Piejūras klimats

Džūlijas Robertsas fenomens: "Jaukajai sievietei" - 30, "Erinai Brokovičai" - 20!

Piejūras klimats

Franču jaunā viļņa kinorežisoram Ērikam Romēram - 100!

Topošā filma "Uguns aplis" un B kategorijas ekscentrisko seksa komēdiju fenomens

Gleznot ar realitāti. Top «Uguns aplis» – filma par cirka vēsturi un šodienas radošo garu

Līdz ar valstī izsludināto ārkārtējo situāciju iestājusies pauze arī kino uzņemšanā, taču "Vides filmu studijā" top dokumentālā filma "Uguns aplis", ko veido režisore Signe Birkova un operators Dāvids Smiltiņš. Filmas varoņi ir eklektiska un harismātiska kompānija – jauneklīgā teātra apvienība "Kvadrifrons", 1888. gadā celtā Rīgas cirka ēka, kas glabā dažnedažādus stāstus un atmiņas, kā arī pasaulslavenais klauns Slava Polunins.

Filma saistīta ar mūsu cirka vēsturi. Bet cik sena ir tieši "Uguns apļa" vēsture? “Pirms diviem gadiem nejauši nonākot cirkā, manās rokās nonāca bundža ar 35 milimetru filmu, kurā atklājās burvīgi briesmīgs materiāls ar četriem tīģeriem, kuri bija spiesti lēkt cauri uguns aplim. Tā ir filma no piecdesmitajiem gadiem, kas nofilmēta tepat Rīgas cirkā,” stāsta Signe Birkova. “Mārtiņš Ķibers mani izvadāja pa cirka telpām, parādot, kādas tās tobrīd izskatās, un tas arī bija ļoti iespaidīgi – sajust Rīgas cirka auru. Tika restaurēta ārējā siena, viss bija tādā robežstāvoklī. Tas man lika padomāt par to, kā mainās domāšanas paradigmas – arī par to, kas vēl nesen tika pieņemts kā norma un izklaidējošs, tagad tiek uzskatīts par kaut ko neētisku."

Signe Birkova, fonā - Dāvids Smiltiņš

Režisore atklāj, ka filmas iecere laika gaitā pamatīgi transformējusies. “Brīdī, kad iepazinos ar teātra "Kvadrifrons" dalībniekiem, kuri arī aptuveni tajā pašā laikā sāka savas aktivitātes Rīgas cirka telpās un izveidoja skatuvi zirgu stallī, kur mēs pirms tam jau ar Dāvidu bijām filmējuši, kļuva skaidrs, ka filma būs par radošo garu, kas manifestējas caur "Kvadrifrona" aktieriem. Filmā būs dažādas sižeta līnijas – stāsti un vizuāli komentāri no pasaulē atzītā klauna Slavas Poluņina, pie kura mēs filmējām pagājušā gada vasarā viņa dzeltenajās dzirnavās – viņš laipni piekrita dāvāt mums savu laiku un savu vīziju, ko nozīmē būt aktierim un šamanim.

Dokumentālā filma ir dzīvs organisms, kurš veidojas pats. Protams, var uzrakstīt kaut kādu scenāriju, bet jāļauj, lai kādas vibrācijas ienāk arī no ārpuses. Dokumentālās filmas veidošanas process nevar būt ielikts ļoti ierobežojošos rāmjos – filma pati aug un aiznes mūs tādos virzienos, kuros mēs pat nebijām plānojuši būt. Mēs mēģinām vizualizēt lietas, kuras būtībā ir netveramas."

Dārzs, kas redzams filmas reklāmas materiālos un kurā redzams Slava Poluņins, ir viņa paša izveidots. Signe uzsver – tā ir leģendāra vieta, vairāk nekā parks: "Šis kvadrātkilometrs ir pilns ar dažādiem objektiem, kādu nav nekur citur pasaulē. Slava šo vietu ir izveidojis.

Pie viņa kā svētceļojumā brauc cilvēki no visas pasaules, sākot ar māksliniekiem, kuri veido instalācijas, un beidzot ar cilvēkiem, kuri vienkārši sapņo pie viņa nopļaut zāli... Viņš viņiem ir spirituālā autoritāte un iedvesmotājs. Arī pati vieta ir īpaša."

Dāvids Smiltiņš

Dāvids Smiltiņš ir ne tikai filmas operators, bet arī tās vizuālā stila veidotājs. Pirmajā acu uzmetienā zīmīgs ir filmas graudainais attēls. "Tas nav vienkārši graudains attēls.

Visa estētika, kas nāk kopā ar 16 milimetru formātu, ir tāda, ka gan grauds vairāk jūtams, gan arī attēlam ir mazāks formāts. Visa attēla struktūra, kas nāk līdz ar kinolenti, ir svarīga. Šāds attēls ir nostalģisks, mūsdienām neparasts."

Signe Birkovaun filmas radošā komanda

"Secinājām, ka ļoti daudzas tā saucamās vēsturisko notikumu ilūziju filmas, kur tiek paģērēts princips, ka vēsturiski notikumi tiek pārnesti kaut kādās mizanscēnās un inscenējumos, pārsvarā filmētas digitālos formātos, ar mūsdienīgiem kamerām," prāto Signe Birkova.

"Līdz ar to, ka mēs veidojam filmu par jauniem cilvēkiem, tagadni, un fokuss ir uz Latvijas šodienu un to, kā cilvēki rada Latvijas tagadnē, gribējām iet mazliet absurdāku ceļu un filmēt to ar absolūtām vintāžas kamerām.

Faktiski tas ir pat daudz vairāk nekā vintāža – tas ir mūžīgais, īstenais kino formāts, un es novēlu jebkuram filmu veidotājam kaut nedaudz pietuvoties un pamēģināt sajust, ko nozīmē šis process, kas nav līdz galam kontrolējams.

Rezultātā mēs ar satraukumu gaidām filmu no laboratorijas, nevis uzreiz pēc dažām minūtēm kā popkornu aprijam digitālo rezultātu. Katrs kadrs ir vērtīgs, tam var pieskarties, kaut arī nav vēlams ar rokām aiztikt. Tā ir cita disciplīna. Mums ir salīdzinoši daudz mazāk materiāla, nekā ja būtu filmējuši ar digitālo kameru.

Mums bijušas arī tādas filmēšanas, uz kurām braucam, bet ilgi, ilgi nefilmējam. Un tad īsu brīdi Dāvids filmē, jo viss ļoti jāpārdomā. Filma ir dārga...

Ja mēs to būtu darījuši digitāli, mūsu rīcībā būtu astoņdesmit stundu garš materiāls. Bet mēs esam filmēšanas vidū un filmēsim vēl. (..) Domāju, tēmai par cirku un arī par transformatīvām tēmām šis formāts ir ļoti labs, lai gleznotu ar realitāti. Protams, ir ārkārtīgi svarīgi sajust filmas varoņus – tieši sajust, jo saprast jau nebūt nevar. Un tas arī rada impulsus tēmām un kadriem, kas nāk klāt, jo tas būs ļoti subjektīvs stāstījums. Es pati gribētu, lai tas būtu subjektīvā dokumentālā kino tradīcijās ieturēts. (..) Te ir daudz dažādu novirzienu, bet jādomā par to, ko šis konkrētais kinematogrāfiskais izpausmes veids var pabīdīt – tās robežas būtu mazliet jāpaplašina, neejot pa iestaigātām takām."

Filmas veidotāji cer, ka filma uz kinoekrāniem nonāks nākampavasar.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti