Kultūra

Alise Mediņa izstādē "Fragile. Trausls" pievēršas cilvēka emociju trauslumam

Kultūra

Daugavpilī apskatāmi jauni Marka Rotko oriģināldarbi

Filmas "Nemirstīgie" un citu studijas "VFS Films" darbu starptautiskie panākumi

«Nemirstīgie» – dokumentāla filma par cilvēkiem Krievijā, kurus audzinājusi propaganda

Pēdējos mēnešos ievērības cienīgi sasniegumi ārpus Latvijas bijuši mūsu filmu veidotājiem. Maija sākumā Pompidū centrā, Parīzē notika plaša Lailas Pakalniņas filmu retrospektīva, jūnijā Anesī animācijas filmu festivālā nozīmīgu balvu saņēma jaunais režisors Gints Zilbalodis. Ar labiem panākumiem pa festivāliem ceļo Jura Kursieša spēlfilma „Oļegs”, bet pēdējo divu nedēļu laikā ar divām ļoti būtiskām balvām novērtēti studijas „VFS Films” producētie darbi.

Šanhajas festivālā Grand Prix saņēma dokumentālā filma „Laika tilti”, bet Karlovi Varu festivālā – ''Kristāla globusu'' – dokumentālā filma „Nemirstīgie”.

„Kristāla globuss” ir sevišķi augsts un prestižs apbalvojums. Ar kādām kvalitātēm to izpelnījās filma „Nemirstīgie”, un kāds ir Latvijas ieguldījums šīs filmas tapšanā?

«Nemirstīgie» – dokumentāla filma par cilvēkiem Krievijā, kurus audzinājusi propagandaBaiba Kušķe

    Dokumentālā filma „Nemirstīgie” uzņemta tālos Krievijas ziemeļos, industriālajā Apatītu pilsētā, kur iegūst apatīta rūdu.

    Pilsēta izaugusi no kādreizējās Gulaga nometnes, un filmā ieraugām, kā tur cilvēki dzīvo šodien, labprātīgi un labticīgi kļūstot par skrūvīti lielajā ideoloģijas mašinērijā.

    Filmu uzņēmusi jauna krievu režisore no Sanktpēterburgas Ksenija Ohapkina. Kā viņai izveidojās sadarbība ar Igaunijas un Latvijas producentiem – stāsta ''VFS Films'' producents Uldis Cekulis, sazvanīts Francijā, kur viņš tikko sācis darbu pie jaunas Signes Birkovas filmas:

    „Filmu sāka veidot Igaunijā igauņu producents Riho Vestriks, kurš ar režisori Kseniju Ohapkinu strādā jau pie otrās filmas. Viņa ir krievu režisore no Sanktpēterburgas, un skaidrs, ka Krievijā nekad naudu šāda filma nedabūtu, tāpēc viņa caur Igaunijas studiju realizēja savu ieceri. Un pirms diviem gadiem Riho izstāstīja par šīs filmas tēmu, man tas likās ļoti svarīgi, un kopš tā brīža arī sākām sadarboties”.

    Filmas scenārija līdzautors ir Pauls Bankovskis, tās skaņu un krāsu fināla apstrāde veikta studijā ''VFS Films'', filmu atbalstījis Latvijas Nacionālais kino centrs.

    Intervijā Eiropas filmu portālam ''Cineuropa''

    pati Ksenija Ohapkina stāsta, ka viņas mērķis bijis atklāt mehānismu, kas cilvēkus brīvprātīgi spēj pārvērst par pazemīgiem radījumiem bez savas identitātes, kas uzticīgi kalpo sistēmai un nespēj novērtēt savas individuālās dzīves vērtību.

    Apatītu pilsēta, kas izaugusi no Gulaga nometnes, šim mērķim bijis ļoti atbilstošs modelis:

    „Tur cilvēki ir kā ieslodzīti lamatās no paaudzes uz paaudzi. Tā ir tāda kā vergu kultūra. Sākotnēji tie bija dažādu tautību cilvēki, kuri bija spiesti pieņemt šo padomju kultūru un viņus visus vienoja darbs nometnē, kas lēnām apslāpēja viņu personību un identitāti”.

    Filmā redzams, kā Apatītu pilsētā šodien tiek audzināti jaunie pilsoņi. Viena no vietām ir militārā skola, kur apmāca pilotus, ko integrēs Krievijas aizsardzības sistēmā un kuriem jau no bērnības māca, ka dzimtenes labā neviens upuris nav par lielu.

    Filmas stāstā ļoti svarīga loma ir vizuālajai valodai. Režisore to veidojusi Baltijas kino radnieciskajā poētiskajā kino valodā. Izmantojusi novērojuma metodi, kas izslēdz pamācošus diktora tekstus un aizkadra komentārus, ļaujot skatītājam izdarīt pašam savus secinājumus.

    Latvijas Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma atzīst, ka filma arī bez liekas didaktikas rada šokējošu iespaidu:

    „Režisore ir radījusi ļoti precīzu vērojumu, kas liek saprast, kā darbojas Krievijas ideoloģiskā mašinērija, izglītības sistēma, kā joprojām tiek idealizēti Otrā pasaules kara sasniegumi un kā tas tiek borēts šo jauno cilvēku galvās, ka viņiem jābūt gataviem sevi upurēt Krievijas vārdā, jābūt tikpat varonīgiem kā Lielā Tēvijas kara varoņiem, kas sevi lēmuši nāvei.

    Būtībā laiks ir apstājies šajā pilsētā, šī mazā pilsēta atspoguļo visas Krievijas - šīs postpadomju impērijas - tēlu, un tas ir biedējošs tēls”.

    Vaicāts par sadarbību ar Krievijas režisori Kseniju Ohapkinu, Uldis Cekulis stāsta, ka vislielākais izaicinājums bijis filmas pēcapstrāde, kurā režisore pieprasījusi vēl līdz šim nebijušu filigrānu darbu.

    „Tas mums bija tāds pārbaudījums. Filmu skaņu mikss ir taisīts mūsu studijā ar Arti Dukaļski, un filmas krāsu korekciju ir veicis Krišs Roziņš, kurš, es domāju, dabūjis ne vienu vien sirmu matu, bet tam matam ir zelta maliņa, jo Ksenija ir ārkārtīgi prasīga režisore, un tad attēlam bija jābūt tieši tādam, kādu viņa to bija iedomājusies, un tad tas viss tika darīts trīs reiz vairāk, intensīvāk un piekasīgāk nekā citkārt, bet, kad mēs redzējām Karlovi Varos uz lielā ekrāna šo rezultātu, mēs sapratām, ka bija to vērts,” secina Cekulis.

    Pēc dokumentālajā žanrā galvenās balvas – ''Kristāla lāča'' – saņemšanas Karlovi Varu kinofestivālā filma „Nemirstīgie” ir pieprasīta ļoti daudzu valstu filmu festivālos. Un tā izraisa arī ļoti pretrunīgus viedokļus. Uldis Cekulis stāsta, ka režisorei ir mērķis to parādīt arī Krievijā un arī tieši pašā filmēšanas vietā – Apatītu pilsētā.

    Latvijā savukārt šo filmu redzēsim rudenī – oktobrī – Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā.

     

    Kino, foto un TV
    Kultūra
    Jaunākie
    Interesanti