Mūzikas ierakstu gada balvu birums
Gandrīz visās reizēs, kad Gustavo ticis nominēts Latvijas ierakstu gada balvai "Zelta mikrofons", viņš to esot arī saņēmis: "Šķiet, ka to skaits tiešām ir septiņas: sešas no tām Gustavo projektos, viena – ar "Prāta vētru", par albumu "Tur kaut kam ir jābūt!"" komentē Arstarulsmirus pats.
Renārs Kaupers un "Tur kaut kam ir jābūt"
To, ka "tur kaut kam ir jābūt", par Gustavo savulaik nodomāja arī Renārs Kaupers un "Prāta vētra", aicinādami hiphopa zvaigzni producēt savu jauno albumu, kas izdevās spoži. Tāpēc nav jābrīnās, ka, raidījuma "Daudz laimes, jubilār!" radošās grupas aicināts, Renārs nekavējoši atsaucas sveikt draugu un producentu dzimšanas dienā: "Gustavam "Prāta vētra" trāpījās tādā visnespēcīgākajā formā, var teikt, ka mēs bijām radošajā krīzē, kas, protams, ir pilnīgi normāli jebkurai grupai un radošajam procesam, bet viņš bija gana spēcīgs, lai ar katru dziesmu, ar katru tekstu mūs pa vienam vilktu uz studiju, neatlaidīgi, meklējot jaunas lietas, – un rezultātā tapa viens no mūsu interesantākajiem un spilgtākajiem albumiem, kuru mēs joprojām spēlējam koncertos," sadarbību ar Arstarulsmirusu raksturo Kaupers. "Tas bija lieliski, kad mēs koncertos kopā kāpām uz skatuves, un ceru, ka tas izdosies arī šogad mūsu koncertā Liepājā."
Arstarulsmirus apstiprina, ka doma uzstāties Liepājā ir, un atceras sadarbības sākumu: "Ar "Prāta vētru", īpaši Kasparu Rogu un Māri Mihelsonu, mums bija izveidojušās labas attiecības jau labu laiku pirms albuma veidošanas. Kādu dienu Kaspars atbrauca pie manis parunāties par grupas jauno muzikālo materiālu, uzlika man vairākus ierakstus, klausījāmies un nolēmām, ka vienam gabalam es varētu uzprogrammēt sitaminstrumentu partiju. Uztaisījām to ierakstu studijā, grupa bija apmierināta un gatavi jau otram. Un tad viņiem radās doma, ka tas varētu būt arī viss albums," raksturo Arstarulsmirs. "Grupa "Prāta vētra" toreiz veidoja jaunu programmu, meklēja radošus impulsus, bet stilu mainīt nevēlējās. Es savukārt biju ļoti uzmanīgs, lai nevilktu viņus uz hiphopu, bet nu – galu galā viena dziesma ar manu rečetatīvu tomēr programmā iekļuva."
""Prāta vētras" balādes zem Gustavo tupeles"
""Prāta vētras" balādes zem Gustavo tupeles" – tieši tik izaicinošu virsrakstu savai recenzijai par grupas tolaik jauno albumu "Tur kaut kam ir jābūt" bija uzlicis kāds no mūzikas apskatniekiem.
"Nu varētu jau, protams, to nosaukt visādi un arī tā, jo šis laikam bija pirmais albums, kur priekšplānā ir bīts vai bungas, – tādā nozīmē grupas balādes arī pakļuva zem tupeles," rāmi nosaka pieredzējušais šova industrijas pārstāvis Arstarulsmirus, uzņemot izaicinošo apgalvojumu pilnīgā mierā. Un kā gan ne? – arī sava repera daiļrades laikā pats saņēmis ne tikai patīkamus, bet krietnu daudzumu izaicinošu, pat dusmīgu vērtējumu un komentāru.
"Starp citu, skatoties Renāra videosveicienu, atcerējos, ka albuma "Tur kaut kam ir jābūt" sakarā mums bija doma izmantot Raimonda Paula ļoti populāru tango tēmu (no kinofilmas "Teātris" – red.), taču grupas koncertā šī dziesma neiekļuva. Un tad vēlāk, ar nosaukumu "Vaļā" – dziesma nonāca manā albumā."
Bronza
Kaupers uz drauga sveikšanas interviju ieradies Latvijas hokeja izlases kreklā mūsu karoga krāsās ar trīs zvaigznēm uz krūtīm un ir vēl gluži iespaidots no uzstāšanās kopā ar hokejas komandas puišiem: "Es nāku no ļoti īpaša brīža pie Brīvības pieminekļa, kur mums, "Prāta vētrai", bija tā laime uzspēlēt dažas dziesmas," stāsta Renārs, komentējot, ka uzstāšanās noslēgusies pavisam negaidīti. "Mēs jau taisījāmies kāpt nost no skatuves, un pēkšņi pie mikrofona pienāk Rodrigo Ābols un saka: "Stop, stop! – kamēr nebūs "Bronza", šis pasākums nevar beigties!" smejas Kaupers, turpinājumā vēršoties pie Arstarulsmirusa: "Gustav, draugs, es gribu pateikt milzīgu paldies tev! Dziesma "Bronza" ir tā, ko mēs radījām kopā! Lūk, tā dzīvo jau savu dzīvi – šī dziesma ir iedvesmojusi hokejistus, šī dziesma ir iedvesmojusi arī hokeja fanus, un tas ir viens liels kopīgs panākums! Un cik tas ir savādi, ka mēs nekad nezinām, kas ar mūsu jaunradi var notikt, kā mūsu mūzika ietekmē citus cilvēkus, par ko tā top, vai ne?" smaida grupas līderis, vēlot savam producentam un draugam Gustavam veiksmi un sajūtu, ka ""tur kaut kam ir jābūt!", – un tur arī būs!"
Savukārt jubilārs, priecīgs par sveicienu, atceras "Bronzas" tapšanas laiku: "Mans pirmais verdikts šai dziesmai bija, ka tā skan kā parasti, bet "to jūs varat izdarīt arī bez manis" – es viņiem teicu, "pamēģinām citādāk!" Sākumā grupa piekrita ļoti nelabprāt, tomēr pamēģinājām, un galu galā visi nobalsoja par otro variantu."
Šis gadījums ļoti raksturo Arstarulsmirusu, viņš ir gan drosmes un izaicinājuma, gan arī perfekcijas cilvēks, ar milzīgu spēju fokusēties uz darāmo. Jautāts, kas, viņaprāt, ir gudrs cilvēks, viņš viegli un aši atbild: "Tāds, kas turpina izzināt."
Tētis
Gustavs ir dzimis rīdzinieks, viņa tētis Agris Butelis pēc profesijas ir mākslinieks, kā tautā saka: stiklinieks – stikla apstrādes meistars, arī Arstarulsmirus pats ir studējis mākslu, mācoties "lietišķajos": "Vienu gadu kokapstrādes nodaļā, trīs – stikla apstrādes nodaļā, kas bija diezgan loģiski, jo bērnībā mēs ar māsu daudz laika pavadījām tēta darbnīcā un par stiklu mums bija daudz kas zināms. Es skolu nepabeidzu, māsa gan, taču galvenais, ko ieguvu – izpratni par vizuālo kompozīciju, kas man joprojām noder, veidojot albumu noformējumus: vienmēr sēžu dizaineram blakām, stāstot savu vīziju. Ja mākslinieka piedāvājums ir spēcīgāks, mēs paliekam pie tā, ja tas tā nav, tad es turos pie savas idejas; katrā ziņā – savs redzējums man ir. Tas noder, arī veidojot mūzikas videoklipus."
Mamma
Gustava Buteļa mammas Ludmilas profesionālā joma ir kultūra, savulaik viņa strādājusi padomju gados leģendārajā "Planetārijā" (padomju laikā "Zinību nams", kam kupolā tika iekārtots planetārijs. Tagad atjaunota kā Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāle – red.): "Viņa bija dažādu izglītojošu pasākumu organizatore, mūsdienās to sauktu par producēšanu. Mamma enerģijas ziņā ir lokomotīve, ar hiper enerģiju, viņa izdomāja gan kultūras programmas, gan cilvēkus, kas tur varētu piedalīties un uzstāties. Ne reizi vien viņa man teica: "Aizej, paklausies!", taču mana attieksme bija: "Mammu, man tās tavas lekcijas!..." smejas Arstarulsmirus. "Kādā no reizēm tomēr aizgāju, un tas bija Zadornovs, krievu humorists, es biju pārsmējies un domāju: "Jā, tādas lekcijas man patīk!""
Divvalodu vidē
Kopš bērnības Gustavs dzīvoja divvalodu vidē: "Mana mamma ir krieviete, mans desmit gadus vecākais brālis Ruslans mācījās krievu skolā, un ar viņu mēs savā starpā runājam krieviski. Ar mammu, tēti un māsu – latviski. Bet brālis man bija nozīmīgs arī tajā ziņā, ka viņš manu mūzikas gaumi ļoti ietekmēja, ielika man zināšanu pamatus – krievu un amerikāņu roku viņš klausījās."
Vectētiņš
Vectētiņš, dzejnieks un pedagogs, arī vārdā Gustavs Butelis, mūziķim ir ļoti svarīgs cilvēks, ne velti viņa portrets uztetovēts uz mazdēla rokas delma. Pirmkārt jau tāpēc, ka no vectētiņa mantots vārds. Plašāka publika gan Arstarulsmirusa vectēvu pazīst vārdā Gustavs Krauja, jo tāds bija viņa dzejnieka pseidonīms. Tagad, pēc gadiem, var tikai pabrīnīties, ka Gustava Kraujas nospiedumi mazdēla dzīvē ir lielāki, nekā sākumā šķita – abiem ir ne tikai pseidonīmi/skatuves vārdi, bet mazdēls arī ir tekstu autors savām dziesmām, un pēdējos gados viņa radošā darbība saistīta arī ar pedagoģiju – Arstarulsmirus kopā ar psihoterapeiti Mairu Dzeni veido un vada pašizaugsmes kursus.
Bērnībā vectētiņš dzīvojis kopā ar ģimeni: "Viņam dzimšanas diena bija 12. oktobrī. Manai māsai Annai – 10. oktobrī. Un tad parasti mums bija ģimenes svinēšana. Kādā reizē tētis bija saorganizējis arī kameru, kas tajā laikā bija diezgan liels notikums," atceras mūziķis, vērojot senos videoierakstus no savas bērnības. "Filmēšanas laikā vecāki lika mums visādi izpausties – man spēlēt saksofonu," atceras Arstarulsmirus, kas instrumenta spēli apguvis mūzikas skolā. Labāk gan gribējis bungas, bet tētis motivējis izvēlēties saksofonu, kas līdz galam tā arī tomēr neesot uzrunājis.
Čižiks, Ozols, skeitošana un "Fact"
Čižiks jeb režisors Aivars Čivzelis, pazīstams arī ar vārdiem Papa Chi un Jurgstulajstus Lajurgus-Urgurus, ir viens no Gustava Buteļa dzīves draugiem, atslēgas cilvēkiem: "Iepazinos ar viņu, jo nepabeidzu 9. klasi, un man vajadzēja pāriet uz vakara maiņu vidusskolu. Čižikam, tāpat kā man, bija muzikālas prasmes, viņš spēlēja bungas. Skolā iepazinos arī ar citiem puišiem, ar ko vēlāk izveidojām grupu "Fact". Viens no viņiem bija reperis Ozols, otrs – mans klasesbiedrs Jānis Kalniņš, viņam bija skeitbords, un man nebija ne jausmas, ka ar skeitbordu var lēkāt un visādus trikus taisīt," atceras Arstarulsmirus, stāstot, ka visus puišus vienojusi līdzīga ģimenes situācija: vecāki bija šķīrušies, un puiši savas identitātes meklējumos aizrāvās ar skeitošanu un mūzicēšanu, kas fakstiski blakus grafiti un dīdžejošanai ir arī hiphopa kā žanra sastāvdaļas.
"Starp citu, vēlāk, pētot lielo pasaules hiphopa līderu biogrāfijas, es pamanīju, ka psiholoģiskais portrets visiem ir vienāds: tēvs ir aizgājis no ģimenes. Tā bija arī mums. Taču toreiz par iemesliem, protams, nedomājām, mums vienkārši veidojās kopīgas intereses. Izveidojām grupa "Fact", bet redzējumi par to, kā un ko mums vajadzētu spēlēt, bija tik ļoti atšķirīgi, ka mēs savstarpēji dzirksteļojām visu laiku," smejas Arstarulsmirus. "Stila ziņā tas bija pusreps, pusmetāls. Taču panākumi bija – pāris gadu laikā tikām līdz "Liepājas dzintaram", un tad mēs sākām sevi blamēt jau lielākas auditorijas priekšā," Arstarulsmirus ir asprātīgs kā vienmēr.
