Dejošana jāsāk no pamatiem

Šteina visu savu darba mūžu ir pavadījusi kopā ar jauniešiem. Viņa savulaik mēģinājusi skaitļos aptvert, cik bērnu un jaunieši pie viņas apguvuši dejotprasmi, un secinājusi, ka tie varētu būt ap 10 tūkstoš dejotāju. 

"Arī šajos Dziesmu svētkos, skatoties konkursus un tamlīdzīgi, es visur redzu savējos," viņa lepojās. 

Šteina atklāja, ka "Zelta sietiņa" sākums patiesībā ir bijis veiksmes stāsts, jo sākotnēji viņa nebija gatavojusies kļūt par deju skolotāju, viņa vienkārši pati bija dejotāja. Tā nu ir sanācis, ka no sešu gadu vecuma līdz pat šim brīdim viņa nav pārtraukusi saistīties ar deju. 

"Es biju iestājusies universitātē, un Skolotāju nama direktore zināja, ka es esmu laba dejotāja, un uzaicināja mani nodarboties ar šo pulciņu. Man, protams, bija visas tās vainas, ko es tagad redzu jaunajos pedagogos. Tie ir tādi ārprātīgi milzīgi un ambiciozi mērķi. Es biju sagatavojusi, jau ejot uz pirmo nodarbību, visas šīs deju kustības, man likās, ka tagad nu tik leksim žetē un padešē [pas de chat] un visas šīs kustības. Ieejot un ieraugot 10 vai 20 bērniņus, kas vispār knapi kājiņas liek, es nolaidos, un šī nolaišanās ir stipri grūta," stāstīja Šteina. 

To pašu viņa redz šobrīd daudzos jaunajos deju vadītājos, kuri bieži vien grib pārlekt pāri reālajām bērnu prasmēm un iespējām. 

"Patiesībā visi amati, visi – arī dejošana –, ir jāsāk no pamatiem un pamazām tev ir jāizaug.

Tev ir jāiemāca tas mazais bērniņš nolikt un salikt kājiņas pareizajā pozīcijā. Tev ir jāiemāca viņam muguriņu noturēt taisnu, galviņu turēt. Tas ir ārkārtīgi rūpīgs un smags darbs," atzina horeogrāfe. 

Tautas deja ir kolektīva māksla

"Bērni nav mainījušies, bērni tieši tāpat piedzimst kā baltas lapiņas. Vienam daba ir devusi labāku augumiņu, vienam mazāku, vienam ir ritma izjūta, otram tās nav. Bērnus var iemācīt visus. Mainījušies ir vecāki, un ļoti krietni, ļoti krietni. Viens mirklis bija apmēram pirms pieciem gadiem, kad ar vecākiem bija ārkārtīgi grūti.

Pašlaik jau atkal ir saprasts, ka bez darba nekas nebūs, ka tas, ka tu atved savu bērniņu un kaut ko iemaksā, un atstāj, ka tas nedos rezultātu, bet viens mirklis tāds bija," atklāja Šteina. 

Tāpat pieredzējusī deju skolotāja atzina, ka vienu laika posmu bērna individuālie sasniegumi tika likti augstāk par kolektīva. 

"Bija mirklis arī, kad visi bija individuāli tikai, ka nevajag nekādu, teiksim, kolektīvismu, bet tautas deja ir kolektīva māksla. Tur tev ir atbildība – viens par visiem, visi par vienu. Tajā sastāvā, ja tev ir tie astoņi pārīši, 16 dejotāji, bet viena pēkšņi nav, ko tad darīt? Ko tā meitenīte darīs, ja puisītis izdomājis, ka viņam labāk gribas iet hokeju spēlēt un nevis dejot? Neko, dziedi vai raudi! Šī atbildības sajūta ir viena lieta, kas ir jāiemāca. Ļoti alojas tie, kas domā, ka dejošana ir tāda kājiņu kustināšana. Absolūti nē, tā ir milzīga tieši atbildības, pienākuma sajūtas audzināšana," uzsvēra Šteina. 

Ja dejotājs iesāk mācību gada sākumā gaitas deju kolektīvā, viņam ir jādejo līdz gada beigām, jo katrs dejotājs ietekmē un ir saistīts gan ar savu deju partneri, gan visu kolektīvu kopumā. 

Laukumā jāvalda dejas priekam

Tajā pašā laikā horeogrāfe jau iepriekš paudusi, ka

Dziesmu un deju svētkiem vajadzētu būt bērnišķīgākiem, ka pēdējos svētkos esam kļuvuši pārāk nopietni, un tā zūd prieks piedalīties. 

"Man ir tāda sajūta, ka mēs, veidojot Dziesmu svētku programmas, pārāk... Ir ļoti grūti noformulēt, vai tas ir tāds tautiskais romantiskums vai tāds… Es domāju, ka šīs milzīgās tēmas, ko mēs ņemam – tēva tēvu laipas, Māras zeme, saule rit un saules jostas – tas viss ir ļoti skaisti. (...) Manuprāt, tā lielā vaina ir, ka, gatavojot svētku programmu, koncepcijas autoram ir jābūt pilnīgi skaidram, ko viņš grib pateikt, lai nevarētu dejas mētāt tad tur, tad tur. Par skolēnu svētkiem, jā, es domāju, ka šīs milzīgās tēmas, es skatījos uz saviem bērniem, un viņiem tās gāja garām. Es domāju, ka laukumā ir jāvalda dejai, dejas priekam," vērtēja Šteina. 

Tas nenozīmē, ka visām dejām ir jābūt ļoti straujām, bet tām cauri jāvijas dejas priekam, un dejām jābūt pietiekami izaicinošām, lai bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem tiešām gribas dejot un gūt gandarījumu par to, ko viņi var izdejot. 

