Latgales meitene
Filmēšana notiek Kalnciema kvartālā, Āgenskalnā, Kristīnes ģimenes dzīves vieta arī ir pavisam netālu. "Tomēr Rīgu un Pārdaugavu tikai daļēji saucu par mājām, sirdī lielā mērā jūtos kā Latgales meitene. Arī mani bērni tagad, filmēšanas dienā, ir pie mammas laukos," saka māksliniece. "Ir brīnišķīgi, ka bērniem ir iespēja būt kopā ar vecvecākiem, kas dzied, lasa pasakas. Tas ir ļoti jauki."
Saskaņā ar kristīgo tradīciju Zvaigznes diena, kurā ēterā skatāma arī Kristīnei veltītā "Daudz laimes, jubilār!" epizode, noslēdz Ziemassvētkus un vēsta, ka pie Kristus bērniņa zvaigznes vadībā nāk Austrumu gudrie. "Es arī pati nāku no katoliskās tradīcijas, un bērnībā vecmāmiņa par Zvaigznes dienu mums daudz stāstīja. Ar Latgales Vanagu baznīcu saistīta mana pirmā komūnija, dziedāšana baznīcas korī, tie ir ļoti skaisti laiki manā dzīvē," atceras Kristīne.
Zvaigznes dienas noskaņās – arī pirmais raidījuma veidotāju sagatavotais arhīva ieraksts: koncerts "Dod, Dieviņi!" (2017, "Gors"), kurā Kristīne kopā ar Valteru Frīdenbergu izpilda tāda paša nosaukuma Raimonda Tigula dziesmu.
"Dod, Dieviņi, dodamo, es saņemšu ņemamo," Kristīne vērš uzmanību uz dziesmas vārdos ielikto domu. "Nevis "paņemšu", bet "saņemšu". Tas nozīmē:
es nevis kaut ko paņemu ar spēku, bet saņemu ar pateicību visu, ko Dievs un cilvēki man dod šajā dzīvē. Šīs rindiņas noteikti ir par mani."
Šai dziesmai ir nozīmīga loma Kristīnes dzīvē arī citā nozīmē: "Tā ir viena no pirmajām, ko mēs pie Raimonda Tiguļkalnā savulaik dziedājām. Arī Dziesmu svētku atklāšanas koncertā to izpildīju, un toreiz man bērniņš bija vēderā. Tā ka šī dziesma iet manam mūžam cauri."
Koncerta noslēgumā skan tautasdziesma "Pie Dieviņa gari galdi", ko mākslinieki izpilda kopā ar publiku. "Es koncertā šo dziesmu dziedāju latgaliski, jo tā, šķiet, ir arī Latgales himna. Katrā ziņā – visi šo dziesmu zina, un tā patiešām ir arī mana identitāte," kopības sajūtu ar skatītājiem raksturo māksliniece.
Krusttēvs Juris Vaivods
Sveicienu dzimšanas dienā sagatavojis komponists Juris Vaivods, kas ir Kristīnes mammas jaunākais brālis un Kristīnes krusttēvs. "Kristīni pazīstu jau pirms dzimšanas," nosmaida Vaivods. "Jāsecina, ka, Kristīnei dzimstot, zvaigžņu stāvoklis ir bijis ļoti labvēlīgs. Jau no bērnības viņai bija iespēja būt starp īpašiem cilvēkiem, īpašā gaisotnē. Piedalījāmies ģimeņu dziedāšanas projektā "Spiets", tad nāca "Ceiruleits" – manas māsas dibināta folkloras grupa, kurā Kristīne ieguva milzīgu skolu. Un tad studijas Mūzikas akadēmijas etnomūzikas nodaļā. Kristīnes ceļš piedāvāja iespējas, atverot daudzas durvis, kas cilvēkam pašam ne vienmēr iespējams."
