“Kad mēs skatāmies filmu, mums vajag iztērēt pusotru divas stundas sava laika. Tās ir kaut kā jānodzīvo. Scenārijs ir tādi kā šīs nodzīvošanas noteikumi. Nelielu savas dzīves gabalu mums ir jāatdod citam stāstam. Tādēļ scenārijam ir savi skatītāja uzrunāšanas likumi. Ja tos nezina, tad skatītājam būs garlaicīgi, nesaprotami, neinteresanti. Un nekāds lieliski safilmētais materiāls to neizglābs,” atklāj kinoscenārists Vladimirs Gromovs.
“Kopā ar mani uz Latviju ir atbraukuši jaunie režisori no Ukrainas. Viņi paši raksta sev scenārijus. Pārsvarā gadījumu režisoram tas nebūtu jādara. Viņu sarunās uzreiz dzirdams nevis, kādu stāstu viņi vēlas izstāstīt, bet kā to parādīt. Kur būs kamera, kādas būs krāsas, kā visi staigās un kāda būs natūra. Bet es viņus visu laiku pārtraucu – kas ir varonis, ko viņš dara, ko viņš grib?” skaidro Gromovs. “Visvairāk man ir sanācis dramaturģiju mācīt tieši režisoriem. Viņus ir grūti pārlauzt un piespiest domāt par scenāriju. Līdz ar to sāk zust stāsta jēga. Viņiem tas nepatīk, jo tev nav aiz kā noslēpties, ne aiz aktiera, ne aiz kameras. Ir jānosēžas pie scenārija, bet tās jau ir pārāk augstas prasības pret sevi.”
“Ir divi iemesli kādēļ es aizbraucu no Krievijas – personīgais un vispārīgais. Personīgais ir tāds. 2007.gadā Kijevā piedāvāja nofilmēt filmu pēc mana scenārija. Es atbraucu uz filmēšanu, tur bija jauna režisore, piecpadsmit minūtes parunājām un sapratām, ka mums interesantāk runāt vienam par otru nevis par filmu, un drīzumā mēs apprecējāmies. Pēc tam man piedāvāja galvenā redaktora vietu “Film.ua” studijā, un es pārcēlos uz Kijevu. Bet, redziet, iemesls bija arī tajā, ka man nepatika tas, kas notiek Krievijā. Jau no paša sākuma, kad pirms 20 gadiem tas sākās. Ļoti nepatika.
Jau tad bija saprotams, uz ko virzās šī iekārta. Arī šobrīd Krievijā cilvēki dzīvo ar sajūtu, ka drīz tas viss beigsies. Un beigsies nelabi,” stāsta kinoscenārsists.
“Daudzus gadus vēroju Ukrainu kā post padomju republiku, kura nespēj mentāli savākties. Es biju Maidanā. Visu to redzēju. Kā sākās karš. Redzēju to visu no ukraiņu puses un kā krievam man uz to skatīties bija grūti. Visu laiku dzirdu runas, ka, redz, mēs tādi nelaimīgi, ilgstoši dzīvojām blakus Krievijai un nevaram sevi apzināt kā nāciju.
Mana atbilde ir tāda: daudzus gadus braucu uz Latviju, un šī mazā nācija ar krietni mazāku teritoriju pilnīgi savādāk domā un sevi parāda. Pievērsiet uzmanību tam!
Bet kā? Varbūt ir kāda filma, kurā tas redzams? – man vaicā. Un es aizdomājos, ko cilvēkiem parādīt? “Rīgas sargus”? – Nē, negribu. Vispār man ir vaicāts, kā filmā parādīt Latvijas pieredzi un nācijas formēšanos? Uz tādu jautājumu ir sarežģīti atbildēt, bet man būtu interesanti noskatīties kino, kurā varētu uzzināt par Latviju kā par nāciju,” atzīst Gromovs.
Kinoscenārists Vladimirs Gromovs atgrieztos Krievijā, ja tur nebūtu Putina.
“Nu, ja tur nebūs Putina, tad atgriezīšos. Es nesaprotu, kā var uzturēties vienā valstī ar šo cilvēku. Tas nav gluži personīgi par Putinu. Bet tas, ko viņš pārstāv, ir pats sliktākais, kas ir krievu cilvēkos,” uzsver Gromovs.
