"Mums nebija ne jausmas, ne par ko ir filma, ne par ko būs, mēs tikai ieradāmies "Lokomotīves studijā", un mums priekšā nolika, Aleksej, jūsu zīmējumus. Tos portretus. Pēc tiem vadoties, mēs arī izvēlējāmies," to, kā kļuvis par prinča un vilku balsi Latvijas Radio 3 – "Klasika" raidījumā "Piejūras klimats" atklāj aktieris. Viņš arī uzsver, ka ļoti gaida iekšējo pirmizrādi – "ar tādu vieglu sentimentu par mūsu kopējo laiku".
"Sirds likums"
Tuvojas nacionālā kino balva "Lielais Kristaps", kas norisināsies no 1.–4. februārim. Tā ietvaros paredzētas divas pašmāju kino pirmizrādes, būs arī iespēja noskatīties visas balvai nominētās filmas. Balvas pasniegšanas ceremonija norisināsies 4. februārī Dailes teātrī.
"Lielo Kristapu" 1. februārī atklās Latvijas animācijas klasiķes Rozes Stiebras jaunākais veikums – animācijas filma "Sirds likums". Filma saņēmusi četras nominācijas nacionālajai kinobalvai, tapusi pēc slavenā latviešu novelista Jāņa Ezeriņa darba "Jaunais likums" motīviem.
Šis košais un aizkustinošais darbs stāsta par princesi, kura no svešinieka saņem negaidītu dāvanu un sāk pārdomāt savas gaidāmās laulības ar princi. Filmas režisore ir Roze Stiebra, mākslinieks – gleznotājs Aleksejs Naumovs, komponists – Valts Pūce, scenārija autors – Matīss Gricmanis, un producents – Roberts Vinovskis. Lomas ierunājuši Telma Auziņa, Jānis Ēriks Grūtups, Ritvars Logins, Gerds Lapoška un daudzi citi.
Šodien par filmas "Sirds likums" tapšanu stāstīs studijas viesi – mākslinieks Aleksejs Naumovs un prinča balss īpašnieks, aktieris Jānis Ēriks Grūtups.
Viss notiek
Roze Stiebra ir Latvijas animācijas klasiķe. Kādas ir jūsu attiecības ar viņas daiļradi, un cik lielu lomu tā ir spēlējusi jūsu dzīvē?
Jānis Grūtups: Manas pirmās atmiņas ir "Neparastie rīdzinieki", man laikam bija tikai gadiņš, kad tā iznāca. Protams, "Ness un Nesija", "Zaķīšu pirtiņa". Tamdēļ Rozes Stiebras vārds man nebija svešs, bet kā cilvēks viņa man bija nezināma.
Aleksejs Naumovs: Es labi zinu visas filmas, pirtiņu, rīdziniekus... Tur iznāca tā, ka bija pieņemšana pie prezidenta, mēs tur satikāmies, runājām par mākslu, par animāciju laikam sākumā nerunājām. Pēc mēneša viņa man piezvana un saka: "Vai jūs negribiet darīt kaut ko citu, kaut ko, ko neesat vēl darījis?" Es saku: "Nu, interesanti...kas tas būtu?" Viņa teica: "Animācija. Multene". Es piekritu.
Mēs uztaisījām īsu treileri, pagāja kāds laiks, nekas nenotika. Pēc kāda laika viņa man atkal zvana un prasa – domājāt, nekas nenotiek? Viss notiek.
Tā mēs sākām mūsu sadarbību. Tā bija unikāla iespēja strādāt ar viņu. Mums uzreiz izveidojās kontakts, sapratāmies no pusvārda. Man patika šī pieredze.
Sanāk, ka tā bija jūsu pirmā pieredze animācijā.
Aleksejs Naumovs: Pirmā pieredze.
Kas ir galvenās atšķirības gleznošanā un animācijā, vai kaut kas bija jāapgūst no jauna?
Aleksejs Naumovs: Es varu pateikt Rozes vārdus – vajagot tādu krāsainu filmu, ka saulesbrilles jāvelk. Vēl viņa teica – ilustrācijas un glezniecība ir kaut kas cits nekā animācija.
Animācijā ir kustība, tas ir jāsaprot. Es centos saprast, no sākuma man nemaz negāja viegli. Es tiku iemests ūdenī, un man bija jāiemācās pašam peldēt.
