Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Jau pati sabiedrība ir emociju mijiedarbībā esoša sistēma, līdzīgi kā cilvēka dzīve nav iedomājama bez emocijām. Viens no emociju nozīmes pētniekiem Džeks Barblets (Barbalet, 2002) jautā, kāpēc emociju izpratne ir tik pārpildīta ar nozīmēm, visbiežāk pazeminošām (arī pejoratīvām (nievājošām) un devalvējošām). Sak, tās ir tikai jūsu emocijas, ar to liekot saprast, ka ir kaut kas pārāks un svarīgāks, ka cilvēkam jāstāv pāri savām emocijām un jārīkojas saskaņā ar prāta racionāliem lēmumiem. Ir pat pieņemts, ka cilvēks kontrolē emocijas un impulsus, tādējādi demonstrējot paškontroli un noteiktu vērtību aizsardzību. Taču šāda lietu kārtība faktiski ignorē faktu, ka visas cilvēka darbības, lai sasniegtu savus mērķus, un dziļākajā nozīmē arī pats prāts, ir emociju vadītas.
Katra cilvēka racionālā darbība ir balstīta emocijās – ticībā, ka problēmas risinājums izdosies, un nepieciešamībā pēc pārliecības sevī. Jo arī prāts apstiprina emociju klātbūtni, jo bez tām nebūtu arī prāta – ar mierīguma, drošības, pārliecības sajūtu.
Bez atbilstošām emocijām, kas pamato un atbalsta saprātu, saprāts pārvēršas savā opozīcijā (Barbalet, 2002). Emocijas ir sava veida valoda, kas ne vienmēr formulēta vārdos, bet patiesībā ir mūsu būtības izteicēja. Visas mūsu fiziskās darbības ir mūsu domu izpausmes, jūtas attēlojas mūsu uzvedībā. Mēs iemācāmies izteikt savas emocijas ar to valodu un tādā formā, kuras ģimene, kultūra un sabiedrība mums ir iemācījusi.
Cilvēks piedzimst saviem vecākiem un iemanto pirmo pašizpratni ģimenē. Vienlaikus cilvēks piedzimst arī savā kultūrā. Mācās sevi identificēt un saprast no citiem un caur citiem cilvēkiem – vispirms tie ir vecāki, tad bērnudārzs, skolas, studiju biedri. Mācoties emocionālās reakcijas, mēs pamazām ieraugām emociju izpaušanas veidus, saskaņojam tās ar savu temperamentu.
Cilvēks visu dzīvi ir ceļā pie pašizpratnes, ko veido visa sociālā vide, – pēc ģimenes tie ir vienaudži, draugi, literatūra, kinofilmas utt. Viss kultūras arsenāls ir stāsti, jo kultūra pati ir stāstu stāstīšana (McCloskey, 1994). Mēs dzīvojam to kultūras stāstu veidoti, kurus esam internalizējuši sevī – gan pašizpratnē, gan arī rīcībā.
Mūsdienu virtuālā vide piedāvā milzīgu apjomu informācijas, ar kuru iepazīties, identificēties un izlemt, kurai piederēt. Socioloģijā jau vairāk nekā simt gadu ir atzīta ideja, ka mēs bez šī iegūtā kultūras mantojuma – apkārtnes, ģimenes, draugiem, biedriem un viņu stāstiem un rīcības – nemaz nemācētu sevi saprast un arī izstāstīt. Sociologs Pjērs Burdjē (Bourdieu, 1986) dzimtas pieredzi dēvē par sociālo kapitālu, kuru cilvēks apgūst, klausoties dzimtas locekļu dzīvesstāstus, līdz tie integrējas viņa pašizpratnē, pie kāda stāsta viņš pieder. Teiksim, vecāku izglītība, profesionālie sasniegumi, veiksmīga uzņēmējdarbība vai varonīga rīcība pagātnē ir sociālais kapitāls, kurš virza un iedvesmo nākamās paaudzes. Noklusējuma zonas ģimenes vai dzimtas stāstos atstāj neizprastas pieredzes epizodes, kuras reizēm liek nākamajām paaudzēm ar tām saskarties un meklēt risinājumu.
Zigmunda Freida hrestomātiskais izteikums, ka mēs visi nākam no savas bērnības, pasaka, cik svarīgi pētīt un saprast vidi, kurā piedzimām un kas ar mums noticis bērnībā. Cilvēka dzīvē nereti pienāk brīdis, kad rodas eksistenciāla vēlme saprast, kāpēc ar mani dzīvē notiek tā, kā notiek, ko daru nepareizi.
Tas ir brīdis apstāties un pētīt savu bērnību, savus vecākus, viņu pieredzi, arī dzimtas pieredzi.
Strādājot ar dzīvesstāstiem, esmu piedzīvojusi brīžus, kad cilvēki stāsta par savu dzīvi, līdz paši atklāj, ka viņu dzīve atkārto kaut ko no vecāku vai dzimtas locekļu likteņiem un piedzīvotā. Būt emocionālā kontaktā ar ģimenes un dzimtas vēsturi nozīmē saprast, ka esam daļa no sistēmas, kurā ir ģimene un arī dzimta, tās pieredze, veselības indikācijas un nereti arī kopīga likteņa pavedieni. Paplašinot šo domu, ir svarīgi būt emocionālā kontaktā ar kultūru, kurā piedzimstam, apgūstam un saprotam redzamos un neredzamos emocionālos kodus.
