Piejūras klimats

Šausmu filmas "Mirdzums" 40. jubileja un Ilzes Burkovskas-Jakobsenas jaunā filma

Piejūras klimats

Drosme un pieaugšana PSRS. Tuvojas filmas "Mans mīļākais karš" pirmizrāde

Krimināldrāma un taksista darba tumšā puse: Reiņa Kalviņa debijas filma "Maiņa"

Krimināldrāma un taksista darba tumšā puse: Reiņa Kalviņa debijas filma «Maiņa»

17. septembrī pirmizrādi piedzīvos jaunā režisora Reiņa Kalviņa debijas spēlfilma - krimināldrāma "Maiņa", kas stāsta par vienu bīstamu nakti taksista Mareka dzīvē. Iedvesmojoties no savas pieredzes, kā arī patiesiem notikumiem Latvijas nelegālo takšu pasaulē, Reinis Kalviņš ir radījis stāstu par spriedzes pilniem apstākļiem, kuros dzīvo cilvēki mums blakus. 

Pēc ilgstošām provēm galvenajā - taksista Mareka - lomā tika apstiprināts Liepājas teātra aktieris Edgars Ozoliņš, ar kuru kopā režisors veica plašu izpēti par taksistu ikdienu un Rīgas naktsdzīves tumšāko pusi. Vai ir iespējams izrauties no savas ierobežojošās sociālās vides un kas padara “Maiņu” par stāstu, kas var uzrunāt gan vietējo, gan ārzemju kino skatītājus? Par šiem un citiem ar filmu saistītiem jautājumiem stāsta režisors Reinis Kalviņš, aktieris Edgars Ozoliņš un producents Gints Grūbe no Mistrus Media.

Marta Elīna Martinsone: Pirmais vispārīgais jautājums jums visiem – kādas ir sajūtas pirms pirmizrādes un vai kaut kā jūsu plānus ietekmē arī "Covid-19" ierobežojumi?

Reinis Kalviņš: Lielākā ietekme bija no tehniskā viedokļa – tas, ka operators nevarēja atbraukt uz krāsu korekciju, kas man bija lielākā sāpe. Arī filmas izplatīšanas datums pārlikts.

Šobrīd mani vairāk uztrauc nevis pašas filmas pieņemšana no publikas puses, bet vairāk tas, vai publika nebaidīsies no vīrusa un ies uz kinoteātri.

Gints Grūbe: Man jau šķiet, ka cilvēki ir noilgojušies redzēt jaunu kino, jo visi apmēram pusgadu dzīvojuši ar dažādu platformu vecām filmām.

Pirms pāris nedēļām saņēmu Eiropas Kinoakadēmijas jaunās filmas, kas nodotas vērtēšanai, un tie patiešām bija svētki – ieraudzīt, ka arī šajā gadā tapis jauns kino.

Tā ka Reiņa filma viennozīmīgi ir notikums, jo kopš Viestura Kairiša filmas "Pilsēta pie upes" jaunas filmas nav bijis.

Edgar, kādas ir tavas sajūtas pirms pirmizrādes?

Edgars Ozoliņš: Iepriekš, kad biju Rīgā, negaidīti šo filmu parādīja Mediju dienā – īsti nebiju tam gatavs, jo Reinis bija no tiem režisoriem, kas neļāva skatīties "play back" laukumā, un es no filmas biju redzējis tieši neko, izņemot treileri. Bija diezgan interesanti paskatīties... (..) Ceru, ka pirmizrādē satraukums būs nosacīts un filnu varēs noskatīties ar objektīvāku aci.

Reini, jautājums tev: kas bija pirmais impulss, kas debijas filmai lika izvēlēties tieši šo stāstu?

Reinis Kalviņš: Pimais impulss radās studiju laikā Sarajevā – tur bija tā sarežģītā situācija ar taksistiem, bija virsraksti par kautiņiem lidostā un teritoriju dalīšanu. Man likās interesanta atmosfēra, kas tur valda – šķita, ka būtu saglabājies deviņdesmito gadu burbulis.

Sapratu – jā, te varētu būt pietiekami daudz materiāla, lai varētu izvērst ne gluži asa sižeta filmu, bet kaut ko uz to pusi. Ideja pielipa, un atgriezos pie tās pēc kāda laika.

Cik ilgi tapa scenārijs?

Reinis Kalviņš: Tam bija ļoti daudz versiju, beigās jau pat desmit... Sazinājos ar Aldi Bukšu, uzrakstījām pirmo versiju un pēc tam arī otro un trešo.

Edgar, kā noritēja jūsu un Reiņa kopīgā izpēte lomai?

Edgars Ozoliņš: Process bija interesants –

Reinis mani pasauca, un paliku divas naktis pie viņa – runājām par filmu; viņš stāstīja, no kurām filmām viņš ir iedvesmojies, kuras būtu jāpaskatās, un tad mums bija arī tāda neliela tūre uz ostu un lidostu –

paskatījāmies, kā strādā taksisti. Satikāmies un parunājāmies ar viņiem, bijām arī izpētē uz dažādām vietām – spēļu zālēm, piemēram. Jo filmas galvenajam varonim Marekam ir mazliet problēmas ar azartspēlēm. Reinis apstāstīja, kāda ir viņa ideja, un tas ir redzams filmā.

Režisors Reinis Kalviņš

Kā tev šķiet – kas ir tas, kas skatītājam liek līdzpārdzīvot Marekam?

Edgars Ozoliņš: Labs jautājums... Reinis filmu noteikti ir redzējis tik daudz reižu, ka viņš vairs nav objektīvs, bet es vēl neesmu objektīvs, lai spriestu par to. Bet noskatoties man tiešām bija sajūta, ka Mareks katrā ziņā noteikti nav ļaunais tēls – viņš šajā putrā ir labākais no ļaunumiem un cenšas izķepuroties no nepatikšanām, kas viņam veļas kā sniega bumba.

Jo filma vairāk uzņem apgriezienus, jo vairāk problēmu sakrājas.

Gint, varbūt tavs viedoklis ir objektīvāks?

Gints Grūbe: Kad Reinis atsūtīja scenārija pirmo vai otro versiju, vēl neticēju – pēc visām vēsturiskajām filmām gribējām uzņemt ko mūsdienīgu, un es šim stāstam īsti nevarēju noticēt: man likās, ka tas ir kaut kāds 1993., 1994. gads.

Un tad es kā bijušais žurnālists “iegūglēju” vārdu "taksometru kari". Izlēca 2018. gads – pārdurtas riepas Vecrīgā. Izlēca 2017. gads – piekauts taksometra šoferis.

Tā ka viss, kas ir Reiņa scenārijā, ir balta patiesība. Kad filmu jau uzņēmām, sapratu, ka robeža starp dokumentālo un spēlfilmu Reiņa versijā ir ļoti tuva, jo, piemēram,

zvanot Rīgas lidostas darbiniecei, kura tagad laikam ir vēl augstākā “činā”, un sakot, ka mums Rīgas lidostā jāpafilmē taksometru karu situāciju, viņa saprata to tā, ka grasāmies uzņemt "Panorāmas" vai "De facto" cienīgu sižetu.

Nekādi viņai nevarēju iestāstīt, ka šī ir spēlfilma – izdomāta situācija, ka mums ir neīsts taksometrs un neīsts varonis. Aizgājām gandrīz līdz ministru līmenim, bet tā arī beigās neko nepanācām, jo viņi domāja, ka Reinis Kalviņš uzņem "De facto" sižetu...

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti