No plkst 13.00 līdz 22.00 – atvērta vide, digitalizētas kinohronikas, restaurētas spēlfilmas “Ābols upē” (režisors Aivars Freimanis, 1974) un “Motociklu vasara” (režisors Uldis Brauns, 1975), “Atmiņu dīdžeju” performance, informēja pasākuma pārstāve Agnese Zeltiņa.
Pilsētvide ar tās detaļām ir labākais laikmeta spogulis – to pierāda kinohroniku seanss Kalnciema kvartāla galerijā, pievēršot kinokameras skatienu nevis Latvijas vēstures svinīgi oficiālajai un tāpēc vienveidīgi garlaicīgajai pusei, bet dzīvajai dzīvei, kuras centrā ir “mazais cilvēks” un viņa svarīgā ikdiena. Tur iederas gan ledus krāvumi Daugavā pie dzelzs tilta, gan tirgus būdas un paviljoni, gan jaunās modes cepurītes pašai un katrai pretimnācējai, gan trolejbuss un atkritumu mašīna, gan cukura talons un mītiņš ar Atmodas lozungiem. Mozaīkas gabaliņi kā liecības par Latviju un Pārdaugavu 20. gadsimtā (1924-1988).
Kinohroniku seanss Žaņa Lipkes memoriālā koncentrētā un tāpēc arī emocionāli iespaidīgā veidā spilgti parāda vissarežģītākos satricinājumus 20. gadsimta Latvijas vēsturē – tikai desmit gadu laikā valsts pārvēršas no nacionālas prezidentālas republikas par padomju varas okupētu teritoriju, pa vidu piedzīvojot arī pasaules kara postījumus pilsētvidē un cilvēku dvēselēs. Seansā iekļautais laika periods parāda gan 1934. gada politisko apvērsumu, ar kuru Kārlis Ulmanis pārņēma pilnīgu varu Latvijā, un tam sekojošos personības kulta pārspīlējumus, gan neizmērojamo naivitāti, ar kuru Latvija 1939. gadā iedomājās kļūstam par neitrālu miera saliņu pasaules kara liesmu okeānā, gan vācu okupācijas laika izmisumu, dzenot uz fronti pat skolas vecuma puikas, un galu galā – padomju armijas ienākšanu, no kuras nebaidīties aicina bēdīgi slavenais kolaboracionists Vilis Lācis. Smagākais laiks Latvijas vēsturē (1934-1945) un izturīgākā paaudze.
Abas kino demonstrēšanas vietas apvienos “Atmiņu dīdžeji”– Jēkabs Nīmanis un Maksims Šenteļevs ar apvienību “Bērnu rīts”. Viņi dejojamos ritmos izspēlē dokumentālas, vēsturiskas un improvizētas teorijas par Pārdaugavas vēstures lapaspusēm, iekļaujot savās improvizācijās Pārdaugavas un Ķīpsalas iedzīvotāju atmiņas, ar kurām dalījušies Žaņa Lipkes vedekla Ārija Lipke, ķīpsalniece Silvija Kraukle, pārdaugavieši Pēteris Blūms un Pēteris Krilovs. Skaņu veidošanā muzikālā apvienība izmanto ierakstus, analogos sintezatorus, instrumentus, ritmus un skatītāju klātbūtni, un “Atmiņu dīdžeju” vadmotīvs ir: “Atmiņas nemitīgi veido noskaņu, fonu, ritmu, melodiju, rīcībai, kura izpaužas dienišķā prozā. Uz mirkli apklustot, var sadzirdēt šo mūziku. Ietērpjot atmiņas dziesmā, ir vieglāk virzīties tālāk.”
Atmiņu dīdžeju radītās skaņas tiks ģenerētas Žaņa Lipkes memoriālā un tālāk translētas Kalnciema ielas kvartālā.
