Benignas Mēmelas dēliņš Johans.
Krustvecāki: Melngalvju eltermanis Johans Cukerbekers, eltermanis Bulmerinka kungs, mācītājs Herdera kungs, pulka feldšeris Herholds, ārsts Hummija kungs no Jelgavas.
Cukerbekeres kundze, dzim. Krēgere, padomnieka Janava kundze, dzim. Šrēdere, Kaca jaunkundze no Jelgavas.
M: A: Reisners"
Mācītāja Martina Andreasa Reisnera veiktais kristīšanas ieraksts 1768. gada 1. jūlijā apstiprina tikai pēc vēlākiem nostāstiem zināmo faktu, ka ievērojamā Rīgas un Rūdolštates grāmattirgotāja un izdevēja Johana Frīdriha Hartknoha Jaun. krustēvs bijis arī Rīgas Sv. Ģetrūdes un Jēzus baznīcas mācītājs Johans Gotfrīds Herders. No astoņiem Rīgas grāmattirgotāja Hartknoha jaundzimušā dēla Johana krustvecākiem vēl ievērību pelnījuši Kēnigsbergā dzimušais Jelgavas ārsts un publicists Karls Ferdinands Hummijs (Hummius, 1724-1788), domājams, arī tuvinieks (iespējams, ka Hummija sieva un Hartknoha sieva Anna Benigna Mēmela (Mehmel, ap 1750 -+1771). Pirmais krusttēvs bija Rīgas Melngalvju eltermanis Johans Cukerbekers (Zuckerbecker, (1727-1775), kura vārds bērnam dots. Tam laikam neierasts, ka Hartknoham Jaun. ir tikai viens kristītais vārds, un tā viņš minēts arī sava tēva testamentā.
Hartknohu Vec., Herderu un Cukerbekeru vienoja arī piederība Rīgas brīvmūrnieku ložai "Pie zobena" (Zum Schwerdt). Šo dzimšanas un kristīšanas apliecinājumu nebija izdevies atrast ne izcilajam ģenealogam Augustam Vilhelmam Buhholcam ( 1803-1875), ne grāmatizdevēja Hartknoha Jaun. darbības pētniecei Klaudijai Tačus (Taszus) sava doktora darba un divsējumu monogrāfijas (2011) izstrādes laikā, iespējams, tādēļ, ka Hartknoha Vec. dzimtas vēsturei svarīgi ieraksti atrodami gan Rīgas Doma baznīcas, gan Rīgas Sv.Pētera baznīcas un Sv.Jēkaba baznīcas reģistros. Tāpēc literatūrā atrodamas dažādas versijas par Hartknoha Jaun. dzimšanas gadu un datumu.
Sekojot Latvijas grāmatām pa 500 gadus atstātajām pēdām, nupat pirmo reizi bijis iespējams to precizēt.
Te jāpiezīmē, ka baznīcas grāmatā atzīmēts kristīšanas, nevis dzimšanas datums, kas varētu būt pāris dienas agrāk.
Vēstījums par divu paaudžu Rīgas grāmattirgotājiem un izdevējiem Hartknohiem būtu neizteiksmīgs un abstrakts, ja pilsētas kartē nebūtu atrodama grāmatveikala adrese. Laika distance ļauj teikt, ka Hartknohu namu 18. gadsimta otrajā pusē visai pelnīti var uzskatīt par Rīgas un visas Vidzemes intelektuāli literārās dzīves krustpunktu. Ir ierasts, ka spožu vārdu un pasaules slavu iemantojuši Hartknohu apgādā izdoto grāmatu autori; kā pirmais minams Hartknoha un Herdera pasniedzējs Kēnigsbergā, lielais Apgaismības laikmeta filosofs Imanuels Kants (1724-1804), kura nozīmīgāko darbu pirmizdevumi izdoti Hartknoha Vec. apgādā. Visu grāmatu titullapas apliecina to piederību: Rīgā, izdevis Johans Frīdrihs Hartknohs. Nav jābūt filosofam, lai zinātu un spētu citēt vienu no viszināmākajām un cildenākajām Kanta atziņām, kas atrodama "Praktiskā prāta kritikas" Rīgas pirmizdevumā (1788): "Divas lietas pilda manu sirdi ar jaunu un aizvien pieaugošu apbrīnu un godbijību, jo biežāk un ilgstošāk manas domas pie tām kavējas – zvaigžņotā debess virs manis un morālais likums manī."
