Aculiecinieks

Aculiecinieks

Aculiecinieks

Aculiecinieks

«Šķērsiela». Jubilārs kinorežisors Seleckis izrāda pasaules slavu ieguvušo Pārdaugavas ieliņu

22. septembrī 85. dzimšanas dienu svinēja viens no Latvijas dokumentālā kino klasiķiem – kinooperators un kinorežisors Ivars Seleckis. Lai gan aizņemts darbā pie nākamās filmas, viņš tomēr piekrita kļūt par gidu un izstaigāt nelielu ielu Pārdaugavā, kuras iemūžināšana dokumentālajā filmā atnesa “Šķērsielai” visas iespējamās kino balvas.

Ivars Seleckis gan pasauc palīgā filmas scenārija autoru un ieliņas iedzīvotāju Tālivaldi Margēviču. Un ekskursija var sākties.  Tālivaldis visu mūžu dzīvojis Šķērsielā. Un joprojām dzīvo. Tieši viņam radās doma ieliņas cilvēkus un notikumus iemūžināt filmas lentē. Tā 1988. gadā tapa “Šķērsiela”. Pēc vienpadsmit gadiem - “Jaunie laiki Šķērsielā”. Un 2013. gadā -  “Kapitālisms Šķērsielā”. Asprātīgi teksti. Laiku raksturojoši notikumi. Brīžiem ir sajūta, ka nekas nenotiek. Bet tajā pašā laikā – viss notiek!

Aldis un Daiga

Ar dienu ir veicies. Saule. Taču, tā kā ir darba diena, Šķērsielas māju logos sejas gandrīz neredz. “Aldi!” - Tālivaldis Margēvičs paver zaļi krāsotus vārtus, kas ved uz akmeņkaļa Alda Rudaša māju. Aldis ir mājās un gatavs satikt sen neredzētos ciemiņus.

“Es jau neesmu nekāds varonis!  Mums jau galvenie varoņi ir šie abi ilgdzīvotāji, viens, kurš dzīvo šeit, un otrs, kurš bieži ierodas ciemos,” Aldis rāda uz Tālivaldi un Ivaru. Akmeņu kalšana gan tagad dēla pārziņā. Milzu nams joprojām nav pabeigts. “Dievam jau visu laiku jākalpo, jūsu televīzija jau arī necenšas kalpot,“ Aldis krata ar pirkstu. Viņš filmā redzams ne vien kā akmeņkalis un pirmais uzņēmējs visā ielā, bet arī kā aktīvs sludinātājs. “Nu, bet tajā filmā jau arī bija cenzūra,” viņš smejas. “Ne visu, ko es teicu, ielika.” 

"Šķērsielas" Daiga un viņas ģimene

“Paklau, Aldi! Tev bija garākās epizodes, Tev un Daigai,” režisors un scenārists iebilst. Daiga ir Daiga Vesele, emigrējušā latviešu rakstnieka Jāņa Veseļa mazmeita. Viņas dzīves līkloči filmā “Šķērsiela” emocionāli aizkustināja visvairāk. Filmas pirmajā daļā Daiga gaida dēliņu Tomu. Taču vectēva mājā viņa drīkst dzīvot tikai uz laiku un vēlāk ar zīdaini rokā viņai māja jāpamet, jo tobrīd vēl izpildkomitejā nevienu neinteresē Daigas liktenis. Viņai nevarot dot Rīgas pierakstu un pilsēta jāatstāj. Taču nākamajās filmas daļās Daiga ir atguvusi īpašumu un atgriezusies. Daiga smejas, ka nekur šo gadu laikā no Šķērsielas nav aizgājusi un bijis liels gods filmēties pie tik izcila režisora. "Viņš mūs, parastos cilvēkus, izcēla saulītē," viņa saka.

