Raiņa un Aspazijas muzeju Lugāno plāno slēgt pēc gada

Politikas pētniece Vita Matīsa, kura šo muzeju kopusi kopš saviem studiju gadiem, tā slēgšanu uzskata par neizdevušos publiskās diplomātijas piemēru. Latvija un Šveice turpinās sarunas, kā nodrošināt Raiņa un Aspazijas stāsta turpinājumu mūsdienīgā veidā.

Raiņa un Aspazijas stāstu Lugāno vēlas turpināt

Bažas, ka Raiņa un Aspazijas muzejs Lugāno no 2025. gada varētu slēgt durvis, intervijā Latvijas Radio pirms gada jau izteica Šveices latviete Vita Matīsa, kura par to bija dzirdējusi kuluāru sarunās. Viņa šo muzeju, kas durvis vēra 1980. gadā, savulaik veidojusi brīvprātīgi, būdama jauna studente, bet bijusi arī ekspozīcijas "Rainis un Aspazija starp Latviju un Šveici" satura autore Latvijas Kultūras ministrijas komandā.

Pazīstamā dizaina biroja "H2E" veidotā ekspozīcija telpās, kas atrodas Lugāno arhīva mājā, atklāta Latvijas simtgadē un izmaksāja 58 000 eiro. Taču, kā noprotams, Latvija finansēja tikai ekspozīciju, bet rūpes par telpu uzturēšanu, ekspozīcijas popularizēšanu un darbu ar tūristiem uzticēja Šveices pusei. 

Arī Latvijas Memoriālo muzeju apvienības vadītāja Rita Meinerte pagājušogad intervijā Latvijas Radio no šīs atbildības norobežojās: "Muzejs [Lugāno] nav zem Memoriālo muzeju apvienības, tā tikai izveidoja un iekārtoja jauno ekspozīciju."

Tātad vakardienas ziņa, ka Lugāno pašvaldība vairs negrib rūpēties par ekspozīciju, nav nākusi kā zibens no skaidrām debesīm. Kultūras ministre Agnese Logina ("Progresīvie"), kura bija devusies vizītē uz Šveici, šo ziņu Latvijas Radio komentēja šādi: 

"Telpām, kurās šobrīd ir ekspozīcija, viņi [Šveices pašvaldība] redz citu pielietojumu nākotnē. Jāņem vērā, ka pašvaldībai, protams, primāri ir savas intereses. Mans mērķis šajās sarunās bija parādīt, ka

esam atvērti un ļoti ieinteresēti, lai Raiņa un Aspazijas stāsts Lugāno turpinās, lai šis stāsts nav tikai digitāls."

"Esam ieinteresēti, lai šeit ir fiziskās zīmes, ka Rainis un Aspazija šeit ir dzīvojuši, ka ir dziļa saikne ar Latviju, ar Latvijas ideju. Arī pilsētvidē varētu iznest šos stāstus – vai tās ir informatīvas plāksnes, kas stāsta par viņiem, vai tas ir vēl kaut kas cits, kāda cita veida objekti," viņa turpināja.

Pašvaldībai ir cits redzējums

Ministre tikusies ar Lugāno vicemēru Roberto Botarako un Kultūras departamenta direktoru Luidži Dikurato.

Pašvaldībā bijusi diskusija, ka Raiņa un Aspazijas stāstu varētu iekļaut plašākā redzējumā par šo vietu kā dažādu valstu kultūras darbinieku mājvietu juku laikos, kāda tā bija arī Rainim un Aspazijai.

Dikurato esot uzaicināts vizītē uz Latviju augusta beigās un septembra sākumā, lai turpinātu sarunu, kā nodrošināt Raiņa un Aspazijas stāsta turpinājumu mūsdienīgā veidā, un stiprinātu Latvijas un Šveices kultūras apmaiņu.

Jautājums par citu telpu nomu netiekot izskatīts augsto izmaksu dēļ.

Vita Matīsa: Šis stāsts ilustrē nespēju uzņemties atbildību un neatzīt kļūdas

Muzeja brīvprātīgā darbiniece Vita Matīsa, viena no satura autorēm 2018. gadā atklātajai ekspozīcijai, saka: pie vainas šādam notikumu pavērsienam nav Lugāno pašvaldības kaprīzes, bet gan Latvijas puses neieinteresētība uzturēt labas attiecības un komunikāciju par šīm bezmaksas lietošanā nodotajām telpām.

"Problēmas sakne ir tā, ka trīs gadus Memoriālo muzeju apvienība, kura ir atbildīga par šo muzeju Lugāno, uzskatīja, ka tas ir pieņemami – nekontaktēties ar atbildīgo personu Lugāno.

Šis mazais stāsts ir ilustratīvs visām Latvijas problēmām – neuzņemties atbildību, neatzīt kļūdas, sākt kustēties tikai tad, kad krīze jau ir klāt," sacīja Matīsa.

Tikmēr Latvijas Memoriālo muzeju apvienības vadītāja Rita Meinerte, kura pirms gada intervijā Latvijas Radio no atbildības par Lugāno ekspozīciju norobežojās, sakot, ka apvienība to tikai iekārtoja, bet nepārvalda, tagad gan precizēja, ka komunikācija par šo muzeju bijusi – latviešu valodā. Sadaļa par to bijusi Muzeju apvienības mājaslapā, pasākumu rīkošanai Lugāno gan neesot atvēlēts finansējums. Arī mēģinājumi sazināties ar kolēģiem Lugāno esot bijuši.

"Vitas Matīsas teiktais ir nedaudz pārspīlēts. Mēs esam uzrunājuši Lugāno vēstures arhīvu trīs gadu laikā, bet neesam saņēmuši atbildes. Jāņem vērā, ka tie bija pandēmijas gadi, tieša saskare atkrita pati par sevi," viņa norādīja.

KONTEKSTS:

Rainis un Aspazija uz Šveici devās 1905. gadā un nodzīvoja tur līdz 1920. gadam. Emigrācijas laikā Kastaņolā tapa Latvijas kultūras stūrakmeņi – lugas "Zelta zirgs" (1909), "Indulis un Ārija" (1912), "Spēlēju, dancoju" (1915), traģēdija "Jāzeps un viņa brāļi", kā arī poēma "Daugava", kur Rainis aicināja veidot neatkarīgu Latvijas valsti.

Raiņa piemiņas vietu Kastaņolas ciematā, kas vēlāk tika iekļauts Lugāno, Otrā pasaules kara bēgļi no Latvijas sāka veidot jau pagājušā gadsimta 50. gadu beigās, pirmo memoriālo istabu atvēra 60. gadu vidū, sagaidot Raiņa simtgadi, bet pastāvīgs Raiņa un Aspazijas muzejs durvis vēra 1980. gadā, stāstīja Rita Meinerte.