Izcilie autori ir atstājuši ēnā grāmatizdevējus un viņu namu, tomēr Rīgas pilsētas vēsturei un laiktelpas sapratnei Hartknohu nams ir svarīgs. Tomēr tā vairs nav pilsētvides reālija, Hartknohu grāmatveikala vieta iezīmējama vien Rīgas ielu tīkla atmiņas telpā, un centieni to precizēt pielīdzināmi detektīvstāstam, kura veiksmīgā atšķetinājumā pateicību pelnījis Dr. arch. Ilmārs Dirveiks.
Pirmais Hartknoha grāmatveikals pāris gadus (1765-1767) atradies Jaunielā. Pēc tam, kad Hartknohs bija pilnībā pārcēlies uz Rīgu, viņš 1769. gada jūlijā iekārtoja jaunu, plašāku veikalu namā Smilšu ielas un Mazās Aldaru ielas stūrī. Pēc diviem gadiem (1771.gada 8.jūlijā) Hartknohs tā saukto Grēbnera namu (Gräbner Haus) nopirka par 2000 Alb.dālderiem.
Pēc drīzumā veiktās pārbūves Hartknohu grāmatu veikals šajā namā atradās līdz pat Hartknoha Jaun. aizbraukšanai no Rīgas 1798. gada pavasarī. Hartknoha mantinieki ēku pārdeva 1834. gadā. Senlaicīgais 18. gadsimta nams tika pilnībā pārbūvēts (faktiski nojaukts) 1909.gadā, kad Smilšu un Mazās Aldaru ielas stūrī pēc arhitekta Paula Mandelštama projekta uzcēla Ziemeļu kredītbiedrības ēku stateniskā jūgendstila gaumē. Smilšu ielas veidolu pilnībā, neatgriezeniski pārveidoja Latvijas Finanšu ministrijas celtniecība; tās dēļ 1936. gadā tika nojauktas vairākas ēkas, arī nams Smilšu un Mazās Aldaru ielas stūrī; turklāt vienlaikus tika likvidēta arī Mazā Aldaru iela. Tā seno Hartknoha namu 20. gadsimta pirmajā pusē nojauca pat divreiz…
Visas Latvijas un arī Apgaismības laikmeta Eiropas kultūrvēsturē tik nozīmīgais Rīgas grāmatveikals redzams vien Rīgas arhitektūras vēsturniekiem labi zināmajos 1823. gada Rīgas namu fasāžu notinumos, kur attēlota ēka ar augstu jumtu un klasicisma stilā veidotu fasādi un ovālu logu (t.s. vēršaci) zelminī. Grāmatu veikals atradās pirmajā stāvā, vēl ēkai piekļāvās piebūve (noliktava). Zināms, ka 1795. Gadā Hartknohu namu apdzīvoja 14 cilvēki, tostarp Hartknohs. Jaun. ar sievu un diviem bērniem, savu audžumāti un tās māsu, 3 grāmatveikala zeļļi, viens audzēknis – palīgs, 1 kalps un 3 kalpones. Te ar skumjām jāizsaka pārmetums Johanam Kristofam Brocem, kurš savulaik nebija uzskatījis par nepieciešamu uzzīmēt ne Hartknohu namu, ne Smilšu ielu.
Vēl gaiši krāsotās divstāvu ēkas siluets pavīd tālumā pāris gadsimtu mijas atklātnēs, kas rāda Smilšu ielu. Savdabīgs cieņas apliecinājums Hartknohiem bija rodams 1901.gadā Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē uzceltajā 17.gs. "Vecrīgas" rekonstrukcijas maketā (arhitekti Vilhelms Neimanis un Augusts Reinbergs): vienā Šāļu ielas namā atradās arī Hartknoha grāmatu veikals. Atvadu sveiciens, vēl nenojaušot nenovēršamās 20.gs. pārmaiņas.
Tomēr tiem, kas gribētu iejusties 1785. gada Rīgas grāmatu tirgotāju un lasītāju pasaulē, pa Hartknoha veikala durvīm palīdz ieskatīties Johans Vilhelms Krauze (1757 –1828), tolaik jauns mājskolotājs Gaujienas Jaunmuižā, pie barona Delviga , vēlāk – Tērbatas universitātes būvmeistars, arhitektūra profesors. Viņš savos vēlāk tapušajos memuāros "Vilhelma atmiņas" izteiksmīgi aprakstījis pirmo tikšanos ar Hartknohu Vec. (kuram tolaik 45 gadi) un savus pirmos iespaidus Smilšu ielas veikalā:
"1785. gada decembris. Netālu no [notāra] Oksforta dzīvoja Hartknohs, Smilšu ielā bija Vilhelma meklētais grāmatu veikals. Šaurs un piebāzts kabinets ieejas durvju tuvumā neko daudz nesolīja, ja salīdzina ar Amsterdamas, Hamburgas un Leipcigas grāmatveikaliem. Viens pārdevējs – viens rakstvedis – un garš kalsns vecis ar fauniskiem vaibstiem – tie arī bija visi darbinieki. Vecais vīrs turpināja rakstīt – pārējie nepamanīja atnākušā sveicienu; neviens neko nepiedāvāja – neviens neko neizrādīja – neviens netraucēja viņam piekļūt [grāmatām] – Vilhelms nopirka trūkstošās mācību grāmatas; sev Horāciju, Svetoniju, Klopštoka odas, Kleistu, Gesneru, Vendelinga flautas duetus, dažus kalendārus ar Hodovecka gravīrām, utt. Šad un tad vecais vīrs paskatījās, fauniski smaidīdams, it kā izklaidēts par Vilhelma bērnišķīgo prieku, – īpaši aplūkojot dažas Cipriāni – Bartoloci vara gravīras – tās noliekot atkal paņemot u.t.t., tad klusas skumjas, kad rēķins bija jau tuvu 30 dālderiem, kad viņš, kā šausmināts, gravīras nolika, aizgriezās prom, lai tās vairs neredzētu. Pajautāja vārdu, stāvokli, dzīvokli – vecais vīrs smaidīja vairāk – ierēdnis – uz rēķina vai skaidrā? Vilhelms atzinās: viņam tik daudz līdzi nav – Mēs to noteikti saņemsim, sacīja vecais vīrs, – Grāmatu iesējēji laukos ir reti, vai mums tās iesiet? Kā? Tās var būt gatavas 4 dienu laikā u.t.t. – Vilhelms bija pārsteigts par tik lielu uzticību un apsolīja: šodien atnest naudu, bet visu pārējo pieņemt ar pateicību, jo viņš ir svešinieks. Viņš atnesa naudu – barons atkal iedeva 50 rubļus – (37 ½dālderus), samaksāja – viņam tika ieskaitīti 10 procenti kā atlaide- pēc tā, ka viņš kā samīlējies šķielēja uz gravīru pusi, tika secināts, ka viņš ir mākslas mīļotājs, parādīja viņam vairākas, aizveda uz lielāku krātuvi dziļāk aizmugurē – lieliski, bet vilinoši – viņš izbēga kā Jāzeps no Potifāra, jo ļāvās kārdinājumam atstāt dažus rubļus (..) kā mēteli par divām ainavām un divām ļoti piemīlīgām sieviešu figūrām. Vecais vīrs smaidīja aizvien fauniskāk, Vilhelms steidzās ar saviem kalendāriem un bildēm, it kā būtu tās nozadzis, uz savu istabiņu, (..) tad taisnā ceļā atpakaļ pie lieliskā Hartknoha. Iestājās abpusējs labprātības un uzticēšanās gars; te viņš varēja pavadīt stundas - stundām pārlūkot zinātnes un tēlotājmākslas dārgumus, neko nepērkot, bieži vien pilnīgi vienatnē aizmugurējās telpās".
Tā Hartknohu grāmatas un Hartknohu veikals uz visiem laikiem iezīmējušas Rīgas vārdu pasaules intelektuālajā vēsturē.