Vaivods sauc Kristīni par dabas bērnu: "Es viņu redzu kā meža un arī kā saulainas pļavas bērnu, kam, sākot dziedāt jebkuru tautasdziesmu, tā skan tieši tā, kā tam ir jābūt.
Kristīne – blakus Norai Bumbierei, Margaritai Vilcānei un Mirdzai Zīverei uz estrādes skatuves – ir viena no mūsu tautas lielajām, maģiskajām balsīm. Viņa nav maza dzirkstelīte, viņa ir īsta uguns!"
"Saviļņojoši," apsveikums raidījuma viešņu patiešām ir pārsteidzis. "Patiesībā – vismazāk apsveikumu gaidīju no Jura, jo viņš vienmēr ir ļoti aizņemts! Esmu aizkustināta, ka krusttēvs, kas mani pazīst ļoti labi, var pateikt tik daudzus labus un patiesus vārdus. Gandrīz 40 gadi ir pagājuši, un man šis ir liels pārsteigums."
Dabas bērns
Par dabas bērnu Vaivodam taisnība. Tas ir izaudzis līdz patiesumam kā dzīves vērtībai. Tieši šis ir viens no iemesliem, kāpēc Kristīne ļoti labprāt tiekas ar teicējām folkloras vākšanas ekspedīcijās: "Teicēju dzīvespriekam apakšā ir dzīves skarbā īstenība, Sibīrijas stāsti. Un man patīk, ka cilvēki dalās ne tikai labākajā pieredzē. Esmu kādreiz domājusi arī, ka varētu studēt psiholoģiju, jo man ļoti patīk sarunas. Bet man nepatīk pa tukšo, dziļums saista. Un teicējām tas ir raksturīgs. Viņas bieži dzīvo diezgan nabadzīgi, mazās lauku mājās, bet viņu gudrību ir patīkami paņemt arī savai dzīvei."
Arī uz skatuves Kristīne ir dabiska, viņas tēls palīdz atklāt kā tautas, tā Imanta Kalniņa vai jebkuras citas dziesmas būtību: reizēm pat plikas kājas, dzīpars ap roku, lina kleita, mati – gari un skaisti, izsukāti, bet neveidoti, nelokoti.
Kristīne nebaidās visu mūžu nebūt uz lielās skatuves, tas neesot viņas pašmērķis:
"Kad nebūs vairs tāda jauda, mācīšu latvisko bērniem kaut kur laukos. Dziedāšu gan vienmēr, pat ja ne no lielās skatuves.
Man patīk. Gribu, lai mani bērni muzicē, lai mēs varam kopā spēlēt dančus, tas man ir svarīgāk nekā skatuves dzīve."
Folkloras kopa "Ceiruleits"
Stāsts par "Ceiruleiti", Kristīnes mammas Annas veidoto folkloras kopu, kurā Kristīne darbojas no agras bērnības, ir skaists, bet arī dramatisks, jo tas saistās ar milzīgu slodzi. "Mamma bija galvenā menedžere, viņa ir izcila šajā jomā, bet muzikālā vadītāja biju es. "Ceiruleitī" sāku darboties no sešu gadu vecuma. Un visus gadus es biju atbildīgā, mamma tikai izlēma, vai viņai tas patīk vai ne. Tagad nesaprotu, kā es to vispār varēju izdarīt! Nekad nedrīkstēju slimot, bet trakākais bija laiks, kad bija skates, – man bija muzikāli tās jāsagatavo. Un tādā līmenī, lai nevarētu pamanīt, ka to ir darījis bērns," stāsta māksliniece. "Mani sagrāva žūrijas kādreiz teiktais, ka kaut kas nebija tik labi, kā man bija gribējies, ka kaut kas nebija ideāli. Es kā bērns to ļoti pārdzīvoju, es vēl nebiju gatava tādai psiholoģiskajai slodzei. Mamma bija uzlikusi pieauguša cilvēka prasības man. Es "aizgāju ciet". Uz nervu pamata nevarēju vairs vispār padziedāt," Kristīne turpina stāstu, "bija pusaudža gadi. Domāju: nekad vairs nedziedāšu. Bet līdz brīdim, kad Mūzikas akadēmijā atvērās etnomūzikas nodaļa, un es sapratu, ka bez mūzikas savu dzīvi nodzīvot tomēr nevarēšu."
