Kokļu dakteris
Viens no šādiem cilvēkiem ir koncertkokļu būves meistars, mūzikas instrumentu izgatavotājs un restaurators, Kokļu būves centra dibinātājs un vadītājs Imants Robežnieks. Meistars izgatavojis vairāk nekā 600 koncertkokļu Latvijā, kuras spēlē gan profesionālie mūziķi, gan mūzikas skolu, mūzikas vidusskolu un mūzikas augstskolu audzēkņi. 500 kokles skanēs arī šajos svētkos, tāpēc Imantam Robežniekam darba pilnas rokas.
"Parasti es te sēžu pie sava operāciju galda," noteic meistars un paskaidro, "te tādas operācijas notiek, kā ķirurgam ir jāstrādā, redziet, cik te vīlīšu un skalpelīšu. Šorīt divām [koklēm] nomainīju stīdziņas – visiem stīgu instrumentiem ir tā, ka stīgas trūkst un bojājas. Mums vēl ir tāds pustoņu slēdžu pārslēgšanas mehānisms, kurš ir izdomāts un attīstīts pēdējos gados, lai varētu no katras stīgas iegūt trīs skaņas. Mehānisms sastāv no piecām detaļām; kā drusku vairāk izstrādājas tas metāls, tā tās detaļas sāk skanēt līdzi, mēs saucam to par činkstēšanu."
Jautāts, ar ko koncertkokle atšķiras no etnogrāfiskās kokles, meistars atbild: "Faktiski tas ir vēsturisks process, kurš attīstījās 20. gadsimta 30.–40. gados. Es vēl redzēju, kad Jūsmiņš Brīvdabas muzejā ar piecām dažādām koklēm uzstājās, spēlēja. Mūziķim ir jādod iespējas, lai viņš var izpildīt dažādus skaņdarbus. Uz šīs [koncertkokles] var spēlēt pat ļoti sarežģītu klasisko mūziku. Ja agrāk mums bija 30 stīgas, tagad jau aizgāja "Steinway" augstākās klases kokles ar 34 stīgām. Tās apvieno sevī daļēji jau basa, alta, tenora un soprāna instrumentu. Kā kādreiz Jūsmiņam bija piecas kokles, basu viņš nespēlēja. Mums ir arī basa kokle, pats esmu izgatavojis."
Robežnieks uzsver, ka nav pret etnogrāfisko kokli, šobrīd ir ļoti daudz gan tās spēlētāju, gan izgatavotāju, tādēļ arī Dziesmu svētku koncertos dzirdamas gan etnogrāfiskās kokles, gan koncertkokles. "Tiem [etnogrāfiskajiem] instrumentiem nav tik lielas prasības izpildītajiem," saka Robežnieks. Par koncertkokles skanējumus viņš stāsta: "Vajag, lai būtu tīra skaņa, notis, un tad jau izpildītāja veidos to skaņdarbu. Katra nots atsevišķi nav mūzika, mūzika veidojas starp notīm, trešajā dimensijā". Pats meistars, taujāts, vai var ko nospēlēt, steidz atvairīties: "Nē, nē, pasarg’ Dievs, it sevišķi uz šāda instrumenta! Es esmu saksofonists."
Vēsture sudraba šķīvī un ozola lapās
Tālāk dodamies uz Mežaparka lielo estrādi, kur atrodas Dziesmu svētku telpa. Tajā Rakstniecības un mūzikas muzeja darbinieki izveidojuši pirmo un lielāko latviešu dziesmu svētku tradīcijai veltītu pastāvīgo ekspozīciju, kur visdažādākās liecības stāsta par visu līdz šim piedzīvoto svētku spilgtākajiem mirkļiem. Stāsta arī ļoti mūsdienīgi audiovizuālā formā, kas pārtop par fona troksni sarunai ar Rakstniecības un mūzikas muzeja Dziesmusvētku ekspozīcijas nodaļas mākslas eksperti Daigu Bondari:
"Šī telpa noteikti ir ne tikai Dziesmu svētku telpa, bet arī dejotāju telpa un arī visu citu Dziesmu svētku dalībnieku telpa, visu, kam Dziesmu svētki ir svarīgi. Mēs gribam, lai šeit cilvēki sastopas ar Dziesmu svētku vēsturi un tikpat labi ar Dziesmu svētku sajūtām, emocijām".
Par svētku vēsturi stāsta tādi eksponāti kā Dziesmu svētku karogs: "Šī ir ceturtā mūsu "Līgo" karoga kopija, tas ir Mailīšu darbnīcas meistardarbs – ļoti precīza vēsturiskā karoga kopija, kas turpmāk atradīsies muzeja krājumā," skaidro Bondare.
