RIFF portālā LSM.lv
Aicinām sekot līdzi RIFF notikumiem visu festivāla norises laiku! 18. oktobrī festivāla atklāšanas īpašās sarunas, notikumu tiešraides, filmu apskati un recenzijas sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās Filmu skolas jaunajiem kritiķiem un kino profesionāļiem interesenti varēs skatīties un lasīt portālā LSM.lv līdz pat festivāla noslēgumam.
Šis gads vēsturē iezīmējas ne vien ar Latvijas simtgadi, bet arī ar zviedru režisora Ingmara Bergmana (1918–2007) simto dzimšanas dienu. Bergmans, kurš savos kino darbos pievērsies evolucionējošai identitātes un eksistences, sapņa un realitātes, ārējās un iekšējās maskas un cilvēka saplūšanai un vedinājis domāt par dzīves, patības un realitātes daudzveidību, pasaules kino vēsturē atstājis būtisku nospiedumu. Atzīmējot režisora simtgadi, neskaitāmi filmu festivāli pasaulē, piemēram, Toronto (TIFF), Honkongas (HKIFF), Kannu kino festivāls (Cannes Film Festival), šogad veidojuši Bergmana filmu retrospekcijas, izstādes, diskusijas un citus režisora filmogrāfijai un personībai veltītus pasākumus, tāpēc Rīgas Starptautiskais kino festivāls, kas norisināsies jau piekto gadu, veltīs atsevišķu ievadlekciju, retrospekciju un izstādi vienam no pasaules kino kontekstā atzītākajiem režisoriem.
“Bergmana sala” (2006)
Režisores Marī Nīnerēdas filma “Bergmana sala” ir aizraujošs dokumentāls darbs, kas atsedz Ingmara Bergmana filmu dažādību un līdzības, turklāt ļauj šo autoru iepazīt no personiska aspekta. Filmas radīšanas brīdī Bergmans ir 85 gadus vecs, pa salas teritoriju pārvietojas ar sarkanu automašīnu, meditē pie kamīna, vērojot vējā lūstošos kokus, un kopumā nav zaudējis arī humoru.
Vecumdienas režisors pavada Farē salā Zviedrijas dienvidos, kurā netraucēti spēj būt viens ar jūru un saviem dēmoniem. Filmas burvība daļēji patiešām ir paša Bergmana suģestija, jo līdz tam režisors īpaši nav vēlējies ar kādu publiski dalīties savās atmiņās, pārdzīvojumos un refleksijā par pagātni. Izrādot neviltotu interesi par Bergmanu kā par cilvēku, režisore M.Nīnerēda filmas gaitā atrod arī ceļu pie šīs sarežģītās, pretrunīgās personības, ļaujot fiksēt patiešām unikālus kadrus no Bergmana privātā arhīva un vedinot režisoru reflektēt gan par attiecībām ar vecākiem, gan pārdzīvojumiem bērnībā, gan sievietēm viņa dzīvē, gan, protams, arī kino.
Ne velti Rīgas Starptautiskā kino festivāla organizatori ar šo filmu iesāk Bergmana retrospekciju, jo tā skatītāju ieved režisora māksliniecisko ideju pasaulē, kurā viņš, radot jaunu darbu, ne mazums izmantojis sevis piedzīvoto kolīziju detaļas.
Būtībā šī filma pierāda viņa autorības specifiku, gan pievēršoties aspektiem, kas ietekmējuši Bergmana personību, gan ļaujot izsekot režisora mākslinieciskajai domāšanas manierei, stilam, filmu veidošanas metodēm un vienlaikus ļaujot viņam pašam izstāstīt šajā garajā mūžā piedzīvoto, saprasto, nožēloto un pārdzīvoto.