Jūs jau minējāt, ka stāsta pamatā ir Jāņa Ezeriņa novele "Jaunais likums". Vai jūs jau bijāt ar šo darbu pazīstami? Par ko jums pašiem ir šis stāsts?
Jānis Grūtups: Mēs iepriekš nebijām iepazinušies ar Ezeriņu. Par ko ir filma... patiesībā tas nosaukums visu izsaka. Ņemot vērā, ka mērķauditorija ir bērni un jaunieši. Bet arī mums, pieaugušajiem, tā ir par cilvēcību un sirdi. Tāpat kā mans princis, tāpat kā mūsu varoņi, izņemot Tomu Harjo – svešinieks ir iedomātā pasaulē bez šīs sirds – mēs nekur tālāk uz priekšu netiekam.
Aleksejs Naumovs: Tas ir stāsts par mīlestību. Mīlestība un sirds – tie vārdi viens otram ir ļoti tuvu. Par cilvēku, kam jāsaprot sevi. Kā visiem šiem cilvēkiem, kuriem bija sirds, bet viņi to nezināja. Karalim jāizdod jauns likums, ka sirdi visiem jānopērk, labākās sirdis ir tālu un par zelta sirdi ir jāatdod viss. Tā novele ir ļoti moderna. Ir jājūt sirdī – vai tev patīk, nepatīk. Visu ko jau var sarunāt. Es domāju, viss – māksla, glezniecība, animācija – ir jājūt ar sirdi.
Nezinājām, uz ko parakstāmies
Jāni, tava balss šajā stāstā pieder princim. Kad tika veidoti filmas tēli, vai bija jau zināms, kuri aktieri viņus ierunās, vai tas tapa vēlāk? Jo es redzu kaut kādu vizuālu līdzību un domāju, vai tas notika nejauši?
Jānis Grūtups: Man ir gan princis, gan vilks. Es esmu galvenais vilks! Un ir aina, kur viņi satiekas, kur vilks viņu ķer. Darba variantu pirmajā montāžā, kad gatavi bija tikai zīmējumi, bet nebija kustīgās bildes, vajadzēja visu ierunāt bez pārtraukumiem. Un tas bija aptuveni tā: [smalkā balstiņā] "Palīgā, palīgā!" – [dobjā balsī] "Mēs jūs tūlīt paņemsim nost!"
Aleksejs Naumovs: Nu, vilki man ir ļoti tuvi, princis arī, jo viņš ir viens no galvenajiem varoņiem, kurš grib nopirkt zelta sirdi. Prinča sirdi. Kad taisa animāciju, kad to pirmo reizi iekustina, kad iekustina tēlus, (tas ir ļoti interesanti, kā tas viss kustas) šajā procesā ir jāskatās uz proporcijām, uz to, kā tēli kustas. Kā Roze teica: "Jums vajag uztaisīt to pašu tēlu, tas ir cits tēls!" Un es strīdējos. Bet viņa teica: "Nē. Jums kā māksliniekam ir jāuztaisa no priekšas, no sāniem, no mugurpuses..." Un tā nu es to taisīju. Es rādīju viņai, kā staigā vilki. Nu, vilki vispār jau nestaigā uz divām kājām vai apģērbti mēteļos. Tur nepieciešams pielietot fantāziju.
Tie vilki jau ir tādi steidzīgi, viņi ir aizņemti...
Aleksejs Naumovs: Viņi ir tādi labi tēli, pirmkārt – melni, ar zobiņiem, un man prieks, ka tā balss ir, Jāni, tava. Jā, viņi ieņem tādu labu lomu. Viņi vairs nav zvēri, bet vēl nav cilvēki.
Jānis Grūtups: Bet viņi ir arī komiskais elements.
Aleksejs Naumovs: ...komiskais, jā, pareizi, pareizi. Vajag arī pajokot.
Jānis Grūtups: Bet mēs nezinājām, nē. Mēs ieradāmies... tas bija otrais gadījums Rozes pieredzē, kad atnāca viss kurss. Pirmais bija "Neparastie rīdzinieki", tur bija Dita Lūriņa, Egils Melbārdis, Ainārs Jančevskis – Nacionālā teātra kurss. Un tagad ieradāmies mēs, un mums nebija ne jausmas, ne par ko ir filma, ne par ko būs, mēs tikai ieradāmies "Lokomotīves studijā", un mums priekšā nolika, Aleksej, jūsu zīmējumus. Tos portretus. Pēc tiem vadoties, mēs arī izvēlējāmies. Tie, kas nejauši bija izvēlējušies galvenos tēlus, tie pēc tam pavadīja stundu stundas studijā...
Aleksejs Naumovs: Ā, viņi nezināja, kas tie ir?
Jānis Grūtups: Jā, viņi nezināja. Mēs nezinājām, uz ko mēs parakstāmies.
Bet tad sanāk, ka tu pats nejauši izvēlējies šo lomu.
Jānis Grūtups: Kaut kā laikam pat loģiski mums tur sanāca. Kaut gan bija interesanti, ka princeses loma krasi nomainījās. Sākumā tā bija Martai Jančevskai, un Telmai Auziņai bija Gaigala. Viņas tagad satiekas pirmajā dialogā, un ir pilnīgi skaidrs, ka ir trāpīts, bet otrādāk. Un to samainīja. Jo Martai ir brīnišķīga raksturlomu balss. Tas laikam bija tāds vienīgais gadījums. Bet, protams, bija arī mazie kastingi uz vietas. Nu, piemēram, ķirzakas – nu, visi mēģina ķirzakas. Roze tad izvēlas labāko ķirzaku.
Izspēlēšana jāatstāj ķiņķēziņu ziņā
Kā Roze strādā ar aktieri, kāda bija tava pieredze? Vai tu kā aktieris esi daudz aizdevis savu balsi?
Jānis Grūtups: Zini kā, savu balsi aizdot reklāmai vai radioraidījumam – tas nav tas pats, jā. Tas bija pirmais.
Kas bija mūsu pirmā kļūda – kad mēs bijām pie mikrofona, mēs sākām kustēties līdzi runātajam ar fizisku darbību.
Roze norādīja, ka balsī tas neparādās. Tas tiek tikai izspēlēts, bet izspēlēšana ir jāatstāj to sazīmēto ķiņķēziņu ziņā. Tā bija tāda jauna skola. Taču mēs jutām, ka esam ļoti drošās rokās, mūsu meistarības meistari tam deva akceptu, jo mēs vēl bijām studenti. Tas bija trešais kurss. Pirms trīs gadiem.
Aleksejs Naumovs: Interesanti, ka jūs no tiem zīmējumiem izvēlējāties lomas. Kad tie tapa, Roze vēl dzīvoja Tūjā, un es braucu pie viņas. Viņa sagatavoja man brokastis, mēs iedzērām kafiju, un tad sākās kadrēšana.
Piecu stundu laikā varēja uztaisīt divu minūšu materiālu. Es kā tāda mašīnīte zīmēju, viņa lasīja man priekšā scenāriju, un tas ļoti palīdzēja.
Pēcāk, protams, daži kadri pazuda no gala filmas. Arī viņai tā bija pirmā reize – strādāt tādā metodē, kur pēc balss veidojas attēls.
Tēlu buķete
Kā jūs kopīgi veidojāt šo dažādo, ļoti kolorīto tēlu buķeti? Vai Rozei jau bija skaidrs, piemēram, kam ir jābūt Matīsa scenārijā, vai jūs kaut ko piedāvājāt no savas puses – kā, piemēram, vilkus?
Aleksejs Naumovs: Vilki bija man jau izdomāti, lai arī detaļas, protams, procesa laikā pamainījās. Ar princi bija sarežģītāk. No sākuma princim bija čirkaini mati...
Jānis Grūtups: Rudi! Viņš bija tāds ļauns sākumā.
Aleksejs Naumovs: Jā, rudi. Viņš bija tāds, nu, ne gluži ļauns...
Jānis Grūtups: Slīpēts.
Aleksejs Naumovs: Slīpēts, jā. Viņam bija tāds zaļš mētelītis ar podziņām. Tad mēs sākām viņu animēt, skatījāmies ar Rozi kadrus, kur viņš stāv uz kuģa, un es teicu: "Kaut kas nav tā..." Arī viņai tā likās. Viņa ieteica mainīt visu uz pretējo pusi.
Jānis Grūtups:
Un tad viņš tapa ļoti līdzīgs tam, kā es izskatos.
Aleksejs Naumovs: Tiešām? Man prieks. Prieks, ka šī loma ir tikusi tev un ka tu tajā tik labi iejūties. Nu, profesionāls cilvēks, neko nevar darīt.
