Realitāte mani interesē maz. Intervija ar režisori Martu Elīnu Martinsoni

Jūs esat pazīstama arī kā teātra režisore un esat iestudējusi vairākas izrādes. Kā nolēmāt teātri nomainīt pret kino?

Tas notika praktisku iemeslu dēļ. Pirms tam strādāju gan pie savām izrādēm, gan asistēju Gatim Šmitam. Vēlāk sākās darbs pie viņa filmas “1906”. Sapratu, ka gribu vairāk zināt par kino, pirms strādāju uz laukuma pie īstām filmām. Sanāca palīdzēt Lienei Lindei, un arī viņa man ieteica, ka varbūt man vajadzētu studēt kino. Jau no bērnības vecajām dienasgrāmatām atceros, ka kino radīšana bija mans sapnis, kurš vienkārši bija aizmirsies un šķita nereālistisks.

Kas jums visvairāk patīk tieši kino formātā?

Man patīk kino brīvība. Tur var notikt jebkas, bet teātris tomēr ir ierobežotāks. Tam ir citi noteikumi, forma un skatuve, kā arī dzīva aktieru klātbūtne. Kino atbrīvo fantāziju. Taisot izrādes, piefiksēju, ka, visu dzīvi skatoties filmas, es tomēr domāju kino formātā, kas bieži vien teātrim pilnīgi neder. Kino tomēr ir tāds medijs, caur kuru var brīvāk izpausties.

Kā radās ideja filmas nosaukumam un scenārijam? Kas bija pirmais?

Pirmais radās nosaukums. Tas notika pilnīgi nejauši, organizējot draudzenes kāzas. Precīzi neatceros, kādā kontekstā, bet kaut kā dzima šī frāze, un es to pierakstīju telefonā kā vienu no visādām idejām. Kad bija jāsāk domāt par maģistra darbu, atcerējos šo frāzi, un galvā jau parādījās pāris ainas. Scenārijs radās, iedvesmojoties no savas dzīves pieredzes un sajūtām par to, kas ir vai nav mīlestība. Miksēju šīs sajūtas ar nosaukumu, un tas palīdzēja savienot nereālistisko ar reālistisko. Savirknējās ļoti daudz nejaušību.

Filma pieskaras radošās pašrealizācijas problēmām. Vai gribējāt parādīt tieši radošu cilvēku dzīvi?

Jā. Viennozīmīgi. It sevišķi divu radošu personību attiecības. Tās var būt gan ļoti produktīvas, gan kļūt arī ļoti destruktīvas. It sevišķi, ja sākas radošās neveiksmes vai nepārliecinātība, var sanākt, ka cilvēki viens otru nevis ceļ, bet velk uz leju. Man šķiet, ka par to vajadzēja parunāt, jo radošums ir ļoti noteicoša lieta manā filmā. Bet kopumā jau visās attiecībās tā dinamika ir identiska. Tās ir ne tikai radošu cilvēku problēmas, bet gan visu cilvēku attiecību problēmas.

Vai, jūsuprāt, māksla konkurē ar mīlestību?

Noteikti. Šīs filmas radīšana man palīdzēja gan saprast mīlestību, gan savā ziņā no tās atvadīties. Šīs lietas konkurē, jo mākslinieki ir lieli egoisti. Es to varu teikt arī par sevi. Kad ir kaut kas, ko radīt, viss pārējais paliek otrajā plānā. Kaut vai satiekot draugus, tu pats dzirdi to, cik kaitinošs kļūsti, kad runā par savu izrādi, savu filmu vai savu projektu. Nekā cita tajā brīdī galvā nav.

Diemžēl māksla var izkonkurēt mīlestību, taču – tajā pašā laikā – mīlestība ir galvenais iedvesmas avots.

Cik svarīga dzīvē jums ir radošā pašrealizācija?

Ļoti svarīga. Es jūku prātā, ja man ir brīvs mēnesis. Tad man šķiet, ka tērēju savas dzīves laiku. Ir grūti sevi piespiest atpūsties. Tas ir kā piespiedu darbs, jo es tāpat paralēli visu laiku domāju par to, ko gribētu izdarīt. Meklēju jaunus projektus vai cenšos pieslēgties kādiem citiem projektiem. Man visu laiku vajag to sajūtu, ka kaut ko daru.