Tieši tāda arī bijusi galvenā filmas ideja. “Darba varoņu ēra bija beigusies. Vajadzēja parādīt, kā tad dzīvo tas parastais cilvēks, cilvēks pie zemes," paskaidroja režisors Ivars Seleckis. "Nu, lauki ir tālu, Rīga tuvāk, Šķērsiela pavisam tuvu. Palikām pie Šķērsielas.”

Filmas varoņus ieteicis gan iedzimtais, ieliņā mītošais scenārists Tālivaldis Margēvičs, gan visa filmēšanas grupa.

“Mūsu gaismotāji tur šķūnītī kandžu dzina. Tas jau bija tas laiks, kad šņabi vispār nevarēja dabūt. Un viņi arī dažu labu galveno varoni atrada un sarunāja. Kad filma beidzās, un mēs taču te gadu nodzīvojām, iedzīvotāji bija tik bēdīgi. Kā? Vairs nebūs? Iedzīvotāji gribēja naudu vākt, lai būtu turpinājums. Nu, un pēc 10 gadiem mēs arī uztaisījām otro daļu. Jaunie laiki Šķērsielā," sacīja Tālivaldis Margevičs. “Mēs kļuvām par savējiem, un mūs aicināja ciemos. Arī uz dzimšanas dienām un dažādiem notikumiem.”

Pamestā Šķērsiela

Taču laiks ir pagājis, daudzu varoņu nami stāv ar aizvērtiem slēģiem un slēgtiem vārtiem. Vieni miruši, citi pārvākušies. Vēl kāds aizgājis dzīvot citur un nekādu ziņu par sevi nav devis. Oša mājā gan joprojām mīt kādreizējais muitnieks. “Trešajā filmā tas lielais grils bija, vēl tagad atceros,” teic Tālivaldis Margēvičs.

Muitnieks jau sen vairs nav muitnieks, atklāj nama saimnieks, kad iznāk apsveicināties ar abiem. “Tagad privātais bizness. Paldies, pamazām cīnos”. Ejam tālāk. Kurpnieka mājiņai jumts iebrucis. Cik viņam bija bērnu? 12! Trīs tagad Baltkrievijā. Viens blakus mājā dzīvo, bet neesot nodevis to ekspluatācijā un karogu valsts svētkos izkarot pie sabrukušā nama. Dīvains skats esot.

Ivars Seleckis un Tālivaldis Margēvičs Šķērsielā

“Šī ir aizdomīgas publikas māja, kur reiz filmēšanā mums uzbruka,” Tālivaldis rāda uz vienu no namiem. “Bet šeit atkal krājēja dzīvoja. Visu ko krāja. Tagad māja pamesta, slēģi ciet.” Citai mājai slēģi nekad nav bijuši vaļā. Milzu koka ēka. “Paklau, visus tos 30 gadus, kamēr mēs filmējām Šķērsielu, te nebija nevienas dzīvas dvēseles,“ Ivars Seleckis brīnās. “Kādus 30? Visus septiņdesmit! Es te nekad neesmu nevienu redzējis,“ Tālivaldis oponē. Darbu beigusi arī meteoroloģiskā stacija, no kuras četras reizes dienā gaisā tika laista zonde, prognozējot laikapstākļus Rīgā. Šis gaisa baloniņš kļuva par filmas vizītkarti un caurvija filmu. Toļiks, filmā tas bija puisis, kurš Sibīrijā saslima ar bērnu trieku, arī palicis pavisam švaks un no savas istabas laukā neejot.

Amerika kurpes dubļos

Staigājot pa Šķērsielu, režisors Seleckis ir pārsteigts par glīto bruģi, kas sedz pārējās mazās ieliņas. Par to jau atkal Tālivaldim ir stāsts: “Mums bija kārtējā pirmizrāde, un visa Rīgas domes vadība arī bija. Un tad viņi teica, ka gribot atbraukt to ielu apskatīties. Nu, un Andris Ameriks atbrauca, mēs te smuki dārzā pasēdējām, mums galdiņš tur bija. Bet visa iela vienos dubļos un viņš tās savas smalkās kurpes tur samērcēja. Projekts jau bija par ielas labiekārtošanu, bet bija iestrēdzis vai atlikts. Bet pēc tam diezgan veikli visu saveda kārtībā.“

Aizejam līdz dzelzceļam.

