“Šī vieta ir tāda kā iekapsulēta PSRS realitāte – to iepazīstot mēs varam daudz mācīties par savu pagātni,” „ArtDocFest” atklāšanas vakarā pirms filmas „PMR” seansa min tās režisors Melis Muhu.
Eiropas centrālajā daļā, teritorijā, kas kartē iezīmēta Moldovas un Ukrainas robežās, jau 24 gadus pastāv neviena neatzīta valsts. Piedņestras Moldāvu Republika (PMR) dzimusi Balkānu 1990. gadu etniskajā haosā, sabrūkot PSRS un nodibinoties Moldovas Republikai. Atšķirībā no Moldovas Republikas pilsoņu vairākuma, Piedņestras iedzīvotāji nevēlējās atdalīties no PSRS, kas noveda līdz asiņainam pilsoņu karam 1992. gadā abos Dņestras krastos. Asinsizliešanu pārtrauca tikai Krievijas karaspēka ievešana Piedņestras apgabalā, kā rezultātā radās sīciņa valsts, kuras kontūra joprojām nav atrodama nevienā politiskajā kartē.
Piedņestras Moldāvu Republiku 21 gada garumā vadījis prezidents Igors Smirnovs – nosirmojis, harizmātisks, laipns, tomēr varas blakus labumus arvien nesātīgāk kārojošs patriarhs. Brīdī, kad Piedņestras Moldāvu Republikā ierodas igauņu filmēšanas grupa ar režisoru Melis Muhu un Kristīnu Normanu priekšgalā, mazās pusmiljona valstiņas ielās, gaiteņos un sanāksmju zālēs spraigi gatavojas vēlēšanām, kurās pirmoreiz Smirnovam uzrodas spēcīga opozīcija.
Šī nebūt nav pirmā reize, kad igauņu dokumentālā kino meistars Melis Muhu savu kinodarbu centrā ieliek politiski samezglotu situāciju. Viņa iepriekšējais darbs „Aļoša”, kas koncentrējas ap 2007. gada “Bronzas nakts” nemieriem Tallinā, preparē krievu kopienas identitātes problemātiku igauņu sabiedrībā. Šis darbs izpelnījies plašu vietējo un pārrobežu kino cienītāju uzmanību.
Režisore Kristīna Normana arī nav iesācēja kino lauciņā. Viņas darbu pētījumu centrā parasti atrodas “kolektīvās atmiņas” tematika.
“Kā cilvēks, kas aktīvi darbojas vizuālo mākslu un dokumentālā kino laukos, es pētu savu tuvāko apkārtni, nekautrējoties arī iejaukties tās procesos," skaidro režisore. "Nāku no valsts, kuras pagātne spēcīgi ietekmē tās tagadni. Neizvēloties vēsturisko “patiesību”, es uzdodu netaktiskus un neērtus jautājumus par demokrātiju, iejūtību, ksenofobiju un bailēm."
Filma „PMR – In the State of Limbo”, kuras nosaukumā ietvertā vārdu spēle latviski nav pārnesama un tulkota vienkārši kā „PMR”, ir neticami iejūtīgs sarežģītas, stūrī iedzītas valstiņas un tās lepno iedzīvotāju portrets. Piedņestrieši mīl pompozas runas, revolucionārus, armijas maršus, repu un dzeju, pašdarinātu vīnu, arbūzus, dusmīgas demonstrācijas ielās un piemīlīgu estrādes mūziku. Ekrāna varoņi vienubrīd ir enerģiski tantuki, citā vienkārši zemnieki, augsti izglītoti sabiedriskie darboņi vai drūmi klusējoši kareivji. Vērojot filmas videomateriālu, arvien uzstājīgāk acīs krīt veselas Piedņestriešu paaudzes iztrūkums. Pabeiguši skolu, jaunieši pamet šo valsti, lai dotos uz vietām, kur rītdiena vismaz solās būt citāda nekā šodiena.
Kaut arī filma apspēlē tādas smagas sociālas problēmas kā stagnāciju, pazemojošu nabadzību un korupciju, tā tomēr pamanās saglabāt ironisku un vieglu noskaņu. Darba vērošanas gaitā skatītājs līdz ausīm iemīlas šīs valsts neticami stiprajos un sirsnīgajos iedzīvotājos, neatkarīgi no tā, vai pārstāv līdzīgus politiskos uzskatus.
Tomēr filmas „PMR” tapšana nemaz nav risinājusies tik vienkārši. Režisors Melis Muhu atklāj, ka igauņu dokumentālistu grupai ne tikai vajadzējis mēnesi iepriekš iegūt akreditāciju filmēšanai Piedņestras Moldāvu Republikā un pie robežas atbildēt uz neskaitāmiem jautājumiem par sava ceļojuma mērķi, videomateriāla tapšanas gaitā filmēšanas komandu novēroja un par viņu darbu interesējās arī valsts slepenpolicija.
Īpaši iezīmīga filma „PMR” ir pēdējā gada Ukrainas-Krievijas saspīlējuma kontekstā. Režisors Melis Muhu min, ka Luhanskas Tautas Republikas un Doņeckas Tautas Republika Piedņestru izraudzījušas kā paraugu savai turpmākai eksistencei.
