Žulijens Nuhums Kulibali: Šoreiz esam satikušies, lai vētītu, kas notiek debitantu nominācijā, kur šogad ir trīs filmas. Gads sākās ar kino ekrānu revolūciju, starp daudziem citiem satraucošiem notikumiem, tas turpinājās ar "Tikmēr Lucavsalā", ieskatu Lucavsalas mazdārziņu komūnā un tajās mazajās norisēs, kas notiek šādās vietās, tad filma "Sēklis", kas piedzīvoja pirmizrādi "Riga IFF" laikā un ir tāds ļoti interesants gadījums.
Dārta Ceriņa: Zini, savu dzīvi esmu sasaistījusi ar semiotiku un zinātni par zīmēm, un domājot par šo secību, – filmu nosaukumu ziņā man liekas ārkārtīgi amizanti, ka sākam ar revolūciju, tad, kamēr kaut kas notiek Rīgā, Lucavsalā, tikmēr ir jau sēklis. Ka tieši tāda ir tā lietu kārtība, secība, diemžēl. Analizējot [nominētās spēlfilmas], apspriedām arī Mārča Lāča "Revolūciju", Mārcis ir gana daudz darbojies teātrī kā režisors. Un viņa kā režisora darbība veido tematisku, sižetisku pāreju. Tādu izkāpšanu no sevis un vērošanu no malas, kad esi pilnīgi citā medijā – kino – un reflektē par sev pazīstamo vidi.
Žulijens Nuhums Kulibali: Īpaši riebīgi kino publicisti varētu teikt: vai tad mums trūkst stāstu par šausmām un nomocītiem māksliniekiem, kas risina savas identitātes krīzes? Bet, lai viņi šoreiz paklusē. Filma "Revolūcija", man šķiet, ir interesanta ne tikai ar to, ka tas ir Mārcis Lācis, kas caur kino mediju atgriežas savās pirmajās mājās – uz teātra skatuves – un preparē tās iekšējos mehānismus, bet arī ar aktieru ansambli, arī aktieris Ivars Krasts, kas tēlo galveno lomu šajā filmā.
Dārta Ceriņa: Viņš arī ir nominēts.
Žulijens Nuhums Kulibali: Viņš būtībā meditē par šo nepateicīgo darbu vai drīzāk darba nepateicīgajām šķautnēm. Interesanti un ievērības cienīgi, ka teju vai visa filmas norise ir neatkarīgajā teātrī "Dirty Deal Teatro", tās tekstūras, šie melnā kvadrāta dēļi...
Dārta Ceriņa: Jā, Smiļģa klātbūtne arīdzan. Tu izcēli Ivaru Krastu, es gribētu arī papildināt, ka filmā veidojas divu aktieru sāncensības, dažādu karjeras iespēju, situāciju sāncensība Ivaram ar Armandu Berģi. Viņi filmā ir aktieri, kuri kopā ar režisoru, radošo komandu iestudē darbu par Lielo franču revolūciju.
Žulijens Nuhums Kulibali: Bet vēlreiz pie filmas vides, kas, manuprāt, ļoti mīļi, būtībā filma notiek ap un par šo mazo teātri, lai gan viņš kā tāds atsevišķs tēls tur nemaz neparādās.
Dārta Ceriņa: Ēka kā tēls, es teiktu, ka parādās. Vienalga, vai skatītājs ir bijis Talsu ielā Rīgā, "Dirty Deal Teatro", vai nav bijis, šī ložņājošā, labirinta, soļu vizuālo rindu gaita, manuprāt, ir tāds ļoti mērķtiecīgs paņēmiens, kā skatītājam pamazām izprast šo jokaino vidi, kas it kā ir teātra vide, it kā aizkulises. Tur tomēr ir nedaudz maldīga vai maldinoša realitātes ņirboņas sajūta, jo tas nav ļoti reālistisks darbs pēc sava uzstādījuma.
Žulijens Nuhums Kulibali: Un kā mazbudžetam tas parasti nebūtu īpaši raksturīgs, bet Mārča Lāča vīzija ir mazliet plašāka, šajā filmā netrūkst nedz vienkārši absolūti lieliskas psihodēliskas ainavas ar kritiķiem… un sakurām. Nedz arī tādi aszobaini novērojumi par to, kā var vai nevar būt šajā teātra ikdienā. Ko uzzināju pēc tam, kas mani ļoti sasmīdināja, ka vairāki filmas varoņi ir balstīti konkrētos personāžos un tāda maza trača pacelšana kultūras vidē, tas vienmēr ir jautri.
Dārta Ceriņa: Domāju, ka te ir gana arī tādas universālas cīņas. Man liekas pievilcīga šī atklāšanās skatītāja priekšā, te ir arī paša režisora likmes jūtams. Mēs zinām šo izaugsmes ceļu, ar ko tas noslēdzas, šeit tas viss šķiet tik akūti, saasināti, šeit un tagad.
Žulijens Nuhums Kulibali: Man šķiet, tas, ka Mārcis Lācis pēc tam parādās filmā "Nemierīgie prāti", tomēr veido kaut kādu tādu hermētisku mitoloģiju par to, kas tad īsti notiek šajā pasaulē, kur mākslinieki ap četrdesmit un viņiem ir jāsaprot, kā būt šajā jomā un vidē. Ir jūtams, ka šai filmai ir bijis jātop, ka viņa ir tapusi, iekšējas nepieciešamības vadīta. Bet tur kaut kur ārā ir arī mazdārziņi, tikmēr cilvēki rušinās...
Dārta Ceriņa: "Tikmēr Lucavsalā". Šis, atšķirībā no pārējām filmām debijas kategorijā, ir dokumentāls darbs.
Žulijens Nuhums Kulibali: Režisore Elza Gauja savā pirmajā filmā pievēršas Lucavsalas mazdārziņu kooperatīvam un tam, kā viņi reaģē uz pārmaiņām, kas briest un draud būtībā iznīcināt viņu dzīvesveida daļu. Ko, tavuprāt, Elza Gauja ir izvēlējusies par savu varoni, kas ir tas galvenais process, kam mēs sekojam šajā filmā? Tas ir gabaliņš no dzīvēs, kā "Šķērsielā"?
Dārta Ceriņa: Es nedomāju Selecka virzienā vai "Šķērsielas" triloģijas klātbūtnē. Mēģinot ieskatīties Latvijas dokumentālā kino vēsturē, protams, "Lucavsala" likumsakarīgi salāgojas ar "Ābols upē" par Zaķusalu, mainīgo pilsētas ainavu, septiņdesmito gadu sākums, Daugavas zvejnieki, arī traleri, kā tas viss pamazām, pamazām attālinās. Ir laiks, kurš paiet, un ir darbs, kas fiksē šo pārejošo laiku. Elzas filmā "Tikmēr Lucavsalā" man personīgi šķiet, ka šis laiks, tā paiešana, – viņa uz to mēģina norādīt, bet mēs īsti neieraugām. Savā ziņā ir šis konflikts starp mazdārziņu iedzīvotājiem un būvnieku, tāds pretstatījums starp dabisku dzīvesveidu (vienalga, ko tas nozīmē katram) un kapitālismu. Saduras viņu intereses, un mēs atkal ravējam dabu no pilsētas.
Žulijens Nuhums Kulibali: Redzi, es domāju, ka "Tikmēr Lucavsalā" ir kaut kādā mērā stāsts par citādu pilsētniecību. Man šķiet vai vismaz gribētos tā ticēt, ka ārpus filmas teksta, ārpus filmas pasaules šie cilvēki dzīvo savus rudeņus, ziemas un pavasarus mājās un neapciemo mazdārziņu, un sapņo par to, kā viņi varēs [turp] doties. Kā bērnībā uz laukiem, kur ir cita dzīve, paralēlā dzīve, citi sapņi, cits pašrealizācijas veids, ka to viņi atrod šajā Lucavsalas komūnā.