"Es zinu, ka daudzi varbūt nepiekrīt manam uzstādījumam par šī gada Dziesmu svētkiem, bet es uzskatu, ka tā saucamajai A grupai, kas ir visspēcīgākā, kas varētu parādīt fantastiskas lietas, vispār nav, ko dejot.

Viņiem ir divas dejas, ko es varētu nosaukt par dejām. Tā ir "Meitu māte" un "Prūšu zeme", pārējās ir tāda pastaigāšanās pa laukumu, kas, protams, ļoti labi izskatīsies, jo tiks uzzīmēti fantastiski zīmējumi, un no augšas visiem tas būs smuki, bet man liekas, ka zīmējumu un zīmju variants kļūst pašmērķīgs," skaidroja horeogrāfe. 

Viņa atzina, ka nezina, kāda programma paredzēta nākamajos skolēnu deju svētkos, bet mazliet baidās, zinot autorus, ka tā atkal varētu būt "ļoti cēlos augstumos", kas bērniem bieži nav saprotami. 

Nauda nav izšķirošais

"Vai liela nauda rada lielu mākslu? [Gribētos ticēt, ka ne.] Tieši tā! Ja mēs atceramies ļoti slaveno mūsu filmu, ko tiešām visi skatās – "Teātris", kur Večella Varslavāne, būdama māksliniece, kā viņa stāstīja, tērpus vienkārši sasprauda ar adatiņām, jo nebija naudas, lai uzšūtu. Bet tas bija fantastisks kino! Tā ka, es domāju, ne vienmēr nauda ir izšķiroša," vērtēja Šteina. 

Vienlaikus horeogrāfe bažījās, ka gan pēdējos, gan šajos Dziesmu svētkos tiek izdota milzīga nauda. 

"Es atkal varbūt kādam būšu ļoti nepatīkama, bet tad, kad es vakar ieraudzīju… Mēs vakar bijām mēģināt, kā jāiet ar karogu, lai gan es esmu gājusi tik daudz, ka man liekas, ka man pilnīgi vairs nav jāmēģina, bet Dievs ar viņu, es varu arī noiet. Kad visa estrāde ir piebūvēta ar podestiem, koka podestiem, kas vēl tiek noklāti, priekš viena koncerta. Visa estrāde, un tad tos vāks nost, nodziedās to koncertu "Tīrums" un vāks nost, jo nākošajās dienās tie nav vajadzīgi. Tad es nesaprotu, vai šī dziesma skanēs labāk tad, ja tur būs tūkstoši izdoti par podestiem, vai tā vienkārši skanēs skaista kā dziesma. Tāpat arī dejas," sprieda Šteina. 

Vienlaikus viņa atzina, ka deju svētki katram kolektīvam ir kā zaķim burkāns. Nenoliedzami visiem dejā un dziesmā iesaistītajiem ir jābūt lielākam mērķim, uz ko iet, un šim mērķim ir jābūt pietiekami pievilcīgam. 

"Mēs, tie skolotāji, varbūt pat grēkojam – redzi, ja tu nedejosi tā un tā, netiksi uz Dziesmu svētkiem. Tas ir tāds zināms tava darba novērtējums un goda lieta," atzina horeogrāfe. 

"Mērīšanās ar krāniņiem"

Nav noslēpums, ka daudzi deju kolektīvi, ņemot vērā rezultātus skatēs, uz svētkiem nemaz netiek. Pieredzes bagātā pedagoģe vērtēja, ka uz deju svētkiem vajadzētu nelaist tikai tiešām tos kolektīvus, kas uzrodas tikai svētku dēļ un pēc tam pazūd. 

"Cik es zinu, tad šogad patiesībā ir stipri lojāla bijusi žūrija, un man liekas, ka ir tikuši gandrīz visi, kas vispār spēj kustēties. Man tā liekas. Taču viena lieta, kas man galīgi nav pieņemama, īpaši bērniem, un arī pat lielajiem, es to saucu par "krāniņu mērīšanos", kad mērās ar krāniņiem – nu, cik tad tev to punktiņu būs vairāk? Varbūt, ka lielajiem tas nav tik briesmīgi, lai gan es zinu, ka pārdzīvo, kāpēc mēs nedabūjām, jo tur pat blakus kolektīvam meita nokrita vai nojuka josta, un tas tāpat dabūja par 0,1 punktu augstāk, un mēs dabūjām zemāk, kāpēc?" sprieda Šteina. 

Viņasprāt, bērnu kolektīvu deju skatēs šī salīdzināšana ir nepiedodama, un patiesībā ar to nodarbojas ne tik daudz paši bērni, cik viņu vecāki. 

"Jums vajag zināt, kas notiek pēc skatēm, kādas ir sarakstes starp māmiņām, kuras momentā ir uzzinājušas – cik, 0,1 vai 0,2 punkti, liela ir bijusi atšķirība, un tad sākās – mūsu kolektīvs ir par 0,00… augstāks, jūsu ir par 0,00.. zemāks. Tas ir pilnīgi satricinoši. Es domāju, ka nevajag šos punktus likt," secināja Šteina. 

Tā vietā, viņasprāt, kolektīviem vajadzētu piešķirt papildu punktus par radošu darbu. Respektīvi, ja kolektīvā rodas jaunas dejas, jauni numuri, jo nenoliedzami, radošs darbs prasa lielāku enerģiju gan no bērniem, gan vadītājiem. 

"Tas nav tik vienkārši. Vieglāk ir paņemt gatavu deju, mēģinu piecas reizes nedēļā, triecu, dresēju un dresēju, un visi dejo skaisti. Es neesmu šīs lietas piekritēja, bet es jau vispār esmu savādāka nekā citi," atzina Šteina.