Savā krāšņumā atklājas ozollapu vainags, ko saņēmis kāds svētkiem svarīgs Jānis – diriģents Jānis Dūmiņš. "Dūmiņš diriģēja korus tajā laikā, 60. gadu sākumā, kad partija bija nolēmusi, ka Jāņi ir buržuāziskā nacionālisma izpausme un kā nevēlama atlieka būtu izslaukāma no padomju cilvēka ikdienas, tādēļ arī no Dziesmu svētku repertuāra pazuda dziesma "Jāņu vakars". Tomēr Dziesmu svētkos dalībnieki vienmēr ir suminājuši diriģentus ar ozollapu vainagiem, pat ja svētki nenoris Jāņu dienās; šie simboli ir palikuši Dziesmu svētkos visos laikos," stāsta izstādes veidotāja.
Konkrētais vainags ir no gadsimta mijas un glabājies Jāņa Dūmiņa darbistabā. Kā jau dabas materiāls, tas laika gaitā zaudējis savu formu, bet ar Dabas muzeja kolēģes Jantas Mežas palīdzību vainags atjaunots, un nu izstādē tas izskatās teju kā svaigs.
Ekspozīcijā apskatāms arī sudraba šķīvis, kas ir prezidenta Kārļa Ulmaņa balva IX Vispārējo Latviešu dziesmu svētku Koru karu uzvarētājam.
"Šo kori vēlāk diriģēja visiem zināmais maestro Haralds Mednis, tolaik viņš vēl bija Praulienas pamatskolas skolotājs, taču ar šo kori jau bija pamanījies pievērst sev mūzikas sabiedrības uzmanību, koris bija jau vairākkārt uzstājies Latvijas radiofonā. Šis ir viens no Latvijas senākajiem koriem, 1938. gada pavasarī tas bija nosvinējis savu 75 gadu jubileju," skaidro Bondare.
"Pēc ilga, ilga pārtraukuma, 1938. gadā, dziesmu karu tradīcija tika atjaunota, un kori uzstājās divās grupās – pilsētu kori un lauku kori. Tad lūk, Lazdonas koris uzvarēja lauku grupā, un kā balvu viņi saņēma metālmākslinieka Arnolda Naikas veidoto sudraba šķīvi ar latviskiem ornamentiem. Šķīvja augšējo malu rotā uzraksts "Tautas vadoņa balva". Šis apbalvojums bija mantisks, bet Haralda Medņa lielākā balva bija, ka tajā brīdī viņa panākumi mūzikā tika patiesi novērtēti. Latvijas Konservatorijas rektors profesors Jāzeps Vītols uzrunāja toreiz 32 gadus veco diriģentu un aicināja viņu studēt. Tas bija būtisks pagrieziena punkts, kas mums visai Latvijas kultūrai dāvināja diriģentu Haraldu Medni," atklāj izstādes veidotāja.
Kad sabiedriskajā transportā visi brauc tautastērpos
Savukārt Rīgas Latviešu biedrības kamerkoris "Austrums" diriģenta Ārija Šķepasta vadībā savu vēsturi raksta jau kopš 1987. gada. Katram korim ir savas raksturs. Korim "Ausrtums" tā ir muzikalitāte un sava autentiska balss. "Tur ir tas, ko nevar vārdiem tik vienkārši pateikt," saka dziedātājs, kas korī darbojas jau 20 gadus. Viņš arī uzsver, ka būtiska loma ir diriģentam: "Ārija lielā mīlestība pret dziesmu, mūziku. Cauri visām pārmaiņām viņš mācījis pirmām kārtām domāt par mūziku, par dziesmu."
Tam piekrīt arī citi dziedātāji: "Ārijam, sekojot līdzi, tev vienmēr acis deg, un jūti viņa entuziasmu. Tas ir kopīgs darbs ar kori, mēs ejam uz mērķi būt komandai." Dziesmu svētkus koristi sagaida kā vienotības brīdi, kad tiekas latvieši no plašās pasaules, kad tik tiešām jūtamies vienoti. "Tas mirklis, kad sabiedriskajā transportā redzi, ka visi brauc tautastērpos," smejot piebilst korists.
Jautāti, kas, viņuprāt, būs tas, kas paliks vēsturē pēc šiem svētkiem, diriģents min dziesmas, kas tapušas īpaši šiem svētkiem: "Tas ir uznāciena brīdis, ko sarūpējis Valts Pūce. Viņa latgaļu dziesma, man šķiet, kaut kas autentisks, es viņu labprāt dziedātu arī ārpus kora sanācieniem."
Skandālus, pēc diriģenta domām, aizmirsīs, tomēr var cerēt, ka tie būs uzlabojuši komunikāciju.
Kā Šķepasts uzmundrina savējos pirms izšķirīgā momenta koru karos? "To parasti nedrīkst atklāt. Tā kopējā enerģija jau strāvo, mēģinājumos mēs esam to noķēruši un, izejot uz skatuves, varam sadoties rokās un izdot tos labestības un laimes vēlējumu fluīdus, tas arī tiks darīts. Visu nosaka iepriekšējais darbs, kādā kvalitātē tas viss ir sastrādāts, cik kvalitatīvs bijis ikdienas mēģinājumu process," poētisks un praktisks ir diriģents.