“Vasara ar Moniku” (1953)
Ingmara Bergmana filma “Vasara ar Moniku” ir stāsts par Hariju (Lars Ekborg) un Moniku (Harriet Andersson), kas aizbēg no pilsētas, darbiem un ģimenes, lai vasaru pavadītu laivā uz ūdens. Sākotnēji abu attiecības šķiet idilliskas – līdz brīdim, kad abiem jāatgriežas atpakaļ pilsētā. Režisors pats reiz teicis, ka nekad nav uztaisījis vienkāršāku filmu par “Vasaru ar Moniku”.
“Mēs vienkārši devāmies ārā un uzņēmām to, izbaudot prieku, ko šī brīvība mums spēja dot. Un tai bija ievērojami publiskie panākumi,” raksta režisors. (1)
Bergmans nav kļūdījies, minot skatītāju atsaucību filmai gan Eiropā, gan ASV. Pēc kara Eiropas kino pamazām parādījās darbi, kuru varoņi bija vitāli un seksuāli atbrīvoti, ļaujot kino vizuālajā pasaulē arvien biežāk ienākt atkailinātiem ķermeņiem. Filma “Vasara ar Moniku”, kurā atklāti parādīts sievietes kailums, bija salīdzinoši kontraversāla tam, ko lielākoties tobrīd piedāvāja Eiropas kino.
Lielā mērā gan Bergmana, gan Arne Matsona (Arne Mattsson) filma “Viena laimes vasara” (One Summer of Happiness), kas pie skatītājiem nonāca 1951.gadā, tobrīd ļāva izveidot priekšstatu par Zviedriju kā seksuāli liberālu sabiedrību.
Jāpiemin, ka laikā, kad tapa Bergmana filma, režisoram bija romantiskas attiecības ar aktrisi Harieti Andersoni, kas filmas tēlā iekodēja ne vien erotiska objekta aprises, bet arī neatkarīgas sievietes simbolu, kuru caur kameras aci uzlūkoja pats Bergmans.
Vēlāk Bergmana talanta cienītājs un arī draugs režisors Vudijs Alens atzina, ka šī bija pirmā Bergmana filma, kuru viņš noskatījies, jo apkārtnē klīda runas, ka filmā redzami kailskati.
“Es biju piekniedēts pie krēsla. Es domāju pie sevis: “Kas ir šis puisis?”. Tā bija sensacionāla filma,” atklāja Alens. (2)
“Fanija un Aleksandrs” (1982)
Bergmana filma “Fanija un Aleksandrs” ir vēsturiska drāma, kas atspoguļo 20.gadsimta pirmās dekādes laiku kādā ģimenē Upsalas pilsētā. Filma ietver vai visus Bergmana iecienītos motīvus: kavēšanos bērnības paradīzē, kārtējo rēķinu kārtošanu ar baznīcas dogmām, mākslas lomu cilvēka dzīvē, reālā un sirreālā saplūsmi, sieviešu un vīriešu attiecību šķērsgriezumu, vainas un pazemojuma sajūtu. (3)
Par režisora iedvesmas avotu šīs filmas tapšanā kalpojušas Bergmana agrīnās bērnības atmiņas. Tas ir ceļojums cauri režisora gaišākajām un tumšākajām bērnības sajūtām, kas gluži kā krāšņs karuselis ierauj tā pasaules trauksmainajā iniciācijas procesā: “Patiesībā es vienmēr dzīvoju savā bērnībā, klīstu pa krēslainiem mājas stāviem, staigāju pa klusajām Upsalas ieliņām, stāvu pie vasarnīcas un klausos, kā šalc milzīgā bērza lapotne.
Pārcelšanās laikā notiek vienā mirklī. Taisnību sakot, es vienmēr dzīvoju sapņos, bet īstenībā tikai reizēm paciemojos.”
Laikā, kad Bergmans rakstīja šī kino darba scenāriju, viņš strādāja pie 1980.gada filmas “No marionešu dzīves” (“From the Life of Marionettes”), kas kritiķu vidū iztika ar pieticīgu vērtējumu. Režisors publiski paziņoja, ka izjūt fizisku un psiholoģisku nogurumu, tādēļ “Fanija un Aleksandrs” būs pēdējā viņa filma. (5) Vēlāk gan Bergmans uzņēma vēl pāris televīzijas filmas, taču būtībā savu pēdējo triumfu neatkārtoja.