Kristīne atzīst, ka šis laiks ir arī ļoti norūdījis:
"Es zinu, ka jebkurās dzīves grūtības visu sakārtošu. Agrāk vai vēlāk. Es ieguvu ticību sev. Man tas prasīja desmit gadus.
Bet mana mamma ir ļoti īpaša, uz viņas rokas neviens pulkstenis neiet, viņai ir īpaša enerģija. Pateicoties viņai, esam pasauli ar "Ceiruleiti" izbraukājuši. Viņa ir arī izcila skolotāja, visā ļoti iedziļinās. Man tāpēc ir augsti kritēriji pret darbu."
Marts Kristiāns Kalniņš
Marts Kristiāns Kalniņš, izcilā komponista Imanta Kalniņa dēls, mūziķis un dziedātājs, grupas "Autobuss debesīs" līderis, arī auga mūzikas pasaulē, bet gluži citā. Pirmā saskare ar tautas mūziku viņam bija, sadarbojoties ar komponistu Valtu Pūci un viņa Etnogrāfisko orķestri. Vēlāk dažādi tautas mūzikas projekti krustoja viņa ceļu arī ar Kristīni Kārkli, kas toreiz otrajā uzvārdā vēl bija Puriņa. Arī Martam bija sava pirmā ģimene, un par privātām attiecībām viņi nedomāja.
Citādi dzīve iegriezās, rodoties projektam "Raxtu raxti", kas sākotnēji bija iecerēts kā vienreizējs, taču tagad izaudzis līdz jaudīgai, etnomūzikas žanrā balstītai starpžanru grupai, kas pazīstama visā Latvijā. Un ne tikai.
"Esmu dzīvē sapņotājs. Un Kristīne ir viens no sapņiem. Un grupa "Raxtu raxti" – arī tas ir viens no sapņiem. Tas nav izdomāts un mērķtiecīgi iets, bet man bija vīzija: ja tas notiktu, būtu tik skaisti," smaida Marts Kristiāns.
"Es esmu varbūt lielāka stūmēja uz priekšu, viņš – sapņotājs. Bet ar viņu kopā arī es esmu iemācījusies vairāk sapņot,"
atklāj Kristīne. "Un viņš atkal no manis darīšanu ir paņēmis vairāk. Man tas ļoti patīk, ka mēs visu laiku esam attīstībā, procesā viens ar otru."
Bērni un spēka avoti
Bērnu tēma ir ļoti svarīga abu kopdzīvē. "Marts ir brīnišķīgs tēvs, cauri gadiem arī daudz mācījies par tādu būt, kļuvis uzmanīgāks. Starp daudziem koncertiem un bērniem ir jāmāk sadarboties, rūpēties gan par bērniem, gan būt ar pilnu atdevi uz skatuves," sarežģīto ikdienu raksturo Kristīne. "Marts arī vienmēr mani atbalsta: ļauj man būt pašai, pieņem ar visām manām trakajām idejām, kā arī ļauj atpūsties un iziet vienai pašai. Un arī manai meitai, kas nav mūsu kopējais bērns, viņš ir labākais draugs un labākais tētis. Es ļoti novērtēju."
Kristīne savulaik ir teikusi, ka vislabākā atpūta ir dziedāt kopā, kad Marts ir pie klavierēm, un bērni ir līdzās, tā ir kā atjaunošanās. Mūzikai, dziedātai ne tikai ar balsi, bet ar sirdi, ir īpašs, dvēseli dziedinošs spēks. Tas ir impulss, ar ko lietas mainās. To mēs, latvieši, nudien zinām.