Paldies Burano kaķiem
Cik ilgs vispār bija pats tapšanas process? Cik ilgi jūs strādājāt pie "Sirds likuma"?
Aleksejs Naumovs: Kādi trīs gadi un vēl pusgads, kamēr tika veidots treileris. Tas ir nopietns, smags darbs, bet es paspēju tajā laikā arī visu ko citu izdarīt, gan izstādes, gan grāmatas.
Jānis Grūtups: Es ļoti iesaku aiziet uz izstādi Rīgas Tehniskajā universitātē. It īpaši, ja grib tā pamatīgi šai filmai sagatavoties. Tur visi tie Burāno skati... Es šo multfilmu esmu vairākkārtīgi redzējis, un tā arī ir tā vide, kas attēlota izstādē.
Aleksejs Naumovs: Burano ir tāda sala, kur katra mājiņa ir savā krāsā. Tas ir pie Venēcijas, es bieži uz šo salu braucu, man tā ļoti patīk. Un šī arhitektūra tur arī parādās (filmā). Interesanti, kad filma bija gandrīz pabeigta, man šķita, ka kaut kas pietrūkst, bet grūti pateikt, kas. Man teica: "Nu tad brauc uz savu Burano un glezno, nedomā par animāciju. Vienkārši glezno." Nu, es iesēdos lidmašīnā, aizbraucu, man tajā laikā bija jāpasniedz arī lekcijas "Erasmus" Venēcijā – Burano no turienes ir 45 minūšu attālumā, un es tur gleznoju. Atbraucu, un Roze teica – nu re, šito bildi jau var kustināt. Bet Burano – tur ir daudz kaķu. Es arī filmas titros uzliku – paldies Burano kaķiem.
"Viņai viss iet caur sirdi"
Kas jums šķiet raksturīgākais Rozes Stiebras animācijā? Kas viņu atšķir no citiem režisoriem Latvijas kino un animācijā?
Aleksejs Naumovs: Es domāju, ka viņa bija pirmā, kas ar savu vīru, Ansi Bērziņu, iesāka to animāciju, bet, ja viņi nebūtu... nu, varbūt tas vienkārši notiktu vēlāk. Viņai viss iet caur sirdi.
Jānis Grūtups: Viņa ir ļoti nesadomāta.
Aleksejs Naumovs: Jā. Un viņa nav taisīta, nu, kā Disnejam. Kad sākām strādāt, es teicu, ka man nepatīk tādi ar datoru taisīti akvareliski foni, kur nekā nav un jāizdomā kaut kas mākslīgs. Viņai ir patiesa izpratne un stingrs profesionālisms.
Kā viņa teica: "Tā ir animācija. Tā nav te jums nekāda māksla, kas nekustas." Viņai ir tāds humors. Es prasīju viņai, vai viņa saprot arī citu humoru, viņa teica: "Jā. Dažreiz."
Varētu teikt, ka tas jūsu kursam bija tāds pirmais lielais, kopīgais darbs ārpus teātra?
Jānis Grūtups: Tas bija pirmais un, visticamāk, arī pēdējais šobrīd. Tas viss tur mijās ar pandēmijas laiku, tos tekstus mēs varējām gremot mājās, jo pirmais eksemplārs bija tiešām milzīgs. Tā bija ļoti silta kopības sajūta. Arī tagad, kad mums būs pirmskristapa iekšējā pirmizrāde, mēs šo notikumu ļoti gaidām ar tādu vieglu sentimentu par mūsu kopējo laiku.
Cik ilgi jūs strādājāt kopā, cik ilgs aptuveni bija šis process?
Jānis Grūtups: Patiesībā diezgan traki šķiet, ka tā filma jau bija ilgi tapusi vēl pirms mums, tad divus gadus bez mums, un tad, pēdējā posmā – ar mums. Es visu bērnību tās multenes esmu skatījies, bet es nekad neaizdomājos par to, kā kaut kas tāds realitātē top. Sākumā ir tie zīmējumi, mēs tikai ierunājam tekstu, nav neviena kustīga bilde, tad paiet divi gadi, mūs atkal sauc uz studiju – pa vienam – un tas grafiks bija tāds: no rīta ir mēģinājums, vakarā ir izrāde, pa vidu tu paspēj kādu pusainiņu ierakstīt. Tā tas pavasaris arī pagāja.