Dārta Ceriņa: Es domāju, ka tieši filma mēģina parādīt, ka tas ir kaut kas citāds. Tā tēlu galerija ir, manuprāt, visnotaļ konvencionāla. Tu pieminēji Selceka "Šķērsielu" un principu, ka mums ir ļoti, ļoti mazs telpas nogrieznis, kurā, izrādās, blakus dzīvo ārkārtīgi daudz dažādu cilvēku, palūkosim, kā viņu dzīve mainās, laikam ritot. Te laiks rit, bet mēs īsti nefiksējam izmaiņas. Man šķiet, ka tas, ko piedāvā kā citādo, ir kaut kas ļoti normāls. Mēs saprotam, ka cilvēki dzīvo ļoti dažādi, tas nav tāds eurekas mirklis dokumentālajā kino. Bet tieši iedziļināties, kā tas pats, ko tev rāda kā it kā citādo, kļūst citāds, tas, man liekas, līdz galam nav ierakstījies filmā.
Žulijens Nuhums Kulibali: "Tikmēr Lucavsalā" viennozīmīgi ir spilgtu portretu galerija, kas ir ierāmēta diezgan neparastā vietā, pat ģeogrāfiski skatoties, Lucavsala ir kaut kas neticams, kā var vispār būt šī komūna, un režisore Elza Gauja ir mēģinājusi iedziļināties. Urbānā vide, kas it kā dominē spēlfilmu lauku, ir mazliet nomācoša, un "Tikmēr Lucavsalā" ir tāds interesants vidusceļš starp pilsētu un nepilsētu. Bet, ja mēs dodamies kaut kur pavisam citur, ārpus dārziņu teritorijas... Mēs nonāksim siltajā Pāvilostā un hiperstilizētajā sēklī. Tātad filma "Sēklis".
Dārta Ceriņa: Lūdzu, raksturo.
Žulijens Nuhums Kulibali: Toma Harjo debijas spēlfilma, kas vēsta par mazliet ārpus laika un telpas pilsētu, kurā satiekas trīs pāri. Šie pāri ir diezgan asprātīgi atzīmēti ar krāsu kodu, viņi ir sakoordinētos tērpos un skatītājam absolūti nav ilgi jādomā, kā tur tā pāru dalīšanās notiks. Kas interesanti, šo filmu ir producējis "VV Foundation", man šķiet, šis ir pirmais darbs, ko šis fonds producē, tas ir jaunums mūsu kino.
Dārta Ceriņa: Jāpapildina, arī "TET" ir producenti, tā ka ceļš, kā Toms ar radošo komandu ir izveidojis šo darbu, nav publiskais finansējums. Domājot par Tomu Harjo, kuram gan šis ir pirmais pilnmetrāžas darbs, zinot, ka viņš nāk no fotogrāfijas un arī ir Jaunā Rīgas teātra aktieris no jaunākā piejaukuma trupai, – vai, tavuprāt, ir notikusi kaut kāda pāreja vai redzamas kaut kādas ietekmes šajā filmā?
Žulijens Nuhums Kulibali: Grūti vērtēt tieši pārnesi no viņa skatuves darbiem…
Dārta Ceriņa: Vai no fotogrāfijas? Es teiktu – kompozīcijā ir daudz fotogrāfisko principu.
Žulijens Nuhums Kulibali: Jā, varbūt. Bet šie principi ir iedzīvināti arī viņa video darbos. Toms manu aci patiešām noķēra ar viņa režisēto mūzikas video repera anša dziesmai "Labs suns" ar brīnišķīgo Eviju Vēberi. Jā, viņš ir ļoti konsistents tajā, ko viņš dara. Arī skatoties šo filmu, var redzēt, ka tas nav vingrinājums, tie nav jaunu ceļu meklējumi, tā jau ir konkrēta rokraksta izpausme pilnas formas medijā.
