Režisors un kino kritiķis Stīgs Bjorkmans Ingmaru Bergmanu satika sešdesmito gadu nogalē – abi vienojās, ka vairākos četru stundu sarunu ciklos pusgada garumā taps grāmata, kura pēc Fransuā Trifo veidotā interviju krājuma ar Alfrēdu Hičkoku bija viens no pirmajiem šāda formāta izdevumiem. 1970. gadā, periodā, kurā Bergmans filmēja savu darbu "Pieskāriens”, Bjorkmans pēc Zviedrijas Filmu institūta uzaicinājuma par viņu uzņēma dokumentālo filmu.
Sarunu iesākam ar jautājumu par Bergmana veidoto filmu specifiku.
Kā tā ir attīstījusies laika gaitā, un vai ir iespējams runāt par radošo etapu ģenealoģiju režisora darbā.
Ingmars Bergmans visu savu radošo darbību allaž ir sadalījis starp teātri un kino. Viņš ir iestudējis vairāk nekā septiņdesmit izrādes, nofilmējis apmēram 40 filmas. Teātris bija viņa radošā darba sākumposms, bet arī interese par kino bija klātesoša jau šajā periodā. Svarīgs bija viņa mācekļa posms pie ļoti slavena zviedru režisora Alfa Šrēbera, kurš tobrīd jau bija apbalvots Kannu kinofestivālā par Strinberga "Jūlijas jaunkundzes” iestudējumu. Bergmanam tas bija pirmais darbs kino jomā: būt par Šrēbera asistējošo režisoru un scenāristu. Tātad, pirmais būtu šis māceklības posms, kurā Bergmans centās sevi pierādīt pēc iespējas daudzpusīgāk.
Tad, 1955. gadā, viņš pats saņēma Kannu kinofestivāla balvu par filmu "Vasaras nakts smaidi”. Cik atceros, festivāla rīkotāji pat izveidoja īpašu balvas kategoriju – par komēdiju, pirms tam tāda prakse Kannās netika lietota.
Bergmanam, runājot par šādiem saviļņojumiem, patika izteikties ļoti krāšņi, piemēram, ziņu par to, ka viņa filma ir apbalvota, viņš izlasīja avīzē, sēžot ķemertiņā.
Kā viņš teica: "Es sēžu un lasu, kaut kādai zviedru filmai iedota balva Kannu kinofestivālā. Bet nevaru saprast, kurai. Tad palasu tālāk un domāju – piķis un zēvele, izrādās, manējai!”
Šī balva Bergmanam bija ļoti nozīmīga, jo tajā brīdī viņš jau bija sācis gatavot projektu savai filmai „Septītais zīmogs”, ar kuru sākotnēji nemaz nebija tik viegli, jo iecere bija grandioza un uzņemošā studija bija diezgan satraukusies, vai tāda mēroga inscenējumu tai vispār būs pa spēkam uzņemt. Taču saņemtā balva visu izmainīja, tā padarīja Bergmanu arī starptautiski atpazīstamu. Pēc tam panākumi sekoja cits citam, viņš ir saņēmis balvas faktiski visos nozīmīgākajos kinofestivālos: Berlīnē, Venēcijā, tad vēlreiz – Kannās. Šī atzinība viņam deva māksliniecisku brīvību. Tas bija viņa ziedu laiks, bet viss izmainījās ar viņa filmu "Persona”. Tas bija jauna perioda sākums, un tā ir arīdzan mana pati mīļākā Bergmana filma.
Bergmans sāka patiesi un aizrautīgi eksperimentēt ar kino kā mediju. Ar šo filmu pasaules kino vēsturē tika pateikts: redziet, ir iespējams, ka kino var izskatīties arī šādi!
Bergmans atvēra jaunas durvis kino izteiksmības ceļā. Šo pieeju viņš turpināja arī tālākajās filmās, piemēram, "Vilka stundā” un citās. Tā bija kino robežu paplašināšana.
Vai varam uzskatīt, ka viņa radošā mūža noslēdzošais etaps bija reminiscences un pārskats par dzīvi, kā tas ir, piemēram, viņa filmā "Fanija un Aleksandrs”?
Jā, un daudzās filmās mēs redzam autobiogrāfiskus motīvus. Galu galā, viņam bija diezgan koša dzīve – piecas sievas, astoņi bērni, arī pāris mīļākās, galvenokārt kinoaktrises. Varētu teikt, ka viņa skapī šis tas bija sakrājies. Un to mēs varam redzēt arī viņa filmās, piemēram, "Pieskārienā” un jau pieminētajā "Fanijā un Aleksandrā”, kā arī zināmas detaļas no viņa personīgās vēstures ir samanāmas arī pašās agrīnākajās filmās.
"Fanija un Aleksandrs” bija iecerēta kā atvadas no kino uzņemšanas, kā testaments, un tādu mēs arī to šobrīd varam redzēt.
Šajā filmā vijas dziļas saknes no Bergmana bērnības, un tieši tās to padara tik īpašu. Bet tomēr viņš nevarēja rimties un uzņēma vēl pārīti filmu, kā arī rakstīja scenārijus – vienu no tiem ir ekranizējis arī viņa dēls Daniels Bergmans, arī šajā darbā ir diezgan daudz autobiogrāfisku motīvu. Arī Līva Ulmane uzņēma televīzijas filmu pēc viena no Bergmana scenārijiem.
Ir dzirdēts, ka darbs filmēšanas laukumā ar Bergmanu ne vienmēr ir bijis ļoti viegls.
Jā, zināmas grūtības filmēšanas laukumos ir bijušas, bet ne ar aktieriem.
Ingmars ļoti mīlēja savus aktierus. Ja paskatīsieties fotogrāfijās, kas saistītas ar dažādu filmu uzņemšanas periodu, pamanīsiet, ka viņš vienmēr aktieriem sēž ļoti tuvu, nereti aplicis roku ap pleciem – un ne jau tikai sievietēm vien!
Viņu ļoti interesēja viņu dzīve, ikdiena, personīgie notikumi; būtībā tā bija kā viela viņa tālākiem scenārijiem – protams, paturot zināmu distanci no paša avota.
Periodā, kad viņš jau dzīvoja Forē salā, kāds Bergmanam jautāja, vai viņš neilgojas pēc izrāžu iestudēšanas vai kino uzņemšanas. Viņš atbildēja: "Man nekā nepietrūkst, tikai manu aktieru.” Jāpiebilst, ka viņa bērni nemaz nebija priecīgi par šo viņa atziņu un dažbrīd visai atklāti pauda savu sašutumu: "Jā, tu saki, ka tev pietrūkst tikai tavu aktieru, bet kāpēc tu nekad nesaki, ka tev pietrūkst savu bērnu?”
Bet tāds nu viņš bija, un tā ir viņa rakstura neatņemama iezīme.