Apgūstot dzimto valodu, uzvedības iemaņas, vienlaikus iemācāmies kultūrā pieņemtās reakcijas un attieksmes, ko socioloģijā sauc par mentalitāti.
Pirmā ir valoda, ar kuru mācāmies saprast sevi un pasauli ar tajā iekodētām emocionālām attieksmēm (piemēram, neskaitāmie latviešu valodā lietotie deminutīvi). Tautas dziesmu tēlainība un tautas pasaku morāle ir daļa no dzirdētā bērnībā, tā kļūst par daļu no mūsu emocionālā kodola, pat ja reizēm to neatpazīstam vai arī noliedzam. Mūsdienu pieredze atvērtajā pasaulē ar mobilitātes dinamiku, iekļaušanos citu valstu, valodas un kultūras vidē saskaras ar diskomfortu, jo nespēj iejusties. Vieni jūtas piederīgi kultūrai, kurā piedzimuši. Turpat līdzās ir otri, kuri labi iekļaujas jaunajā dzīves vietā un jūtas emocionāli piederīgi. Tātad kultūras teksti – sākot ar šūpuļdziesmām līdz obligātās literatūras apguvei skolā – vieniem veido cilvēka emocionālu pieķeršanos, otriem tas šķiet mazāk svarīgs. Socioloģijā to apraksta sociālā rakstura teorija.
Emocijas un veselība
Emocijas dzīvo sociālās attiecībās, bet kāda daļa no sociālām attiecībām ir emocijas. Džeks Barblets tāpēc lieto jēdzienu "emocionālais klimats" – lielās un mazās sociālās grupās un, retāk vispārinot, – sabiedrībā.
Sabiedrības emocionālais klimats krasāk iezīmējas robežsituācijās, kāda šobrīd ir Covid-19 izplatība ar iegūto apzīmējumu "pandēmija". Moderno laiku vēsturē tā ir pirmā lielākā globālā krīze. Atmiņas par gripas epidēmiju pēc Pirmā pasaules kara ir kļuvušas sporādiskas, un tikai medijos publicētie raksti un fotogrāfijas atgādina, ka sejas maskas lietotas arī toreiz (Estes, 2021).
Emocionālais klimats nenozīmē, ka katra persona piedzīvo tās pašas emocijas, kādas ir citiem. Emocionālais klimats ir grupu fenomens, un dažādi cilvēki var būt atšķirīgās emociju pieredzēs.
Mūsdienu sociālo tīklu burbuļi personas ievelk vienā vai otrā noskaņojumu grupā un turpina sniega bumbas efekta veidā veidot dažādas kolektīvās emocijas. Latviešu sabiedrībā pēc viena novērotāja pieredzes ir izteikta dominance lejup krītošām emociju izpausmēm. Pasivitāte un bezspēcība mijas ar kauna un pazemojuma jūtām.
Vēsturiskā identitāte un no tās iegūtā pašizpratne ir veidojusies daudzu sarežģītu notikumu iespaidā, pie kuriem pieskaitāma ir arī valsts neatkarības zaudēšana. Tā radīja neskaitāmas emocionālas traumas – zaudētā valsts neatkarība, deportācijas un civiliedzīvotāju mobilizācija pretējās karojošās armijās polarizēja sabiedrību uz daudziem gadu desmitiem arī pēc kara beigām. Katrai sabiedrībai ir svarīgi attīstīt kopības izjūtas (community feeling), jo tās var radīt enerģiju, kas centrē un saliedē sabiedrību, vai arī var tikt vērsta pret valsts iekārtu (Scheler, 1992).
"Modernā nacionālā valstī politiskās emocijas – tie ir arī vēstures stāsti, jo, savienoti ar indivīdu pašapziņu, tie veido grupu pašapziņu un identitāti. Pilsoņi definē savas attieksmes pret valsti, tāpat pilsoņiem ir tiesības nepārtraukti raidīt emociju izpausmes un definēt piederību valstij, kā arī noteikt valsts politiskās robežas, jo pilsonība ir kaut kas vairāk nekā tikai juridiskas attiecības." (Berezin, 1999).
Emociju nozīme ir lielāka, nekā to ikdienā tām piešķiram. Ar tām nereti sacenšamies – kurš vairāk pārdzīvojis, cietis vai laimīgs bijis. Emocijas veido cilvēku un vienlaikus virza vai arī nobloķē dabisku dzīves ritumu. Ne tikai indivīdu dzīvē, bet lielākām sociālām grupām, kuras veido daļu no sabiedrības. Socioloģijas klasisko teoriju pārstāvji Ogists Konts, Emīls Dirkems, Georgs Zimmels, Maks Vēbers ir piešķīruši nozīmi emociju studijām. Sākot ar socioloģijas dibinātāju, kurš apzinājās jaunā laikmeta iestāšanos ar racionalitātes izvirzīšanu prioritātē – ka emociju nozīme ir sabiedrības katra indivīda pašizpratnes veidošanā. Būt saskaņā ar sevi, sociālo vidi un arī lielo politiku, kura, lai arī to mēģina ignorēt, ir klātesoša katra indivīda dzīvē. Emocijas ir līdzīgas varai, tās ir katra cilvēka dzīvē, un to savstarpējās attiecības ir gan indivīda, gan sabiedrības atbildība. Sistēmiska pieeja pētniecībā ir svarīga ne tikai sociālajās zinātnēs, bet jo īpaši psiholoģijā, jo katra indivīda problēmas ir dziļāk integrētas un izriet no sistēmiskā sociālo attiecību kopuma.