Dārta Ceriņa: Tas, ko dara Toms, viņš cenšas simbolu, krāsu spēlēs, tādā rotaļīgā manierē runāt par to, ko viņš, protams, vislabāk saprot – savu paaudzi, divdesmitgadniekiem. Šī jaunā, šķietami naivā mīlestība, trīs dažādi pāri, trīs dažādas attiecību metastāzes un diagnozes, kurš iemīlas, kurš šķiras, kurš nemāk pateikt īsti, ko jūt. Man tomēr šķiet, ka mainoties šīm krāsām un pāriem, pamazām rodas sagurums, pati filma sagurst. Aptuveni, es teiktu, pēc pirmās trešdaļas. Sākums, manuprāt, ir gana interesants ar vizuālajām krāsu – sarkanā, zaļā, dzeltenā – mijām. Kāds mazs elements ienāk arī cita pāra realitātē, tad piepeši atklājas, ka visas šīs pasaules ir savienotas un viņi laulājas jūras krastā, visi kopā. Neatklājot par daudz, varbūt. Bet man tiešām šķiet, ka šis krāsu vai scenārija virknējums, kaut kādā mirklī ļoti, ļoti atslābst. Un atslābstu arī es kā skatītājs.
Žulijens Nuhums Kulibali: Problēma ar paaudžu portretējumiem, it īpaši, ja šī paaudze to dara pašrocīgi, galu galā nevajadzētu aizmirst, ka scenārija līdzautori ir teju visi filmas aktieri, šī JRT jaunā studija. Šai filmai ir ļoti jaudīgs skaņu celiņš. Krista Auznieka mūzika ir kā pielaulāta "Sēklim", bet dialogi diemžēl ne vienmēr ir pielaulāti tam, ko mēs redzam uz ekrāna. Katrā gadījumā Toms Harjo ir radījis Latvijas kino ainavai diezgan neraksturīgu, tādu sešdesmito gadu modernistu filmām vairāk pieskaitāmu darbu.
Dārta Ceriņa: Es domāju, tā vizuālā tīrība, viņa rodas, arī īsti daudz nedarot, noliekot tādu tīru krāsu, jūras skats – tas vienkārši vizuāli ļoti spēcīgi strādā. Pēc būtības trīs pāri – kā luksofors. Ievieto luksoforu Akmeņraga kāpā, vienalga kur citur, tas vizuāli vienkārši ļoti efektīgi strādā. Ir daudz arī veiksmīgu piemēru filmā tam, kā ir veidotas mizanscēnas vai dialogi, protams, varbūt ne viscaur.
Žulijens Nuhums Kulibali: Tas, kādā ātrumā šī filma ir tapusi, uz cik drošām kājām viņa stāv, pat ja rokas mazliet ļodzās, šī filma ļoti labi zina, kas viņa vēlas būt, un viņu ir ārprātīgi interesanti skatīties, man šķiet.
Dārta Ceriņa: Šādi konceptuāli formas paņēmieni, manuprāt, ir kaut kas, kas mūsu, Latvijas, kino nemaz arī nav tik bieži sastopams.
Žulijens Nuhums Kulibali: Nē, nē, tas ir baisi – iet šo ceļu. Toms varēja veidot šo filmu kā īsfilmu, domāju, iespējams, tas pat būtu bijis labāk, tās ir tikai manas domas. Bet, kas no tā visa tiks atzīts par daudzsološāko un labāko, tas ir noslēpums.
Nacionālā kino balva "Lielais Kristaps" norisināsies no 23. līdz 26. februārim. "Lielā Kristapa" programmā notiks filmu pirmizrādes un balvai nominēto filmu seansi. Noslēguma ceremoniju, kas notiks Rīgas cirkā, no pulksten 19.00 tiešraidē to pilnā garumā demonstrēs LSM, savukārt LTV1 būs vērojama ceremonijas otrā daļa. Ikviens arī aicināts piedalīties "Lielā Kristapa" skatītāju balsojumā, kurā savu favorītu var izvēlēties vēl līdz 24. februāra pusnaktij.