Ļoti liela. Taču tā parasti ir pārveidota. Dzīves pieredze ir dažāda un interesanta, bet stāsti ir jāmeklē arī citur, citādi sanāktu monotoni runāt tikai par savām lietām. Taču pieredze ir noteicošā ne jau tāpēc, ka manas problēmas ir tik svarīgas un visiem to vajadzētu zināt, bet gan tāpēc, ka tā ir vieglāk piekļūt patiesībai. Tu precīzi zini, kā jūties un kas notika, līdz ar to nav tās melošanas. Bieži mākslas darbos var sajust melošanu tikai tāpēc, ka cilvēks baidās pateikt ko patiesu. Jo izdomājumu tā līdz galam nemaz nevar iztēloties un sajust. Šī personīgā pieredze ir svarīga, lai uztaustītu patiesību. Taču noteikti vajag arī atkāpi no personīgā, lai neuztaisītu apoloģiju visām savām kļūdām.

Kas jūs kino interesē vairāk – saturs vai forma?

Svarīgi ir abi. Ja nav satura, tad atmiņā paliek forma, bet tas nevar cilvēku līdz galam emocionāli aizķert. Ir vajadzīgs kas vairāk. Bet forma man ir svarīga, jo, runājot par kino kā mediju, visas idejas, kas sākotnēji šķiet vājprātīgas, ieraugot tās monitorā, rada jēgu. Teātra izrādē tas varbūt nešķistu ticami, pat drīzāk vecmodīgi. Tā kā reālisms un realitāte dzīvē mani interesē diezgan maz, tad jebkura iespēja fantāzijas pasauli miksēt ar realitāti, ko kino piedāvā, šķiet fantastiska. Es tā redzu visu dzīvi. Ja man ir skumji, es varu iztēloties, kā grieķu koris fonā dzied par manām skumjām. Man tas šķiet dabiski.

Forma ir svarīga, jo tā var iedot stāstam aizmiršanās un brīnuma sajūtu, kas jebkurā mākslā vai izklaidē ir vissvarīgākais.

Filma ir kultūras atsaucēm bagāta. Vai jums bija kādas ekspektācijas no skatītājiem?

Ne gluži. Protams, rakstot scenāriju, es domāju, vai cilvēki to sapratīs. Šī drīzāk ir līmeņu likšana. Galvenais, lai filmas pamatā ir stāsts, ko var uztvert jebkurš. Tie visi kultūras citāti ir gan savam priekam, gan skatītājiem, kuri to zinās vai pamanīs. Bet arī bez tiem, manuprāt, var saprast, kas notiek un par ko ir filma. Vienmēr ir interesanti paskatīties, kā reaģē dažādas skatītāju grupas. Kultūras akadēmijā cilvēki vairāk smejas, jo viņi šos jokus saprot, savukārt citi skatītāji smejas pavisam citās vietās.

Atceros, ka sēdēju seansā un cilvēki sāka smieties par mirušo vistu. Nodomāju – kas tur ir smieklīgs? Šādi var redzēt, ka tiek uztvertas arī citas lietas. Es rēķinājos ar to, ka daudzi joki, egoistiski izsakoties, ir sev vai savējiem. Tos var uztvert, var arī neuztvert, bez tiem filma darbojas tāpat. Tā ir vienkārša un viegli uztverama.

Kādi kino žanri jūs pašu interesē kā skatītāju?

Man patīk ļoti dažāds kino. Esmu pilnīga Holivudas fane. Man ļoti patīk mainstream kino, un es par to nekaunos. Skatos arī mūziklus un ik pa laikam šausmu filmas. Bet šobrīd es pārsvarā skatos tikai vecas filmas un par jaunajām maz ko zinu. Eju cauri visādām 70. gadu filmām, visās, protams, ir Roberts Redfords. Tas mani ļoti uzjautrina. Tagad mēs zinām visas mūsdienu Holivudas zvaigznes, bet, skatoties cita perioda filmas, sāc piefiksēt šī konkrētā perioda zvaigznes.

Bet svarīgākais kino man šķiet interesanti izstāstīts stāsts. Var skatīties kaut vai komēdiju seriālus un priecāties par to, cik asprātīgi ir uzrakstīts scenārijs.

Filmā ir gan teātra, gan kultūrvēsturisko atsauču apropriācija. Ņemot vērā jūsu vēsturnieces un teātra režisores izglītību, vai apzināti šos elementus iekļāvāt savā filmā?

Varētu teikt, ka apzināti. Jau otro reizi stājoties akadēmijā, viens no galvenajiem mērķiem, kas mani interesēja, bija tas, kā teātri apvienot ar kino. Taisot filmu, piepeši radās ideja, ka tur jābūt grieķu korim. Tad radās vīzijas, kā tieši tas filmā varētu parādīties. Pēteris Krilovs visu semestri ik pa brīdim pieminēja “Ulisu” un, kad runājām par manu scenāriju, ieteica lugas “Mēdeja” vietā izmantot “Odiseju”.

Tad piepeši viss saslēdzās kopā. Man ļoti patīk teatrālums. Piemēram, pat Džons Kasavītis reizēm savās filmās izmanto kaut ko no sapņu un teātra pasaules, kas ļoti labi iederas filmas plūdumā. Arī mana vēsturnieces izglītība pārsteidzošā veidā ir ļoti daudz noderējusi visos darbos, ko esmu taisījusi.

Jūs par šo filmu saņēmāt Nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps”. Ko jums kā režisorei nozīmē šī atzinība?

Protams, atzinība vienmēr palīdz pašapziņai. Tas patiešām bija negaidīti. Biju pārliecināta, ka balvu iegūs citi cilvēki. Es mierīgi aizgāju uz ceremoniju ar domu, ka papriecāšos par kursa biedriem. Man ir ļoti liels prieks arī tāpēc, ka filma tapa personiski smagā dzīves posmā, kad likās, ka nekam nav jēgas. Tas mani izvilka no tādas kā bedres. Vislielāko prieku sagādāja draugu un kolēģu prieks par mani. Jutu, ka cilvēki patiešām priecājas. Tas bija tāds mīlestības pilns mirklis.

Kādām īpašībām, jūsuprāt, ir jāpiemīt jaunajam režisoram?

Pirmkārt, ambīcijām. Ja nav ambīciju, ir maza iespēja kaut ko izdarīt. Ir nepieciešama arī neatlaidība un ļoti stipra nervu sistēma. Ir grūti, jo ir daudz atraidījumu. Pat ja viss radošais process ir veiksmīgs un ja tu to patiešām dari no sirds un nopietni, tāpat tas ir smagi un sāpīgi. Visu laiku blakus ir nedrošība, tāpēc vajag pārliecību, cilvēcību un cieņu. Tas ir komandas darbs, un ir nepieņemami izturēties slikti pret cilvēkiem, kuri strādā tāpēc, lai izpildītu tavu ieceri. Ir jāizturas ar cieņu un jānovērtē, ka citi to dara tavā labā, pat, ja viņiem par to maksā.

Kā jūs vērtējat jauno mākslinieku iespējas realizēties šodien?

Ir daudz iespēju realizēties, taču ir daudz mazākas iespējas izcelties. Latvijas kontekstā tas nav tik sāpīgi, jo esam tik, cik esam. Sasniegt to augstāko punktu var diezgan viegli. Var kļūt par režisoru, taču jāatrod nākamais solis, kā sevi izaicināt, kad vietējie griesti ir sasniegti. Bieži vien ārzemēs šis Latvijas līmenis nevienam neko nenozīmē. Tas ir smagākais posms. Iznāk milzīgs apjoms ar filmām, izrādēm un mūziku. It sevišķi tagad, kad pieejams internets, var redzēt un dzirdēt pilnīgi visu, un kaut vai salīdzināt sevi, piemēram, ar Āfrikas underground kino. Ir nepieciešams pateikt kaut ko patiešām svarīgu. Izcelšanās un oriģinālradīšana kļūst arvien grūtāka un grūtāka.