“Čuksti un kliedzieni” (1972)
Filma, kas noslēgs Rīgas Starptautiskā kino festivāla rīkoto Bergmana retrospekciju, ir “Čuksti un kliedzieni”, kas, iespējams, ir viens no Bergmana zināmākajiem darbiem. Filmas notikumi nosacīti risinās 19.gs. beigās, taču jāatzīmē, ka specifiskā telpas stilizācija konkrēti definēto laika posmu nobīda otrā plānā. Filma “Čuksti un kliedzieni” stāsta par trīs māsu sarežģītajām attiecībām laikā, kad viena no tām ir smagi slima un mirst.
Režisors šo filmu dēvējis par savas mātes portretu, jo pēc viņas nāves Bergmans atradis mātes dienasgrāmatu, kurā atklājušās pavisam citas un līdz tam nevienam nezināmas viņas personības šķautnes. Bergmans šo pretrunīgo mātes figūru ļāva iedzīvināt trim ļoti nozīmīgām aktrisēm un sievietēm viņa mūžā – jau pieminētajai Harietei Andersonei (Harriet Andersson), Līvai Ulmanei (Liv Ullmann) un Ingrīdai Tulinai (Ingrid Thulin).
Scenārija sagatavošanas posmā režisoram nelika mieru kāda uzmācīga mākslinieciska ideja. Jau sākotnēji Bergmans filmu redzēja sarkanā krāsā, kas būtībā atspoguļotu “dvēseles interjeru”.
“Kad es biju zēns, es piedzīvoju dvēseli kā melnu cilvēku bez sejas, kura iekšējā virsma bija sarkanos toņos,” komentējis Bergmans.
Šo ideju Bergmans izvērsa ne tikai reālā filmas interjerā, bet arī montāžā, kas, pirmkārt, ļauj nojaust autora zināmā mērā mistisko, taču personīgo šī mākslinieciskā uzstādījuma nozīmi. Otrkārt, tā skatītājā raisa zināmu disonanses sajūtu starp niansēs pārdomātu, sakārtotu vidi un varoņu savstarpējo attiecību samezglojumu, sarežģītību un neizbēgamu nolemtību.
Lai gan Riga IFF 2018 veidotā Ingmara Bergmana retrospekcija aptver tikai nelielu daļu no režisora veidotajiem darbiem, tā sniedz daudzpusīgu un “bergmanisku” kino pieredzi, par kuru gan kino kritikā, gan pētniecībā ir daudz runāts, pētīts un diskutēts. Turklāt katra Bergmana filma, šķiet, iet tieši caur viņa sirdi un prātu, ļaujot skatītajam pieredzēt mākslinieciski augstvērtīgu sintēzi starp sevi un ekrānu.
Ingmara Bergmana filmas festivāla ietvaros varēs noskatīties laikā no 29. un 30.oktobrī. Plašāka informācija pieejama festivāla mājaslapā.
1 Bergman, Ingmar (1990). Image My Life in Film. [New York]: Arcade Publishing, p. 476
2 Kilday, Gregg (2011). Woody Allen Pays Tribute to Ingmar Bergman: “His Approach Was Poetic”. Pieejams tiešsaistē.
3 Vērdiņš, Kārlis (2007). Mazais Bergmaņa ceļvedis. Pieejams tiešsaistē.
4 Vikuļina, Jekaterina (2009). Bergmana sala. Pieejams tiešsaistē.
5 Gado, Frank (1986). The Passion of Ingmar Bergman. [Durham]:Duke University Press, p. 494
6 Gado, Frank (1986). The Passion of Ingmar Bergman. [Durham]:Duke University Press, p. 408
7 Gado, Frank (1986). The Passion of Ingmar Bergman. [Durham]:Duke University Press, p. 408
