Kultūršoks

Kultūršoks: Kad uzstādīs pieminekli Gunāram Astram?

Kultūršoks

Kultūršoks: «Komponista Oskara Stroka vasaras koncertzāles projekta apturēšana»

Kultūršoks: «Kad uzstādīs pieminekli Gunāram Astram?»

Jubilejā plānotā Gunāra Astras pieminekļa atklāšana kavējas naudas trūkuma dēļ

No valsts budžeta piešķirtie 100 tūkstoši eiro izrādījusies nepietiekama summa, lai Tieslietu ministrija spētu valstiski godināt padomju varas disidentu Gunāru Astru, viņa 90. dzimšanas dienā atklājot pieminekli Baumaņa skvērā pie Rīgas apgabaltiesas. Tēlnieks Gļebs Panteļejevs darbu pie pieminekļa ir pabeidzis, taču pietrūcis naudas skvēra labiekārtošanai. Pieminekļa atklāšana pārcelta uz decembra vidu.

ĪSUMĀ:

Lielie plāni Gunāra Astras 90. dzimšanas dienai

Pirms gada tieslietu ministram Jānim Bordānam (Jaunā konservatīvā partija) radās ideja par Gunāram Astram veltītas piemiņas vietas izveidi pie Rīgas apgabaltiesas ēkas – skvērā, kas nes arhitekta Jāņa Frīdriha Baumaņa vārdu. Ideja guva atsaucību Saeimā, un Tieslietu ministrijai tās īstenošanai no valsts budžeta piešķīra 100 tūkstošus eiro. Sākotnējais plāns bija pieminekli atklāt Gunāra Astras dzimšanas dienā – 22. oktobrī.

Taču vēl neuzstādīts, piemineklis raisīja ne vienu vien diskusiju, kurā izskanēja jautājumi, kāpēc nav izsludināts konkurss tēlnieka izvēlei, kāpēc izvēlēts tieši Baumaņa skvērs. Tieslietu ministra padomnieks Imants Krastiņš skaidro – konkursa rīkošanai nepietika laika, savukārt vieta izvēlēta simboliska – pašreizējās Rīgas apgabaltiesas ēkā savulaik atradās Padomju Latvijas Augstākā tiesa, kas tiesāja Gunāru Astru:

“Tādām vērtībām, tādam cilvēkam ir jābūt pašā centrā, blakus Brīvības piemineklim, mums nebija nekāda cita varianta, kur tam būtu jāatrodas.”

Piemineklis Gunāram Astram Baumaņa skvērā – vizualizācija

Ministrijas izraudzītais tēlnieks Gļebs Panteļejevs darbu paveic laikā

Ministrija pieminekļa izveidi uzticēja tēlniekam Gļebam Panteļejevam. Gunāra Astras jaunākais brālis Leons atzīst, ka sākumā, tāpat kā daudzi, arī viņš ministrijas izvēli neesot sapratis: “Tad, kad es iepazinos ar viņa iepriekšējiem darbiem, kas tik ļoti tematiski precīzi un perfekti izpildīti, es kļuvu pilnīgi pārliecināts, ka tas ir īstais autors.” Gunāra Astras brālis tēlnieku centās atbalstīt, kā spēja. “Leons Astra ļoti daudz palīdzēja ar fotomateriāliem,” stāsta Gļebs Panteļejevs: “Man bija ļoti bagāts klāsts […], tomēr neko jaudīgāku par slaveno, hrestomātisko bildi padomju arestanta tērpā, es neesmu redzējis. Un es sapratu, ka man jābalsta tā ideja, koncepts uz šo fotogrāfiju.” Fotogrāfijas autore ir Gunāra Astras sieva Herta Līvija, kura to uzņēma 1987. gada beigās Rīgā, Čekas mājā. “Tā kamera bija ienesta slepeni, un tika bildēts no zema rakursa, klēpī turot.

Acīmredzot, dīvainais rakurss rada viņam šīs milzīgās rokas priekšā, perspektīvā, un portrets tā kā otrā plānā.

Un tas mani tā fascinēja, es nevarēju aizmirst tieši šo faktu, ka tur principā ir divas fotogrāfijas vienā – tās milzīgās rokas un absolūti garīgais tēls,” skaidro Gļebs Panteļejevs.

Gunārs Astra 1987. gada beigās Rīgā, Čekas mājā

Skulptūru vērtē Rīgas apgabaltiesas darbinieki

Tiesa, ne visi par Gļeba Panteļejeva redzējumu bija sajūsmā. Vasarā tiesneši, tiesnešu palīgi, tiesas sekretāri, pat saimnieciskajā daļā nodarbinātie pieminekļa autoram iesniedza savu vērtējumu par jauno vides objektu. Gļeba Panteļejeva skulptūras izvietošanu pie tiesas ēkas vēstulē atbalstīja tikai pieci darbinieki, bet pret bija – 89. Arī LTV raidījuma “Kultūršoks” rokās nonācis šis neprastais dokuments. Tajā tiesnese Ilze Celmiņa autoram norāda, ka tas ir “ļoti primitīvi izpildīts piemineklis, tad jau plāksne pie mūsu ēkas ir daudz izteiksmīgāka.” Tiesnese Agnese Veita norāda, ka: “Šāds risinājums […] noteikti neveicinās arī sabiedrības uzticēšanos tiesu varai, bet radīs pretēju efektu.” Tiesnese Lelde Grauda raksta ļoti skarbi: “Šausmas, neko briesmīgāku pēdējos gados nav nācies redzēt…” Piemineklis neder arī tiesnesim Guntaram Stūrim:

“Par gaumi nestrīdas, par gaumi brīnās! Man nepatīk! […] Jāmeklē cits variants.”

Tagad apgabaltiesas darbinieki no mākslas soģa lomas ir norobežojusies, “Kultūršokam” paziņojot, ka vēlas saglabāt neitralitāti un komentārus nesniegs.

Piemineklis Gunāram Astram – makets

Gļebs Panteļejevs Rīgas apgabaltiesas darbinieku vēstuli negrib ne rādīt, ne atminēties. “Tur runa ir par vēstījumu, par dziļāku būtību, un tieši mākslas darba dziļākā būtība ir tā lieta, kas provocē šo diskusiju, jo ļoti bieži līdz būtībai cilvēks nemaz neaiziet. Ierauga tikai to virskārtu, to plēvi, to virsmu, un ieskatīties vai nu nespēj, vai negrib, vai neprot. Varbūt nav vienkārši izglītots un apmācīts, jo par to mēs bieži runājam sakarā ar [Kristiana] Brektes darbiem,” teic tēlnieks.

Naudas pieminekļa uzstādīšanai pietrūkst

Jūlija beigās Tieslietu ministrija saprata, ka ar piešķirtajiem 100 tūkstošiem eiro būs par maz, lai uzstādītu gatavo pieminekli. Ministrija ar oficiālu vēstuli vērsās pie Rīgas mēra Mārtiņa Staķa (“Attīstībai/Par!”) ar lūgumu atbalstīt un iesaistīties pieminekļa uzstādīšanas un skvēra labiekārtošanas darbos, piešķirot 40 tūkstošus eiro. Rīgas dome Tieslietu ministrijai atteica.

Rīgas pilsētas arhitekts Gvido Princis norāda, ka tas ir naudas, nevis ideoloģijas jautājums: “Pilsētai jāplāno nauda, un skaidrs, ka ne tāda Baumaņa skvēra labiekārtošana, ne fundamentāla pārveide līdz šim nav bijusi plānota. Tagad rudenī institūcijas nāca kopā, vairākkārt diskutēja un sprieda, un secinājums ir tāds, ka šī gada budžetā šādi līdzekļi nebija plānoti. Tas varētu būt pašsaprotami. Tā otra lieta, ka diskusijas gaitā mēs nonācām pie secinājuma, ka Tieslietu ministrijas piedāvātais objekts ir pietiekami liels, iespaidīgs.

Tas mainīs pilsētvidi, mainīs visu laukuma tēlu, un tas pieprasa faktiski atjaunot šo laukumu.”

Pieminekli atklās 15. decembrī

Pēc Rīgas domes atteikuma Tieslietu ministrija iztrūkstošo naudu atrada, pārskatot savu budžetu un novirzot piemineklim Covid-19 dēļ neapgūtos līdzekļus. Jau tuvākajā laikā Baumaņa skvērā sāksies labiekārtošanas darbi. Projekts atbildīgajās Rīgas pašvaldības institūcijās un būvvaldē esot saskaņots, un pieminekļa atklāšana tagad pieskaņota citam nozīmīgam datumam – 15. decembrim. 1983. gada 15. decembrī Gunārs Astra teica savu leģendāro “Pēdējo vārdu”, pirms tika atzīts par sevišķi bīstamu recidīvistu: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku."

Piemineklis Gunāram Astram Baumaņa skvērā – vizualizācija

“Mums nebija nekādu variantu to izdarīt nākamgad. Atradām finansējumu, piemineklis būs šogad,” ir pārliecināts Imants Krastiņš. Šis solījums ļoti iepriecinājis Gunāra Astras brāli Leonu Astru: “Es tā domāju, ka piemiņas vietu par daudz gluži nevarētu būt. […] Vairāk tas varētu attiekties ne uz tiem ļaudīm, kas ir stingri un pārliecināti savā nacionālajā domāšanā, bet uz jauniem ļaudīm, kas ir mūsu nākotne. Šīs piemiņas vietas liek viņiem domāt, liek saprast, kas Gunārs Astra ir un kāpēc par viņu tiek domāts šodien.”

Tēlnieks Gļebs Panteļejevs cer, ka sabiedrība uztvers pieminekļa ideju:

“Es gribētu, lai šis piemineklis uzrunātu cilvēkus ar ļoti skaidru vēstījumu – uz Gunāra Astras personības pamata pateikt sabiedrībai vienu vārdu – nebaidies!”

Gunārs Astra no jauna jāiepazīst lielai daļai sabiedrības

No 57 savas dzīves gadiem Gunārs Astra ieslodzījumā pavadīja gandrīz 20. Padomju vara divas reizes viņu notiesāja par pretvalstiskiem uzskatiem, tikšanos ar ārvalstu diplomātiem un Komunistiskajai partijai nevēlamas literatūras pavairošanu. Augumā raženais vīrs ar stipro garu sava sapņa – neatkarīgas Latvijas atjaunošanu – nesagaidīja. Tiek pieļauts, ka Gunāru Astru 1988. gada pavasarī noindēja Valsts drošības komitejas darbinieki. Pierādījumu tam nav. Viņa bēres 1988. gada 19. aprīlī kļuva par lielākajām pēckara Latvijā. Leons Astra pieļauj, ka uz tām bija atnākuši aptuveni pieci tūkstoši cilvēku: “Tā ir lielā mērā publiska manifestācija. Kaut kas tāds līdz šim nebija noticis, īpaši ņemot vērā, ka publiski zārks tika apklāts ar neatkarīgās Latvijas karogu. Un pirmo reizi tik plašai auditorijai, ja tā var izteikties, publiski izskanēja Latvijas himna.”

Gunāra Astras zārka apklāšana ar sarkanbaltsarkano karogu, 1988. gada 19. aprīlis.

Grāmatas “Svešam kļūt jeb stāsts par Gunāru A.” autors Lauris Gundars atzīst, ka Gunārs Astra ir cilvēks, kuru mūsdienu sabiedrība īsti neapzīst:

“Viņš bija tieši tāds cilvēks, kāds mēs varētu būt jebkurš tajā laikā, kad viņš dzīvoja, un tad mēs varētu jautāt – bet tas bija tajā laikā, kā tas saistās ar šodienu?

Ar šodienu tas saistās ļoti stipri un jaudīgi, tieši ar to, ka tas bija cilvēks, kurš savu iekšējo sanitāriju turēja tīru un […] kurš sevi audzināja, lai viņam nebūtu neērti pašam sev skatīties acīs. Šādā veidā samēroties būtu vērts mums katram.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt