Jebkura vara – tā ir ideoloģija. Saruna ar komponistu Imantu Kalniņu

Imants Kalniņš – neskaitāmu dziesmu, izrāžu, filmu un multfilmu, simfoniju, operu, tai skaitā Padomju Savienības pirmās rokoperas mūzikas autors – patiesi ir publikas mīlēts. Tagad viņš pagājis malā no aktīvas politiskās dzīves, taču daži viņa izteikumi joprojām vienos izraisa sašutuma, citos – sajūsmas vētru. Pirms savas 79. dzimšanas dienas Imants Kalniņš sarunājās ar Rus.lsm.lv – par mūziku, padomju pagātni, Atmodu, “čekas maisiem”, savstarpējiem apvainojumiem, mūsdienām, politiku un koronavīrusu. 

Liba Mellere: Kad jūs sapratāt, ka esat tautas komponists?

Imants Kalniņš: Kādā nozīmē jūs lietojat vārdu “tautas”?

Kuru visa tauta mīl. Komponists, kuru nevis vienkārši zina, bet patiešām mīl, savā ziņā ikona.

Manuprāt, saprast to nevar. To var izjust. Es to izjūtu koncertos, kad es spēlēju, bet publika ir atnākusi un to pieņem, aplaudē. Tad to var izjust.

1971. gadā uzrakstījāt Padomju Savienībā pirmo rokoperu… 

Jā, hronoloģiski iznāk, ka “Ei, jūs tur!” ir pirmā padomju rokopera. Pārējās bija vēlāk.

Kā reaģēja kritika? Vēl jo vairāk tāpēc, ka vairākus gadus pirms tam bijāt aizrāvies ar “The Beatles”. Tas taču tika uzskatīts par “klanīšanos Rietumiem”.

(Smejas.) Nu, nezinu, es tā neuzskatīju. Tomēr, ja kāds uzskatīja, tas nav pēc būtības. Tie jau ir jautājumi, kas attiecas uz ideoloģiju.

Cik liels bija ideoloģijas spiediens padomju laikā? Vai bija izjūta, ka dzīvo ar “pigu kabatā”?

Manuprāt, šim tematam jābūt divām pieejām. Pirmā – jebkurai valstij ir sava ideoloģija. Ideoloģija valstij ir tā orientieru sistēma, kas šai valstij palīdz noturēties. Tas ir viens aspekts. Bet otrs aspekts – kāda attieksme pret šo ideoloģiju ir katram konkrētajam šīs valsts pilsonim. Kritiska vai pieņemoša.

Bet vispār… Radošie cilvēki – mākslinieki, mūziķi, pie kuriem piederu arī es, dzīvo nedaudz citā dimensijā, citā pasaulē.

Viena ir reālā pasaule, otra – tā, kuru viņi paši rada. Piemēram, man mana mūzika – tā ir pasaule, kuru radu pats. Un tajā dzīvoju. Un šīs divas pasaules – valsts ar savu ideoloģiju un es ar savu mūziku – tās pastāv līdzās, jo es fiziski dzīvoju šajā valstī. 

Cik daudz mani šis pirmais faktors ietekmē? Domāju, ka ne pārāk. Jo tās ir divas pasaules – patstāvīgas, katra pati par sevi. Tāpēc mana atbilde ir – nejutu, ka tā fiziskā pasaule, valsts ar savu ideoloģiju uz mani izdarītu tik spēcīgu spiedienu, ka man būtu sava pasaule jāpakārto zem tās. Nē. Tā nebija.

Vai varat atsaukt atmiņā kādus padomju laikmeta spilgtākos notikumus?

Nez vai spēšu tā uzreiz kaut ko atcerēties vai izvēlēties… Taču varu kopumā salīdzināt to laiku ar tagadējo. Dzīve bija mierīgāka.

Paredzamāka?

Arī. Bet kopumā – pasaulē nebija tāda haosa, kādā mēs pašlaik dzīvojam.

Vai padomju laikam bija plusi?

Nebija tāda masu kultūras spiediena kā tagad. Ja runā par mākslu – literatūru, kino, teātri – valsts centās turēt mākslu ļoti augstā līmenī. Atbalstīt nevis masu kultūru, bet mākslu. Manuprāt, tas bija pats lielākais pluss padomju dzīvē.

Cenzūra netraucēja?

Bet cenzūra – tas arī ir viens no instrumentiem, kā valsts sevi realizē! Cenzūra vairāk attiecas uz ideoloģiskajiem uzstādījumiem un valsts struktūru. Katrai valstij jārūpējas par savu ideoloģiju. Vai tad mūsdienu valstīs nav ideoloģijas? Nav cenzūras? Protams, ir.

Un kādi bija padomju laika vislielākie mīnusi?

Nevispārināšu un neizteikšu universālus apgalvojumus. Varu runāt tikai par sevi. Par Latviju. Par savu dzīvi. Te var vilkt paralēles ar tagadējo laiku. Šodien mēs bieži sakām, ka nav vajadzīgas tādas struktūras kā Eiropas Savienība, bet vajag, lai šī Eiropas Savienība būtu suverēno nacionālo valstu savienība.

Un, manuprāt, Padomju Savienība īstenoja nepareizu politiku, cenšoties pārvērsties par kaut ko līdzīgu tagadējai Eiropas Savienībai – viens centrs, viena sistēma, un visiem bez ierunām jāpakļaujas un jāizpilda.

Tā bija kļūda. Domāju, ja katra republika būtu varējusi pati risināt visus nacionālās identitātes, kultūras jautājumus, viss būtu noticis pilnīgi citādi.

Kā tolaik izpaudās sadarbība ar varu? Vai jūs sadarbojāties ar varu vai ne? Ar savu daiļradi piemēram. Vai patiešām līdz tādai pakāpei bijāt savā pasaulē, ka tas pagāja garām?

Ziniet, es tolaik ne pārāk iedziļinājos politiskos jautājumos. Katrs cilvēks jau ar to, ka dzīvo šajā valstī, kaut kādā mērā ar to sadarbojas. Ja es daru savu darbu pēc sirdsapziņas, pēc iespējas labāk – tā ir mana sadarbība ar sabiedrību, manu tautu un līdz ar to ar valsti, kurā dzīvoju.

Vai “VDK maisu” tēmai pievērsīsimies? Ko jūs vispār sakāt par šo ilgspēlējošo stāstu?

Man ir ļoti negatīva attieksme pret šo jautājumu, un domāju, ka tam nav jēgas. Tas bija neaktuāli un to nevajadzēja darīt – tagad purināt ārā šos “maisus”. Katrai valstij ir savi aizsardzības instrumenti. Mēs jau nonācām pie viedokļa, ka viens no tiem ir cenzūra. Cits instruments ir valsts drošības aizsardzības sistēma. Tādas institūcijas ir jebkurā valstī. Un tādām ir jābūt. Mums viss mainījās, pirmām kārtām – Latvijas statuss. Un tas arī viss, sākām jaunu attīstības posmu.

Kāpēc nodarboties ar jautājumiem, kuri attiecas uz pagājušo vēstures posmu?

Kas tagad nāk prātā kā pats spilgtākais Atmodas laikā? Pats Atmodas sākums vai tas, ka izdevās panākt savu?

Manuprāt, tas ir elementāri – brīvības ideja vienmēr bijusi ļoti spilgta. Vienmēr. Visos laikos. Īpaši tautai, kas kādu laiku bijusi citu tautu pakļautībā.

Mēs šeit, Latvijā, gandrīz vienmēr esam bijuši kāda pakļautībā. Izņemot Pirmās Republikas laiku…

Jā. Bet brīvības ideja ir augstākā no cilvēces idejām. Un neiedegties par šo ideju, manuprāt, vienkārši nav iespējams. Un, ja vēsturiskie apstākļi ir tādi, ka tauta var sasniegt šo brīvību, tā to dara. Tā arī bija Atmoda.

Vai ir izdevies sasniegt ideālus, uz kuriem tiecāmies Atmodas laikos?

Ideāli – tas ir neaizsniedzamais. Tāpēc tos tā arī sauc. Brīvība un neatkarība – tas ir ideāls. Cilvēki uz to gāja. Vai sasniedza? Protams, nē.

Mēs no vienas pakļautības pārgājām citā pakļautībā. Un, manuprāt, mēs esam nonākuši vēl lielākā pakļautībā nekā agrāk.

Ļoti daudzi krievi, krievvalodīgie, bija par neatkarību, un daudziem no viņiem tagad ir sāpīgi, viņiem liekas, ka viņi tagad ir gluži kā “otrā šķira”. Kā jūs domājat, kāpēc tā ir iznācis? Varbūt izpaudušās kādas savstarpējās pārestības?

Protams, cilvēki var būt viens uz otru apvainojušies. Taču pirmām kārtām cilvēkiem citam pret citu jāizturas ar cieņu – runa ir gan par reliģiju, gan tautību. Ja savstarpējās cieņas pret šīm jūtām nav, tad nekāda dialoga un sapratnes nekad nebūs. Lūk, šī savstarpējā cieņa ir pats elementārākais un visupirmais, kas vajadzīgs, lai sāktu dialogu. Bet pie mums, Latvijā, ir otrādi. Viss sākās ar savstarpējiem pārmetumiem. Un tā tas turpinās līdz šai dienai!

Kā jūs uzskatāt, vai to var pārvarēt, lai mums būtu viena tauta?

Domāju, ka tas ir iespējams. Teorētiski. Tomēr, lai tas izdotos arī praktiski, tiem, kuri ir pilnvaroti vadīt valsti, jārāda piemērs, kā to darīt un kā runāt par šīm lietām. Taču viņi to nedara. Viņi tur arī ir cits pret citu. Un apsaukā cits citu visādiem vārdiem.

Tāpēc – atkārtošu – teorētiski vienotība ir iespējama un uz to ir jātiecas.

Taču man ir ļoti skeptiska attieksme pret tādu perspektīvu – visā pasaulē pretstāve šodien ir tādā līmenī, ka es nesaskatu iespēju tuvākajā nākotnē iet pa savstarpējās cieņas ceļu.

Kā vērtējat pašreizējo Latvijas politiku?

Kā kļūdainu. Un galvenā kļūda ir valsts un tautas nacionālo interešu neievērošana.

2013. gadā jūs publicējāt vēstuli ar Eiropas Savienības kritiku, turklāt diezgan pozitīvi novērtējāt Putinu un Lukašenko. Šķiet, jums līdz šim to nevar piedot.

Man ir pilnīgi vienalga, kurš un kā izturas pret to, ko es toreiz teicu. Es paudu savu viedokli. Es arī šodien varu atkārtot to pašu.

Tātad jūs arī šodien pozitīvi vērtējat Krievijas un Baltkrievijas vadītājus?

Baltkrievijā arī tagad nav viegli. Bet es ceru, ka viņi nenogriezīsies no sava ceļa. Attiecībā par Krieviju – domāju, ka tā iet pa pareizo ceļu.

Vai arī prezidenta termiņu skaita, ko pēc kārtas var ieņemt viens cilvēks, atcelšana attiecas uz pareizo ceļu?

Katra vēsturiskā situācija prasa noteiktus soļus, lai noturētos uz izvēlētā ceļa. Domāju, ka [Krievijas] jaunā konstitūcija ir tieši tas, kas veicina valsts noturēšanu uz izvēlētā ceļa.

Kā vērtējat pašreizējo dīvaino laiku? Kā jums klājas? Kā notiek izolācija?

Pateicoties savai profesijai, esmu izolēts visu dzīvi! Sēžu mājās, rakstu savas notis, un man nav, kur īpaši iet. Taču, ja runā par koronavīrusu vispār… Man šķiet, ka reakcija uz šo nelaimi ir pārāk pārspīlēta. Taču ļoti gribētos uzzināt, vai tas patiešām radies dabīgā ceļā, vai arī kāds to radījis un palaidis pasaulē. 

Cilvēce visu savu vēsturi tērē milzu enerģiju un resursus, lai nonāvētu sev līdzīgos. Es nebūtu pārsteigts, ja uzzinātu, ka koronavīruss ir vēl viens mākslīgs izgudrojums tādā pašā žanrā. Bet, protams, visa šī pandēmija ir liela nelaime. Ar to kaut kā jātiek galā, un es ceru, ka cilvēki spēs atbrīvoties no šīs nelaimes.

Kā jūs uzskatāt, vai pasaule atkal kļūs tāda, kā agrāk, vai arī koronavīruss atstās pārāk lielas pēdas?

Nedomāju, ka koronavīruss spēs atstāt pēdas, pēc kurām pasaule kļūs pavisam citāda. Pasaule joprojām ir tāda pati. Bet, protams, padomāt par dažām lietām tas liks. 

26. maijā jums būs dzimšanas diena, apritēs 79 gadi. Šajā dienā koncertzālē “Lielais dzintars” izskanēs koncerts, kuru lieliskā Māra Ķimele režisēja uz jūsu 75. jubileju. Taču zālē – ņemot vērā pašreizējo situāciju – būs tikai 20 cilvēki. Vai jūs būsiet starp skatītājiem?

Es redzēju šo koncertu savā dzimšanas dienā 2016. gadā. Un tagad uz to neiešu, taču noteikti noskatīšos tiešsaistē.

Kad beigsies ierobežojumi saistībā ar ārkārtējo situāciju, vai publika varēs cerēt uz lielu koncertu, kurā skanēs jūsu jaunie darbi?

Protams, man katru gadu ir koncerts Imantdienās. Šogad nebūs, jo vēl ir karantīna, taču nākamgad noteikti.

Tieši uz jubileju.

Jā. Būs jauna mūzika un jauns koncerts.

 

P.S. Pēc jautājuma par pāriešanu islāmā Imants Kalniņš pasmējās un ieteica neticēt visam, kas rakstīts Vikipēdijā: “Es iztulkoju Korānu. Taču es neesmu pieņēmis islāmu.”

P.P.S. Koncerts “Kamēr vien gliemeži skrien” “Lielajā dzintarā” būs pirmais pēc divu mēnešu pārtraukuma, kas notiks publikas klātbūtnē. “Liepājnieki ļoti izjūt saikni ar mūsu dižo Latvijas komponistu. Zālē būs 20 cilvēki, mūsu zālei ar tūkstoš vietām tas ir pavisam nedaudz. Šīs biļetes tika izpirktas jau pirmajā dienā, bija, kas vēlējās nokļūt tik ekskluzīvā koncertā. Protams, mēs koncertu translēsim,” Rus.lsm.lv pastāstīja koncertzāles vadītājs Timurs Tomsons.

Kā pieslēgties tiešajai translācijai, var uzzināt "Lielā dzintara" mājaslapā.

P.P.P.S. vietā: Liepājas himna bronzā

Dziesmu “Pilsētā, kurā piedzimst vējš” komponists Imants Kalniņš un dzejnieks Māris Čaklais sarakstīja 1973. gadā. Liepājniekiem tā uzreiz iepatikās, dziesma faktiski kļuva par pilsētas himnu. 1999. gadā Liepājas dome to apstiprināja par pilsētas oficiālo himnu. Bet 2010. gadā Kūrmājas prospektā tika uzstādītas himnas varoņu skulptūras – laivinieks, vārna, “dzintara latvieši”, kas “krogos sēž”, telefonists. Toreiz Imants Kalniņš sarunā ar Libu Melleri teica – viņam šķiet, ka ar vārnu Māris Čaklais domājis sevi, un tāpēc, ejot gar šo skulptūru, viņš teiks: “Sveiks, dzejniek!” Jāpiebilst, ka tieši vārna visvairāk iepatikusies pilsētniekiem un tūristiem, jau skulptūras atklāšanas dienā tai sāka spodrināt knābi “uz laimi”. Tagad tas burtiski laistās. Vārnai ne vainas – sēž uz zara, gudri skatās.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti