Smieklu neatkārtojamā burvība
Viņas sievišķības spēks ir elastīgumā, un šķiet: viņai nav neiespējamu lietu. Jurjānes panākumu noslēpums, šķiet, slēpjas aiz viņas draiskajiem smiekliem, ko kino režisors Dāvis Sīmanis nosaucis par "visizteiksmīgākajiem latviešu kino un teātru vidē, – neviens aktieris to nav spējīgs iemiesot tā kā viņa!"
Imants Ziedonis un "Putnu opera"
Kristīnes Jurjānes diplomdarbs Mākslas akadēmijā Grafikas nodaļā savulaik bija ilustrācijas Imanta Ziedoņa "Pasakai par bizi",– dzejoļu krājumam, ko Ziedonis jaunajai studentei savulaik uzdāvināja: "Grāmatas atvēršanas svētkos es biju aizņēmusies garu, blondu bizi, ko Imantam par prieku pieliku, – jo tad man nebija gari mati kā tagad, – bet tas piederējās pie hepeninga," veroties arhīva materiālos par Ziedoni un viņa leģendāro koku kopšanas grupu, kuras dalībniece bija arī Kristīne, māksliniece smaidot dalās atmiņās.
Vēlāk Kristīnei bija arī vairākas gleznu izstādes, un blakus saviem vecākiem, lieliskajiem gleznotājiem Ievai un Jurim Jurjāniem, viņa, visticamāk, stabili ierakstītu savu vārdu Latvijas mākslas ailēs, ja ne aicinājums veidot kostīmus "Putnu operai". Proti, Kristīnes Jurjānes skatuves gaitas sākās ar Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna slaveno bērnu operu (vēlāk ar šiem autoriem turpinājās darbs pie "Leļļu operas"), kas savu slavas ceļu turpina joprojām pilnās skatītāju zālēs atkal un atkal jaunās mazo skatītāju auditorijās, kas ir ne tikai pateicoties lieliskajam libretam un mūzikai, bet ne mazāk – krāšņajiem un ļoti asprātīgajiem kostīmiem.
Kostīms izaug no aktiera
Jau savā pirmajā skatuves darbā māksliniece izmantoja savu, gribētos teikt, ģeniālo un, iespējams, vispatiesāko metodi: "kostīms izaug no aktiera!" Pat dzīvnieku tēlu gadījumā. Arī starp putnu operas tēliem, izrādās, ir dzīves prototipi. Piemēram, mākslinieces pašas brūnais takšu suns Džipo. Arī operā ir brūns taksis, vārdā Džipo, un pat kakla siksniņa nav mākslinieces izdomāta, – nē! Tā ir tā pati, Jurjānes takša dzeltenā: "Arī mans taksis, mans brūnais Džipo dažas reizes kopā ar mani un aktieriem pēc izrādes nāca paklanīties publikai. Tāpēc, lai bērniem būtu prieks, bet, saprotams, ka viņam kā pirmtēlam uz to bija tiesības," savus dzidros smieklus iesmej Jurjāne. "Ne tikai takša kunga tēlā, arī ar citu dzīvnieku tēliem notiek tāpat kā ar cilvēkiem – detaļas tiek noskatītas dzīvē. Un tad reizēm notiek tādas brīnumainas lietas arī pretējā virzienā. Radošais darbs materializējas vai sabalsojas arī reālajā dzīvē. Piemēram, kad es taisīju "Putnu operu", putni regulāri ielidoja pie manis mājās, viņi kļuva gluži kā tādi ģimenes locekļi. Tas nekad līdz tam nebija noticis."
Alvis Hermanis, "Revidents", slikta dūša un slava
Tā gadījās, ka "Putnu operu" noskatījās arī Alvis Hermanis, toreiz Jaunā Rīgas teātra jaunais mākslinieciskais vadītājs, un, pamanījis Kristīnes spēju veidot tēlu kostīmus ar lielu drosmi un pārsteidzošu izdomu, viņš, iespējams, sajuta kaut ko radniecīgu vai – katrā ziņā nepieciešamu – savam topošajam projektam, Gogoļa "Revidentam": "Alvis redzēja gan pašu "Putnu operu", gan, kā top kostīmi, un pēc tam viņš man zvanīja un piedāvāja sadarboties. Toreiz man gluži fiziski palika slikta dūša, jo es neesmu profesionāla kostīmu māksliniece, man bija trakas bailes no milzīgās atbildības," atceras Kristīne. "Taču Alvis man teica: neuztraucies, Kristīn, pēc pirmizrādes pamodīsies slavena!"
Ar to, kā latvieši saka: maisam gals bija vaļā. Toreiz Kristīnei ne prātā nenāca, ka drīz vien viņa savu gleznu izmērus palielinās teātru dekorāciju lielumā, visbiežāk piegriežot tieši Jaunā Rīgas teātra skatuves formātam. Viņa arī nezināja, ka viņai bail tā, ka "slikta dūša" būs vēl daudzas reizes, jo mērogi izaugs līdz Eiropas un pat Kanādas, Čīles un citu megapilsētu skatuvēm. Vēlāk darbs turpināsies arī Latvijas un starptautiskos kino projektos. Toreiz Kristīnei bija nedaudz pāri 30 un ļoti daudz kas vēl priekšā.
"Mēs sākām ļoti izaicinoši: braucām kopā viesizrādēs, un es darīju visu: pati biju arī ģērbēja, mazgāju un pletēju. Tie daudzie gadi kopā ar Jaunā Rīgas teātra aktieriem un kolektīvu ir mūs saradojuši kā ģimeni," saka Jurjāne.
Ģeniālais ir detaļās
Alvis Hermanis saka, ka sadarbojas ar vairākām kostīmu māksliniecēm, bet Kristīnei piemītot gluži vai slimīgs detaļu perfekcionisms labā nozīmē, par ko Kristīne smej savus dzidros smieklus, bet arī pati apstiprina, ka tas ir viņas domāšanas veids: krāt detaļas, dokumentāli precīzas, vērīgi dzīvē noskatītas, un uz tām izaudzēt tēlu: "Detaļas – tas nav tik vienkārši, tas ir jātrenē, līdzīgi kā aktieriem, – un to es arī saviem studentiem mācu. Piemēram, kurpes var būt sākums, uz kā bāzējoties, aktieris izveido savu karakteri," Kristīne dalās pieredzē, kas daudzkārtīgi apliecinājusies Jaunā Rīgas teātra izrādēs, – detaļu precizitātē balstīta ir arī šī teātra aktieru metodika. "Reālisma līmenis manās teātra izrādēs tuvojas kino līmenim, kur katru detaļu var piezūmēt tuvplānā. Ja reālisms paliek puspabeigts, tad man tas šķiet vecmodīgi, tas šodien neder. Kam iepretī patiess reālisms jeb hiperreālisms, tā, ka tu sajūti smaržu, detaļās izjūti zudušā, varbūt nekad tevis nepiedzīvotā laika sajūtu un gluži fizioloģiski saslēdzies ar to, kas notiek uz skatuves vai kino ekrānā, – tas, lūk, ir mērķis, kas nevar atstāt vienaldzīgu nevienu skatītāju."
"Piemēram, lasot "Oblomovu", es biju savā Jūrmalciema lauku mājā, bija pēcpusdiena, un ēnas uz istabas mēbelēm un sienām veidoja saules laukumus, kas līdz ar ceriņu smaržu, kas ieplūda pa atvērtajiem logiem, veidoja sajūtu, ko – es sapratu – man ir jādabū uz skatuves. Tas nebija tik viegli," raksturo Kristīne, kas savas dekorācijas bieži ir nosaukusi par meditācijām vai par akvareļiem.
Līdzīgie satiekas
Kristīne saka, ka mākslā ir kaut kas no narkotikas, sevišķi kino projektu laikā uz filmēšanas laukumu tiekot atvesta vai puse mājas lietu, kas jebkādā veidā varētu veidot vajadzīgo atmosfēru. Providence lietas un cilvēkus citkārt mēdzot pievest arī klāt: "Asja Eglīte, ārste un Paula Stradiņa meita, kardiologa Andreja Ērgļa mamma un mana draudzene jau no Imanta Ziedoņa koku grupas laikiem, viņa man ir atdevusi vairākas Stradiņu dzimtas lietas: savu skaisto dzimtas kimono un arī aizkarus, ko es izmantoju izrādei "Soņa". Tas ir nepārvērtējami, ka viņa – un arī vēl citi brīnišķīgi cilvēki – ziedo savas ģimenes relikvijas, kas pēc tam dzīvo mākslā."
Gundars Āboliņš par Kristīni un pašu galveno
"Es par viņu domāju bieži, īpaši bieži tad, kad mēs kopā nestrādājam," savu apsveikumu Jurjānei, lēni smaidot, iesāk Āboliņš, kam izpratne par radošo procesu ir līdzīga kā Kristīnei: "Ļoti bieži pietrūkst precizitātes, pietrūkst Kristīne kā patiesības mērinstruments. To es bieži pielietoju, un, kad viņas nav līdzās, es par viņu domāju."
Abu pirmā radošā tikšanās bijusi Gogoļa "Revidentā": "Viņa mani apģērba kā Artūru Irbi," sava svarā kuplā varoņa apjomus Āboliņš smaidot salīdzina ar mūsu leģendārā hokeja vārtsarga ekipējumu. "Mūs vieno izpratne par vienotu sākuma punktu: aktiera loma sākas no apakšbiksēm, zeķēm, no vissmalkākās precīzās detaļas, tā, lai man pie miesas ir patiesība, nevis meli. Tā to uztvēra arī mana mamma [leģendārā aktrise Vera Singajevska – red.]."
Āboliņš apliecina, ka bijis laimīgs sadarboties ar Kristīni daudzās teātra izrādēs: "Tēvs", "12 krēsli", "Oblomovs", "Soņa": "Gan "Oblomovam", gan "Soņai" Kristīne veidoja gan scenogrāfiju, gan kostīmus. Skatītāji jau nezina, ka dekorācijā pieliekamajā kambarī marinētās sēnītes ir īstas, sīpolu virtene arī – to jau zālē neviens neredz, bet es to redzu, un tas man palīdz. Smiltiņas, ar ko Oblomovs pārkaisa vēstuli, ir īstas. Pulksteņķēde, aproču pogas, zeķīte, bikšturītis… Es jau nemaz nezinu, kas ir meitenēm, manām kolēģēm – aktrisēm?" smejas aktieris. "Ak, jā, es atceros! Izrādē "12 krēsli" es, kā Kisa, gribu to jauno meitenīti tā kā dabūt… un es viņai tos brunčus ceļu gaisā, un Alvis [Hermanis – red.] mani mēģinājuma laikā aptur: "Gundar, Gundar, dari smalkāk, tā ne! – tā aktrisei nav ērti!" Bet aktrise un Kristīne saka: "Kā? Mums taču ir izstrādāta apakšveļa un zeķturi!" Redz, es jau to nemaz neredzu, bet varbūt, ka tas uz desmito daļu sekundes parādās, un tāpēc ir ieguldīts darbs! Visam, ko Kristīne veidojusi, apakšā ir sajūta, ka tur viss ir kārtībā."
Latvijas dārgums
Cilvēki, ko patiešām var dēvēt par profesionāļiem, bieži ir arī garīgi nobriedušas personības, kas nemēdz runāt skaistos vārdos, tomēr Gundars, raidījuma aicināts, nekautrējas iezīmēt Kristīnes profesionālos mērogus: "Ja mēs ar Eiropas šā brīža tendencēm salīdzinām, tad Kristīne ir unikāls gadījums, jo tā viņas hiperrealitāte, kompozicionāli un stilistiski ļoti precīza, ir absolūtā desmitniekā. Kaut vai Berlīnes Valsts opernamā iestudētā "Toska" vai Ķelnes Pilsētas teātrī – "Oblomovs". Arī citas izrādes citās Eiropas pilsētās – un vienmēr ir tā, ka cilvēki pēc izrādes neiet no zāles ārā, bet pēta dekorāciju. Arī Čīlē, kur mēs bijām, un Kanādā."
To, ka Āboliņš ir perfekcionists labā nozīmē un Kristīnes garīgais līdzinieks, kas vienmēr atnāk sagatavojies, viņš nodemonstrē savas apsveikuma runas vēlējuma daļā: "Kristīne, maz laimes tev, bet katru dienu. Regulāri," viņš viltīgi iesmaida, apmierināts ar savu sagatavoto tekstu, kas ietver šķietamu pretrunu, jau paredzēdams Kristīnes smieklu šalti kā reakciju uz to. "Daudz laimes, jubilār!" – Gundars piebilst, un mēs visi tam skaļi pievienojamies, klusībā domājot: "Kaut mums vairāk Latvijā būtu tādu dārgumu!"