Šķērsiela ir īpaša arī tādēļ, ka ieliņu pāršķeļ dzelzceļa sliedes.

Filmā redzami arī pamesti sastāvi, kuriem pa apakšu dienas gaitās dodas ieliņas iedzīvotāji. Ar dokumentālista kaislību Ivars Seleckis izsaka cerību, ka gan jau kāds drīz tam vilciena sastāvam līdīs cauri. “Tur jau pašnāvniekam jābūt,” brīdina Tālivaldis Margevičs. Regulārā kravas vilcienu kustība ieviesusi lielas izmaiņas klusajā ikdienā. “Es arī naktīs dzirdu. Tāds troksnis! Viens sastāvs pēc otra tagad kursē. Tā Šķērsiela ir te un tur turpinās. Mēs varējām stundām skatīties, kas te notiek,” atceras režisors.

Japāņi sajūsmā par aktieru izvēli 

Filma “Šķērsiela” ieguvusi visas iespējamās kino balvas pasaulē. “Es izpētīju," saka Ivars Seleckis. "Nevienai citai pilnmetrāžas dokumentālajai filmai visas iespējamās godalgas nav piešķirtas. Tikai "Šķērsielai"". Pēc filmas izrādīšanas Japānā autori saņēma vēstuli, kurā tika apbrīnota aktieru izvēle.

Japāņi neticēja, ka Šķērsiela un tās cilvēki ir īsti. 

Pateicībā par filmu pie mājas, kur reiz mita filmēšanas grupa, Rudašu Aldis novietojis milzīgu akmens pieminekli. "Aldis jau gribēja pa akmenim pie katra varoņa mājas, bet viņam to nesaskaņoja. Šo gan laikam nevarēja atteikt. Togad mēs to balvu "Felikss" ieguvām,“ Margēvičs novērojis, ka Šķērsielas lielais akmens tagad kļuvis ļoti populārs. Tas piedalās dažādās attēlu foto medībās un citās sacīkstēs.  “Atbrauc auto, visi izlec laukā, žigli nobildējas un brauc tālāk. Te arī viens slēpnis bija ierīkots. Līkņāja cilvēki un meklēja. Liels tas akmens! Tik liels, ka nozagt nevar,” scenārists novērojis.

Filmas par Šķērsielu bija filmas par Latviju.

Sibīrijas nospiedums uz mūžu. Atgūtā neatkarība un īpašumi. Kaimiņu attiecības. Lietas, kuru sakārtošanai pietiek ar likumiem un lēmumiem. Lietas, kas likumiem nepakļaujas. Bet tā visa nebūtu bez prasmīgu dokumentālistu spējas ieiet ne tikai pa sētas vārtiņiem, bet sastapties ar filmas varoņiem dziļi, patiesi un no sirds. Šķērsiela ir tikai 800 metru gara ieliņa Pārdaugavā. Tā dokumentēta gandrīz 30 gadus. To laikā mainījās valdības, nauda un pases. Cilvēki dzima, precējās un mira. Kā tāda mini Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, kurā tagad strādā Daiga.

Kā šodien klājas filmas varoņiem

  • Taksiste Vallija Šķērsielā vairs nedzīvo.
  • Mārrutku Pētera mājā saimnieko viņa meitas ģimene.
  • Toļiks no savas istabas bieži vairs neiziet.
  • Daiga strādā Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, vecākais dēls Toms ir someljē Lielbritānijā, jaunākais Markuss mācās 11. klasē.
  • Aldis akmeņu kalšanu nodevis dēlam. Pats cer beidzot legalizēt uzcelto milzu namu un cer Dievam izlūgties kādu prēmiju. Pagaidām izskatās, ka otra cerība ir krietni reālāka.
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti