Filma "Marijas klusums" ir vēsturiska drāma, kas vēsta par slavenās latviešu aktrises Marijas Leiko traģisko likteni pagājušā gadsimta 30. gados. Pēc spožiem slavas gadiem Vācijā viņa bēga no nacistu režīma un dažādu apstākļu dēļ nonāca Padomju Krievijā, kur kļuva par Staļina terora upuri un tika nogalināta tā sauktās "latviešu operācijas" laikā.
Kad pirms trim gadiem Dāvis Sīmanis uzsāka darbu pie filmas par Mariju Leiko, viņš nevarēja iztēloties, ka tā kļūs tik hiperaktuāla. Taču šoreiz tas nepriecē, bet skumdina, jo vēsturisko filmu mērķis jau ir atgādināt traģēdijas, lai tās nekad neatkārtotos, stāsta režisors: "Protams, šobrīd ar Krievijas izraisīto karu Ukrainā, ar tā necilvēcību, šis atgādinājums diemžēl ir izvērties vairāk kā pareģojums, un, no vienas puses, tas, protams, nevar režisoru iepriecināt.
Bet, no otras puses, tas ir svarīgi, lai mūsu sabiedrība un Rietumu sabiedrība kopumā atskārš, – tas ir pierādījums, ka šis mūsu laiks nav nekas unikāls, ārpus kārtas stāvošs, bet jau kaut kādā ziņā vēsturē iekodēts, un kārtējo reizi mēģināt izvairīties ieraudzīt to ļaunumu, kas reāli eksistē, būtu vienkārši neprātīgi."
Slavenā aktrise Marija Leiko aktrises gaitas sāka Latvijā. Pēc tam studēja Vīnē, strādāja dažādos vācu teātros un 1917. gadā sāka filmēties mēmajā kino, kas viņu padarīja slavenu. Pēc Hitlera nākšanas pie varas viņa atgriezās Latvijā, bet ģimenes apstākļu dēļ viņai drīz vien bija jādodas uz Krieviju, jo tur dzemdībās nomira viņas meita un Marijai Leiko bija jāparūpējas par zīdaini. Maskavas kolēģi viņu uzaicināja strādāt latviešu teātrī "Skatuve".
1938. gadā Staļina terora laikā tika nogalināta visa Maskavas teātra "Skatuve" trupa, viņu vidū arī Marija Leiko. Filma vēsta tieši par šo aktrises dzīves pēdējo periodu, kad viņa ieradusies Maskavā, bet plašākā nozīmē tas ir stāsts par spēcīgu personību, kas caur sevi "translē" 20. gadsimta traģiskos notikumus, kā arī atklāj totalitāru režīmu represiju iracionalitāti.
"Idejiski filma ir par viena cilvēka bezcerīgo cīņu pret totalitāru režīmu, bet vienlaikus arī par mākslinieku, kurš varbūt ne līdz galam ierauga to, cik politiskie režīmi, it sevišķi, kad tie ir veidoti kā diktatūras, ir bīstami.
Tas ir arī tāds kultūras cilvēku "aklums", kas tur parādās," skaidro Dāvis Sīmanis.
Marijas Leiko lomu atveido Olga Šepicka-Slapjuma, kādreizējā Jaunatnes teātra krievu trupas aktrise, ar ko Dāvis Sīmanis jau arī pirms tam sadarbojies vairākās filmās. "Manuprāt, gan viņas vizuālā faktūra, gan viņas spēles stils, kas ir tāds ļoti unikāls savas izsmalcinātības un precizitātes dēļ un ir ļoti atbilstošs. Tas ir tāds vienlaikus minimālisms un dabisks cēlums, ko mēs gribējām ieraudzīt Marijas Leiko tēlā, un viņa tajā precīzi iekļaujas," teic režisors.
Filmā parādās arī citi vēsturiski personāži – teātra "Skatuve" direktors un nodevējs Osvalds Glāznieks, ko atveido Vilis Daudziņš, augsta ranga PSRS čekists Leonīds Zakovskis, īstajā vārdā Henriks Štubis, ko spēlē Ģirts Ķesteris, padomju darbinieks Jēkabs Peterss, ko atveido Artūrs Skrastiņš. Arī viņiem visiem – latviešu izcelsme, turpina režisors: "Skaidrs, ka mūsu vēsturē jau nav tikai pozitīvie varoņi. Skaidrs, ka jāatzīst, – ir bijis noteikts skaits mūsu nācijas cilvēku, kuri ir bijuši noziedznieki, slepkavas, un tādi bija arī starp Krievijā jeb Padomju Savienībā dzīvojošajiem latviešiem un jo sevišķi tiem, kuriem bija jāpieņem čekas augšējā gala uzdotie uzdevumi, piemēram, iznīcināt konkrētu nāciju pārstāvjus, kas dzīvo Padomju Savienībā. Tur, protams, tā latviešu līdzdalība mums neglaimo."
Teātra "Skatuve" aktrisi Irmu Balodi filmā atveido Inese Pudža, bet Padomju Savienībā strādājošo režisori Asju Lācis – Inese Kučinska. Filma "Marijas klusums" ir melnbalta, jo, kā atzīst režisors, – tas atbilst filmas būtībai un raksturam.
Pirmizrāde notiks svētdien, 18. februārī, Berlīnes kinofestivāla "Foruma programmā", seansā ar skatītājiem tiksies arī Dāvis Sīmanis. Latvijā filmu sāks izrādīt no 4. aprīļa.
