Vecākus var izvēlēties: Recenzija par Riga IFF programmā iekļauto filmu «Zaglēni»     

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Japāņu režisora Hirokadzu Kore-edas jaunākā filma “Zaglēni” (“Manbiki kazoku”) ir jau septītais viņa darbs, kas guvis atzinību Kannu kinofestivālā, un šogad viskomplementārākajā formā – Zelta palmas zara veidolā. Šomēnes tā skatāma arī Rīgas starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) mēli mežģījoši nodēvētajā Festivāla festivālu programmā.

Ar savu jaunāko filmu "Zaglēni” režisors turpina nosacīto refleksiju sēriju par dažādiem ģimenes modeļiem un to iekšējo dinamiku, šoreiz pievēršoties jautājumam, vai vien asinsradniecība ir tā, kas ļauj līdzcilvēku saukt par savu tuvinieku, un cik lielā mērā tēva vai mātes lomu var ieņemt cilvēks, kurš patiesībā nemaz nav bērna bioloģiskais vecāks. Hirokadzu Kore-edas iecienītās tēmas pieteikums, kas pazudis latviešu un angļu valodas tulkojumos, iekodēts jau pašā filmas oriģinālnosaukumā "Manbiki kazoku”, ko nelabskanīgi varētu tulkot arī kā "Veikalu zagļu ģimene”.

“Tas ir tiesa, ka kļūstu vecāks, bet turpinu taisīt filmas par ģimeni. Domāju, ka mans priekšstats par ģimeni mainās līdz ar mani. Kad man būs 60 vai 70 gadu, es varēšu turpināt uzņemt filmas par ģimeni, un tās allaž būs citādas,” Kannu kinofestivāla apbalvoto filmu preses konferencē savu daiļradi apcer režisors.

Vienu vakaru, pārrodoties no kārtējās veikalu plauktu aptīrīšanas, Osamu ar savu dēlu uz kāda dzīvokļa balkona pamana trīcam nosalušu piecgadīgu meitenīti un atved to pie sevis, kur mazā Jurī var paēst un sasildīties. Atklājusi, ka meitenīte mājās cietusi no vecāku vardarbības, Osamu sieva piekrīt viņai dot patvērumu un pieņemt savā ģimenē – sak, tā nav nolaupīšana, ja neprasām izpirkuma maksu! Pamazām atklājas šīs nejaušību un neticamu likumsakarību ceļā izaugušās ģimenes tumšā pagātne, taču izrādās, ka tā nespēj nomākt to mīlestību un rūpes, kuras, dziedējot aizvien izteiktāko cilvēka vientulību, šīs dvēseles ir satuvinājušas.

Zaglēnu ģimenē katram tās loceklim operatora darbs (Rjuto Kondo) neuzkrītoši piešķir pašam savu balsi, atrodot tam unikālu skatpunktu vai vērojuma objektu, taču īpašu meistarību un autentisku rezultātu režisors sasniedz darbā ar bērniem. To diktē ne tikai zemais kameras leņķis vai savdabīgie filmējumi, piemēram, no skapja iekšpuses, kur naktis pārlaiž Osamu dēls, bet arīdzan aktieru darba režijas metode – Kore-eda bērnus uz laukuma ved tehniski pēc iespējas mazāk sagatavotus, tā vietā ļaujot izpausties viņu dabīgajai plastikai un emocionālajai reakcijai uz apkārt notiekošo.

Aiz filmas ārišķīgās sentimentalitātes un moralizēšanas maskas paslēpta ļoti šķīsta un savā cilvēciskajā naivumā skaista vienkāršība, kas atklājas pavisam ikdienišķos dzīves mirkļos, kuri bieži vien mūsu atmiņās iespiežas daudz dziļāk un spēcīgāk nekā tūlītēji satricinājumi un pārdzīvojumi. Starp tiem kopīga salūta vērošana (starp citu, brīnišķīgi uzņemta), pirmo reizi ieraudzīts okeāns vai gluži vienkārši kāds pēcpusdienas lietus mākonis, kas netīši iekustina citus jutekļus un liek no jauna iemīlēties.

Pēdējais filmas seanss 30. oktobrī plkst. 21.30.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti