Atriebība jābauda auksta. Ļoti, ļoti auksta.
Tas šķiet neticami, un tomēr – rādās, ka vesternu žanrs pamazām atdzimst. Brāļu Koenu „Īstenā drošsirdība” (True Grit), Kventina Tarantino „Džango atsvabināts”, varbūt pat pērngada „Vientuļais reindžers” ar Džoniju Depu. Bet kad jūs pēdējo reizi esat redzējuši vesternu, kas uzņemts... Eiropā? Pareizi, to neviens neatceras, tādēļ milzīgs prieks redzēt vācu režisora Andreasa Pročaskas „Tumšo ieleju”, un dubults prieks – redzēt Eiropā filmētu vesternu, kas izlavierē starp vesterna un Eiropas kino asmeņiem.
Kad amerikānis Greiders ierodas nomaļā Alpu ciematā pašā nekurienes vidū, vietējie nav gluži priecīgi viņu redzēt. Tomēr nauda un svešinieka amats – fotogrāfs – ir pietiekams iemesls, lai ļautu viņam te palikt uz ziemas mēnešiem. Ātri vien top skaidrs, ka ciematā kaut kas īsti lāga nav – vietējā banda vairāku brāļu sastāvā pārāk brīvi valda pār ciema (ne)kārtību, un fotogrāfs viņiem ir aizdomīgi interesants mērķis. Tomēr ir vēl kas – pamazām atklājas, ka vietējie likumi ietver arī dažas itin baisas paražas, kuras attiecas uz ciema sievietēm. Un vēl, iespējams, svešinieks še nav nemaz tik ļoti svešs.
Brīnišķīgu (lai arī visai drūmu) sniegotu Alpu ainavu pārpilnā „Tumšā ieleja” ir tieši tik amerikāniska, lai saglabātu visus vesternu kanonus, un tieši tik austriska, lai nekļūtu banāla (jāatzīst, ka, filmas sākumtitriem ritot, pie sevis nebeidzu cerēt, ka varoņi nerunās lauzītā angļu valodā. Un, patiešām, viņi runā tikai vāciski).
Papildus klasiskajam atriebes naratīvam te ir arī katolicisma, freidisma un pat fašisma diktatūras tematiskās notis. Galvenā loma filmā piešķirta aktierim Semam Railijam (Īans Kērtiss „Kontrolē”, Sels Paradaizs „Ceļā), kurš spēlē sūro gerijkūperisko vesternu varoni, un - ak vai, cik ļoti labi Sems Railijs izskatās retro vilnas mēteļos (tas sieviešu auditorijas zināšanai). Tiesa, kā neliels mīnuss te minams Railija ļoti jaunais izskats – lai arī viņa motīvi filmā ir skaidri, izpildījuma skarbums tomēr paģēr kādu dzīves līniju varoņa sejā, ko pie Railija īsti nemana. Apburoša ir arī Paula Bīra galvenās varones / filmas stāstnieces / jauna skuķa lomā.
Brīžam filma kļūst pārlieku nopietna, tomēr no iekrišanas nejaušas parodijas grāvī to izglābj tādi brīži kā Greidera iesoļošana baznīcā, sakot – tēvs, es vēlos izsūdzēt grēkus.
Arī beigu cēliena dramaturģija nedaudz saplok tā potenciāla priekšā, kas varētu būt realizēts, un jāteic, ka filma ir godīga savā piedāvājumā – šis ir visai klasisks taisnvirziena vesterns, nevis, piemēram, Tarantino modīgi sociālais vesternkičs. Taču tam nav jānozīmē ko sliktu, turklāt, ko nepaveic drāma, to paveic operators – šī ir visai iespaidīga un nostrādāta filma tiem, kas pasauli tver caur vizuālo prizmu. Arī tad, ja vesterns nav jūsu viss, „Tumšā ieleja” piedāvā kvalitatīvu un vizuāli brīnišķīgu izklaidi, kas spēj noturēt uzmanību – un tas nav maz.
Lai nu kā, jācer, ka Eiropas kino kontekstā šis būs noturīgas (lai arī paredzams, ka mazas) tendences aizsācējs, un eirovesternus mēs redzēsim arī turpmāk. Ja reiz ir spageti vesterns, kādēļ lai nebūtu šniceļu vesterns? Kruasānu vesterns? Varbūt kādreiz, nākotnē, arī sklandraušu vesterns. Tas tik būtu vareni.