Viņa brālis Ruslans papildina, ka, sākot nodarboties ar mūziku, Gustavam uzreiz bijusi skaidra izjūta, ka viņa žanrs būs hiphops, kas ir pārsteidzoši, jo šis žanrs Latvijā taču nebija attīstīts. Grupa "Fact" bija pirmie.
Hiphops kā terapija
Pasaulē šis žanrs arī ir salīdzinoši jauns, šogad reps svinot piecdesmito jubileju. Žanrs savulaik cēlies no to afroamerikāņu kultūras, kas sešdesmitajos gados Amerikā daudzviet dzīvoja lielā nabadzībā: "Atpūsties, veidot tusiņus viņiem gribējās, bet tā laika aktuālais disko nebija pa kabatai. Tā radās viņu stils, ar savā ziņā ļoti racionālu iemeslu – lai kaut kādā veidā nolaistu tvaiku," stāsta Arstarulsmirus. "Tikai vēlāk tas kļuva par realitātes ruporu, ar spēju nevis bēgt no problēmām, bet tieši otrādi: nosaukt tās precīzos vārdos. Savā ziņā hiphops ir arī terapija: reperis dalās tajā, kā viņš jūtas. Un tas ir dziedinoši arī tiem, kam tas rezonē."
No Gustavo par Arstarulsmirusu
Ilgus gadus esot hiphopā, kurā viņa paša vārdiem "ir jāvārās nepārtraukti", Gustavam gluži cilvēciski radās vēlme paklusēt. Viņš pievērsās pašizziņai, garīgām un meditatīvām praksēm, publiski to paziņoja ļoti skaisti: ar sirsnīgu pateikšanos simboliskā izlaiduma koncertā, kurā visi mākslinieki, tai skaitā Gustavo pats, bija ģērbušies zilās uzvalka biksēs (meitenes svārkos) un baltās blūzēs, asociējot to ar skolas divpadsmit klasēm, jo šovbiznesā pavadītais laiks summējās tieši šādā gadu skaitlī. Līdz ar šo Gustavo pārtapa Arstarulsmirusā, kas, mācoties pats, kļuvis par pašizziņas skolotāju arī citiem: "Es sevi nepozicionēju kā guru, kas zina atbildes. Esmu tikai pamanījis, ka, daloties savās zināšanās un pieredzē ar citiem, es tās nostiprinu un labāk izprotu pats," mākslinieks nosaka.
"Mums vajag atpakaļ Gustavo!"
Pagājušā gada nogalē notikušais koncerts, kurā uz skatuves atkal atgriezās Gustavo, neko nemaina. Viens no skaņdarbiem, kas iešūpoja šo projektu, saucās "Mums vajag atpakaļ Gustavo!"
"Tas tapa, kad internetā zem maniem kā Arstarulsmirusa komentāriem parādījās teksti: "Mums vajag atpakaļ Gustavo!" Tad es piezvanīju ansim (reperim – red.), uzrunāju viņu un vēl vairākus. Kopš "Fact" laikiem nebijām neko darījuši kopā ar Ozolu, un, ņemot vērā mūsu iepriekšējo nesaprašanos, domāju tas būs pavisam traki, ja Ozols nodziedās: "Mums vajag atpakaļ Gustavo!" smejas Arstarulsmirus. "Ozols izrādīja spēku, un tā tas arī notika. Publikā bija ovācijas."
Atgriešanās koncerta nosaukums ir tāds pats kā "Fact" pirmajam albumam 2004. gadā: "Beidzot!". "2023. gada novembrī uz koncertu sanāca ap 6000 cilvēku," mākslinieks ir gandarīts. "Šobrīd es vairāk jūtos kā Arstarulsmirus, kas, starp citu, arī ir muzikāls projekts: vēlējuma dziesmas, sevis nākotnes tēls un tiekšanās uz šo tēlu. Gustavo projekts ir ironiskāks, rotaļīgāks, tendēts uz smagāku mūziku un ritmiem," savā daiļrades daudzšķautņainībā dalās mūziķis, kuram, šķiet, ir pa spēkam nevis doties šovbiznesa pavadā, bet vest to aiz sevis.
