Filmas sākumā galvenos varoņus – Sabīni un Reini – ieraugām rozā briļļu periodā. Viņi ir noreibuši viens no otra, visu laiku grib būt kopā un izbaudīt tuvību.
Sabīnei ir sarežģītas attiecības ar māti, ar kuru viņa joprojām dzīvo kopā. Kad māte pēc strīda izmet meitu no mājām, Reinis uzaicina viņu dzīvot savas mirušās omītes dzīvoklī Liepājā, kur abi iepazīst sadzīvi un ātri sākas domstarpības.
Sabīne ir iesprūdusi iemīlēšanās fāzē un nevēlas saprast, ka attiecībām ir arī citas stadijas, tāpēc sāk uzvesties arvien dīvaināk, līdz sper kādu pavisam provokatīvu soli.
Režisore Elizabete Gricmane filmu dēvē par jaunas sievietes un arī jaunu cilvēku attiecību pieaugšanas stāstu: "Tas ir stāsts par pieaugšanu kā cilvēkam vispār, nevis tikai kā sievietei vai vīrietim. Un, ja es spēju pieaugt kā indivīds, es varu būt kvalitatīvs cilvēks gan priekš sevis, gan savās attiecībās un tai skaitā arī sabiedrībā. Es spēju uzņemties atbildību par sevi, par to, ko es daru, un arī par citiem cilvēkiem. Lai gan tas viss ir ietērpts tādā romantiskā attiecību drāmā ar komēdijas un mistērijas elementiem, tai pašā laikā es šajā filmā gribu pateikt, ka latviešiem, man liekas, pietrūkst drosmes uzņemties atbildību par savu rīcību, un tas ļoti atspoguļojas gan politikā, gan tajā, kā mēs viens ar otru komunicējam. Vārdu sakot, visaugstākajos redzamajos līmeņos mūsu valstī."
Sabīnes lomā darbojas Elīna Bojarkina, kura filmā pārtapusi par rudmati ar brūnām acīm, kas viņas tēlu padara naivāku un bērnišķīgāku. Aktrise atzīst, ka pati personiski ir racionālāks cilvēks nekā viņas atveidotā varone. Viņasprāt, Sabīnes problēma ir tajā, ka viņai pietrūkst veselīgas pašapziņas, viņa neprot būt patstāvīga un pašpietiekama: "Vārdu salikums – neaizmirst par sevi – man liekas, ka tas ir ļoti svarīgs šī stāsta kontekstā, jo te var redzēt, cik ļoti viņa visu laiku grib, lai tas cilvēks viņai dod uzmanību, bet īstenībā starp viņiem jau nekas slikts nenotiek, viņa to pati izdomā, jo viņa nav pašpietiekama, viņai ir jāiemācās būt ar sevi.
Jo tu jau nevari veidot normālas attiecības, ja tu nemāki būt pats ar sevi.
Viens no iemesliem varētu būt viņas toksiskās attiecības ar māti, kas pēc tam atspoguļojas tālāk arī citās attiecībās. Māte Kristīnes Nevarauskas atveidojumā filmā iezīmējas ļoti īsi, tomēr, man liekas, tur var ļoti labi nolasīt, cik ļoti māte visu laiku viņu ir turējusi savā pavadā, tāpēc arī Sabīne nav izaugusi savā apziņā un pašpietiekamībā."
Kā vēl viens filmas atsevišķs tēls ir Reiņa omītes dzīvoklis, kurā Sabīne mitinās un ko viņa izjūt kā sprostu, kas viņu arvien vairāk smacē un spiež nost. Lai šīs izjūtas atainotu vizuāli, krietni bijis jāpastrādā operatoram Mārtiņam Jansonam, kurš atzīst: "Tas bija svarīgākais, lai bilde pastiprina stāstu. Nezinu, vai to uzreiz var piefiksēt, bet tur ir spēles ar spoguļattēlu – atspulgi, spoguļi. Mēs tos integrējām, kur varējām. Jo tie simbolizē arī to, kas uz plakāta rakstīts – kad fantāzija satiekas ar realitāti. Cilvēks kadrā ir reāls, bet viņa atspulgs ir fantāzija. Katrā reizē tas var būt savādāks – deformējies, atšķirīgā krāsā. Tas vizuāli pastiprina varoņu iekšējās pasaules izjūtas."
Elizabetes Gricmanes debijas spēlfilmas "Vietām gaidāms stiprs lietus" pirmizrāde būs 13. novembrī, bet kinoteātros tā nonāks no 17. novembra.
