Pretendenti patiesībā ir vairāki, jo ir vairākas ārkārtīgi saistošas filmas. Viena no tām ir franču jaunā viļņa klasiķa Žana Lika Godāra filma “Attēlu grāmata”, kas patiesībā ir tāds ļoti revolucionārs uzsaukums un no dažādiem attēliem un filmu kadriem izveidots vēstījums par gan šā brīža politisko situāciju, gan vizuālās valodas lomu tajā.
Ļoti daudzi, arī es, slavē poļu režisora Pāvela Pavļikovska brīnišķīgo filmu “Aukstais karš”, kas ir būtībā melnbalti attēli un tīrs estētiskais baudījums par nelaimīgu mīlestību ļoti komplicētā laikā. Jāsaka, šī laikam bija viena no retajām reizēm, kad publiku saraudināja filmas beigu titri, jo beigu titros bija ierakstīts, ka filma ir veltīta režisora vecākiem, kas, protams, ir ārkārtīgi aizkustinoši.
Nākamā pretendente, kā vismaz mediji lēš, ir brīnišķīga japāņu filma par to, ka ģimene nenozīmē tikai asinssaites, bet ģimene var būt arī savstarpēji mīlošu cilvēku kopums, kurus nevieno šīs asinssaites. Šis ir arī tāds, manuprāt, ļoti sirsnīgs un skaists veikums.
Balvas laureātu izraudzīsies žūrija, kuru vada austrāliešu aktrise Keita Blanšeta.
Noslēdzot jāpiebilst, ka festivāls šogad ir visnotaļ mierīgs. Iespējams, pie vainas laikapstākļi, šobrīd Kannās ir diezgan dramatiski zema temperatūra un nokrišņi, vai arī festivāla veidotāji nedaudz saguruši pēc iepriekšējā gada festivāla, proti, septiņdesmitgades svinībām.
Šogad gan filmu tirgus, gan arīdzan programma ir kvalitātes ziņā, protams, ne blāvāka, bet varbūt ar mazāk tādiem notikumiem, kas izceļas, vai skandāliem. Viss patiesībā rit diezgan mierīgu gaitu, cilvēki skatās filmas, visi ir apraduši ar drošības pasākumiem un principā jau lēnā garā gatavojas doties mājup.
