Viņaprāt, "vieglais vodeviļas vai kāds cits žanrs jau tās problēmas neatrisina", bet vienkārši ļauj aizmirsties. "Proti, ja tu spēj izrauties uz tām divām, trim stundām, bet jau nākamajā rītā pamosties savā melanholiskajā noskaņojumā, saprazdams, ka iepriekšējais vakars neko neatrisināja, tad tas var neaizstūrēt labā virzienā," Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" pauž Magone, sarunā ieskicējot "Hanzas perona" ikdienu, līdzsvarojumu starp korporatīvajiem un mākslas pasākumiem, kā arī iespējas, ko sniedz 82 metru garā telpa.
Ingvilda Strautmane: Ar jums pēdējo reizi Latvijas Radio studijā tikāmies laikā, kad beidzāt darbu Ventspils koncertzālē "Latvija". Ir pagājis kāds laiks, kas pa to ir noticis?
Miks Magone: Paguvis esmu ievilkt elpu īsi pēc pieminētajiem notikumiem, kas ir pagājušais rudens, ziema, agrs pavasaris. Tad jau jāsaka, ka kopš marta vidus, šķiet, esmu ar vienu vai gandrīz ar abām kājām Rīgā un jau pieminētajā "Hanzas peronā".
Kā veidojas "Hanzas perona" mākslinieciskā programma? Mēs, ieejot "Hanzas perona" mājaslapā, varam redzēt, ka ir ļoti daudz slēgtu pasākumu decembrī, kas droši vien ir korporatīvās svinības, bet ir arī daži koncerti. Kā jūs līdzsvarojat šīs dažādās intereses?
Tas ir reizē izaicinājums un arī galvenais uzdevums vai uzstādījums man un arī citiem jauniem kolēģiem, peronā ierodoties kopš šī gada pavasara, – atgriezt publisko kultūras, mākslas un citu žanru pasākumu seju un regularitāti kalendārā, kurā, kā jūs sakāt, ir bijuši un, protams, arī būs slēgtie pasākumi, kas gluži vienkārši ir telpu nomnieki, kuri uz diennakti vai vairākām tiek pie telpām. Tur arī slēpjas daļa perona burvības – šajās izmantojamajās telpās, kurās var izpausties.
Lielākoties svētku laikā un citos zīmīgos datumos, protams, tie ir dažādi korporatīvi pasākumi. Nav ko slēpt – tā ir tā maize un reizē varbūt arī garoza, kā tādai privātai iniciatīvai kā "Hanzas perons" pastāvēt, izdzīvot un ļaut nodarboties ar to mākslu, kāda nu man un kolēģiem ir prātā.
Arī tas nav nekāds noslēpums, ka tā māksla brīžiem ir saimnieciski pamatojama un ienākumus ģenerējoša, brīžiem ne tik ļoti.
Tā nemitīgā staigāšana, es neteiktu, pa kompromisu asmeni… Šajā brīdī tas varbūt ir tas atšķirīgais un pozitīvais tajā kalendāra noslogojuma stāstā, ka ir iespēja savā ziņā diezgan treknu un konkrētu līniju vilkt starp to, kas ir slēgts un neattiecas uz plašāku publiku, un to, ko mēs, producējot "Hanzas peronā", cenšamies piedāvāt, ar ko cenšamies vilināt un pārliecināt plašāko publiku pie mums doties.
Par to, ko jūs producējat, kā veidojas tā programma, no kādām gaumēm? Vai savstarpēji veidojot šo kalendāru vai tā ir jūsu muzikālā gaume? Kā tas notiek?
No sevis jau nekur neaizbēgsi. (smejas) Skaidrs, ka tās ir dažas galvas, prāti un saprašanas, kurās tās idejas rodas, bet varbūt, lai visu atbildību noņemtu no sevis viena paša, gribu teikt reizē arī lielu paldies tiem partneriem un domubiedriem, ar kuriem šo gadu laikā, kopš vispār esmu kaut kādā mērā iesaistījies tādu vai citādu pasākumu, norišu rīkošanā, mums joprojām izdodas turpināt. Skaidrs, ka nav nejauši, kāpēc vienā vai otrā pasākuma afišā atkārtojas tas vai cits vārds un uzvārds, vai nosaukums. Droši vien arī par mūziku un koncertiem vien runāt arī negribētos, jo man liekas, ka peronā tik tiešām tā telpa ļauj notikt daudz kam.
Ar to telpu, 82 metru garo, starp citu, ir iespējams spēlēties un eksperimentēt. Tas, man liekas, ir tas foršais, un tas arī paver to iespēju tur notikt ne tikai muzikāliem un koncert priekšnesumiem, bet arī vizuālajai mākslai un teātra, skatuves mākslai, un iespējams pat kino.
Tas arī ir mēģināts, kino?
Ir mēģināts. Tiesa, man tur vēl neesot, es to redzu pasākumu arhīvos, bet vismaz kino pakārtotas lietas un audio vizuālas lietas pavisam noteikti. Tās savukārt ir vēl pavisam nesenā atmiņā. Kaut vai draudzēšanās ar Rīgas Starptautisko kinofestivālu šogad, kad festivāla programmā pārstāvēto filmu mūzika to autoru dzīvajā izpildījumā vienu vakaru notika "Hanzas peronā". Līdzīgi arī pirms pāris nedēļām britu mākslinieka Maksa Kūpera šovs vai performance, iespaidīgām video vizualizācijām pavadot visu koncertu, lika saprast, ka tas ir iespējams un ir iespējams pārliecinoši.
Es laikam pēdējā laikā esmu bijusi divreiz "Hanzas peronā". Vienreiz dziesmu svētku laikā, kad tur notika tautas tērpu skate, un tiešām tas garais telpas izvietojums bija tieši tam piemērots. Otrreiz, kad notika Liepājas teātra izrāde "Dziesmu svētki". Tad faktiski telpa tika transformēta atbilstoši tam, kā tas ir nepieciešams izrādei. Ja es jūs pareizi saprotu, jūs esat gatavs tikai no mūzikas koncertiem paplašināt to peronu dažādos mākslas žanros?
Jā. Tā apņemšanās šobrīd tāda ir. Pēc pirmā pusgada, protams, ir iespējams izdarīt dažādus secinājumus. Ne tikai varbūt attiecībā uz žanriem, tas gan būtu pārsteidzīgi, jo jūsu piesauktie "Dziesmu svētki" bija tāds viens mēģinājums vasaras nogalē faktiski iedibināt un cerams turpināt tradīciju tādā koncentrētā veidā uz perona atvest un uzlikt ne tikai Rīgas un ar laiku ne tikai Latvijas vien viesizrādes. Piedāvāt pilsētas un pilsētas ciemiņu publikai to kā tādu trīs, varbūt pat četru dienu koncentrātu. Un ne tikai cerams reizi gadā. Tā kā, jā, varētu piekrist, un ne tikai teātris vien, un ne tikai koncerti vien.
Kā jūs jūtat, publika ir atgriezusies pēc visiem pārbaudījumiem?
Tā atgriežas. Mani novērojumi, un te es droši vien varu runāt nedaudz ārpus perona un galvaspilsētas, kur nu ir sanācis pabūt, redzēt un aprunāties, ir, ka [publika] ir atgriezusies, tikai jautājums, uz ko un kā, un kad tā grasās reaģēt? Proti, pa pagājušā gada pavasara tikko atvērtajām slūžām skaidrs, ka bira un, man liekas, vēl nav rimies tas pārsātinājums, kas ne tikai atņem laiku un naudu, bet iespējams vienu brīdi arī nogurdina vienu publikas daļu.
Man gribas domāt, bet es par šīm domām neesmu baigi priecīgs, ka tās izvēles attiecībā pret saturu, kas rezultējas tādos individuālos pārdzīvojumos, ir joprojām, iespējams, uz tādu izklaidi, uzjautrināšanos un tādu liderīgu garastāvokli piedāvājošu kultūras saturu. Tur ik pa laikam parādās, vismaz man, zināmi jautājumi. Nezinu, uz ko tas velk un cik ilgi tas tā turpināsies, bet mēģinu saprast cilvēkus, kas no notikumiem pasaulē, notikumiem viņu kontu izrakstos un apkures rēķinos nogurdināti, protams, nevēlēsies piektdienas vakaru pavadīt melanholiskā noskaņojumā un pārdomās, kas iespējams tās sajūtas tikai pastiprina. Tikai man ir nedaudz bail un varbūt mani uztrauc tas, kas tas vieglais vodeviļas vai kāds cits žanrs jau tās problēmas neatrisina, bet vienkārši ļauj aizmirst uz divām, trīs stundām vienā vakarā.
Es pats esmu pamanījis, ka zināmos gada laikos vai dzīves periodos tas var raisīt kaut kādu disonansi uz palikšanu. Proti, ja tu spēj izrauties uz tām divām, trim stundām, bet jau nākamajā rītā pamosties savā melanholiskajā noskaņojumā, saprazdams, ka iepriekšējais vakars neko neatrisināja, tad tas var neaizstūrēt labā virzienā.