Tad tu dzirdi savu balsi, pirms diviem gadiem, ar zīmējumu, kas ir teju pabeigts, un tagad pa jaunam pārrunā, lai tā mute būtu identiska.
Kas ir dažkārt smieklīgi, ka animatori uzzīmē to mutes kustību citādi, un mums ir jāmeklē vārdi, lai ar to mutes atvērumu sakristu.
Man ļoti no filmas palicis atmiņā šis jautājums, kas tur vairākas reizes izskan – kādā krāsā ir vara? Kā jums šķiet, kādā krāsā ir vara?
Jānis Grūtups: Es laikam būšu ļoti klišejisks – zelta.
Aleksejs Naumovs: Zelta? Ūu... Nu, tas laikam nav filmā, bet kad princis iet pirkt to sirdi, tad tas veikaliņš, kas ir kā sirds formas telts... man vajadzēja uztaisīt tādas vara sirdis, sudraba sirdi, rozā sirdi... un pēc tam neko no tā tomēr neparādīja. (smejas) Roze noņēma nost. Teica, ka esot par smagu tie darbi.
Es domāju, ka vara – tā ir vara krāsā. Jo tas ir pārbaudījums, un ne visi cilvēki to iztur, ka ir vara. Tas ir arī slogs. Tas ir ļoti riskanti.
Kas ir jūsu mīļākais tēls "Sirds likumā"?
Aleksejs Naumovs: Man laikam nav viens tāds tēls. Man patīk vilki, varbūt kaķis, kaut kādā ziņā arī princese. Un princis – man patīk, kā viņš tur dzīvo un mainās. No sākuma viņš dodas medībās, domājot, ka ir izdarījis ko labu, viņš grib kļūt par karali, visām varītēm. Varbūt tā bija viņa kļūda – ka tā varaskāre bija tik liela, un tamdēļ viņš beigās arī nekļuva par karali. Un cietumnieks. Sākumā bija arī tēls – cilvēks. Bet Roze teica: "Mainām". Mēs kopā izdomājām, ka būs putns.
Jānis Grūtups: Man laikam tas svešinieks.
Aleksejs Naumovs: Jā, viņš ir labs, es viņu daudz taisīju. Bija daudz pārrunu par to asaru – jo grūti animēt. Arī apmetni sermuļu karalim.
Svešinieks man visvairāk saistījās ar Ezeriņu.
Aleksejs Naumovs: Jā, viņš iedod to sirdi. Mēs daudz domājām – kā nodot sirdi? Es negribēju nekādas asinis. Tad mēs nolēmām, ka viņi var vienkārši dejot. Žurciņas man arī patika.
Jānis Grūtups: Kā Aleksejs tikko teica, par to arī ir tā
filma – nevis par to, ka mums vajag nopirkt sirdi, bet – kā var vispār sirdi nopirkt? Tas ir par atgādinājumu, ka mums katram jau viņa ir.
Man arī patika tas, ka šķita, ka princis īsti nesaprot, ko tā vara nozīmē. Viņš tikai zina, ka viņam ir jākļūst par to karali. Tas ir tas viņa plāns.
Jānis Grūtups: Tas, kas nereti ir mūsdienās, "Instagramā" ierauga – es gribu tā.
Nobeigumā es vēlētos jums vēl pavaicāt – ko jūs vēlētos, lai skatītāji paņem no šīs filmas? Ar kādu sajūtu lai aiziet pēc noskatīšanās?
Aleksejs Naumovs: Es ieteiktu vecākiem aizvest bērnus uz šo animāciju.
Bērniem jau nav jātaisa "kā bērniem", viņi varbūt vairāk redz, nekā vecāki iedomājas.
Šī animācijas filma liek uzdot jautājumus – kas ir sirds, vai viņu var nopirkt, vai ir cilvēki, kuriem nav sirds, kā tas var izskatīties? Un vēl tur ir krāsa.
Jānis Grūtups: Es iesaku nākt ziemā. Tagad, kad sāksies slapjdraņķis. Kā Roze teica – ar saulesbrillēm. Vēl svarīgi pieminēt, ka filma nav holivudiski ātra, tās temps ir diezgan lēns, tāpēc es ļoti ieteiktu to noskatīties kinoteātrī, kur tu nevari aizskriet uz tualeti un esi spiests nosēdēt.
