Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Viss sākās ar zēngalviņu. Zēngalviņas jeb, kā tolaik to dēvēja Latvijā, bubigalviņas (bubikopf), respektīvi, īsi apgriezti mati, ASV un Eiropā 20. gadu sākumā kļuva par sievietes patstāvības simbolu, demonstrēja sievietes neatkarību.
Arī Latvijā sievietes pamazām sāka apgriezt garos matus, bet tā īsti šī mode uzplauka ap 1925.–1926. gadu, kad par bubigalviņām bija izšķīrušās tādas sabiedrībā zināmas dāmas kā uzņēmēja Emīlija Benjamiņa, operdziedātāja Milda Brehmane-Štengele, aktrise Lilija Ērika, mākslinieces Aleksandra Beļcova un Marta Liepiņa-Skulme u.c.
Viņām kuplā skaitā sekoja ierēdnes, kantoristes un augstskolu studentes. Vienlaicīgi gan sākās arī vietēja mēroga karš pret zēngalviņām, jo daudzas "solīdas dāmas" nav gribējušas šķirties no garajiem matiem.
Taču viens ir īsi apgriezti mati, bet kas cits – vīriešu garderobes elementu ielaušanās dāmu modē. Vīrišķīga stila žaketes, virskrekli ar cietām apkaklītēm, vestes, kaklasaites un pat cilindrs!
Prese bija sašutusi. "Trūkst vēl tikai ūsas, monokls, cigārs un priekšā pogājamas bikses!" Ārzemnieces jau valkājot kungu bikses sabiedrībā! "Zobgaļi pareģo, ka vairs tālu neesot laiki, kad dāmas valkās bikses nevien sporta laukumā, bet arī staigās ar tām pa ielu," – ironizēja un šausminājās prese.
Mode (jeb precīzāk – sabiedrības viedoklis) bikses sievietēm tolaik pieļāva tikai noteiktos apstākļos – vietā, laikā vai funkcijā. Mājās modes dāma, piecēlusies no gultas, valkāja pidžamu – platas, plūstošas bikses no zīda un garu žaketi līdz pusgurnam, taču šādā tērpā viņu drīkstēja redzēt tikai ģimenes locekļi.
Garās bikses kā pludmales apģērbs Rietumos parādījās ap 1924. gadu, un ar katru gadu to popularitāte auga. Pie tām pierada, pateicoties zīmējumiem un fotogrāfijām modes žurnālos, un turīgais slānis Eiropā tās sāka asociēt ar brīvdienām un atvaļinājumiem.
Jūrmalas pidžama kļuva par modīgu tērpu, kurā drīkst pastaigāties gar jūru un, atkarībā no konkrētā kūrorta varas iestāžu rīkojumiem, pat uz ielas, deju zālēs un bāros.
Un trešā vieta, kur pamazām tika pieņemtas garās bikses sievietēm, bija dažādas fiziskās aktivitātes, īpaši riteņbraukšana, jāšanas sports, iešana pārgājienos un slēpošana.
Latvijā bikses sieviešu garderobē iedzīvojās lēnīgāk nekā Rietumeiropā, piemēram, pidžamas jūrmalā parādījās tikai ap 1929.–1930. gadu. Rets izņēmums bija operas dīva Milda Brehmane-Štengele, kura promenējusi "debešķīgā orientāliskā pidžamā" jau 1927. gada vasarā.
Arī žurnāli kā ieteicamu ģērbu pludmalei visus 20. gadus vēl lielākoties ieteica peldkostīmu, virs kura uzvilkts peldmētelis, nevis pidžamu. 1929. gadā Rīgas Jūrmalā parādījās pidžamas, bet pārsvarā bijušas redzamas "veikalu prece, trafaretas kungu pidžamu kopijas no ordinārā mazgājamā zīda, kurās dāmas izskatījās kā no gultas piecēlušās", bet jau 1930. gada vasarā tur valdījusi īsta "pidžamu rēvija, eksotiska fantāzija un izšķērdība" no lamē, šifona, Ķīnas zīda, kašmira, damasta…
Edinburgā [t. i., Dzintaros] veselu sensāciju sacēlusi elegantā, brunetā Lācis jaunkundze ar savu Parīzes modeļa kopiju, pidžamu no debeszila balti punktota fulāra: platas matrožu bikses, balts žoržeta krekliņš uz kailas miesas, drapēta josta no gaišzila satīna. Tāda pati jaciņa bez piedurknēm, ar punktotu oderi. Balta pikē platmale, zilas sandalītes.
Arī sportošanai Latvijas žurnāli 20. gados joprojām pārsvarā ieteica svārku kostīmus, kaut bija arī reti izņēmumi, bet 30. gados bikses ziemas sportam veltītajās modes lapās parādās arvien biežāk.
Kā ērtākās slēpošanai tika ieteiktas t.s. norvēģu bikses. Rīgas dāmas mīlējušas slēpotāju tērpos staigāt arī pa pilsētas centru un pat sēdēt kafejnīcās – gana liela uzdrošināšanās laikā, kad būtisks sauklis bija "dienas laikam un vietai piemērots apģērbs".
Interesanti, ka citam iecienītam ziemas sportam – slidošanai – garās bikses nebija pieņemtas. Rīgas centrālā slidošanas vieta bija Esplanāde, kur esot salasījies vietējais bomonds.
Svētdienās te bieži redzēja ministrus, ārvalstu diplomātus, profesorus, advokātus, ierēdņus, virsniekus un tirgotājus. Protams, arī ģimnāzistes! Lūk, un slidotavā, lai arī kāds būtu aukstums, dāmas valkāja svārkus. Prese šausminājās, ka nereti slidotājas stundām ilgi slido plānās flora zeķēs un vieglos zīda vai samta svārciņos, zem kuriem nav pat kombinē, tikai piegulošas triko bikšeles – lai tikai kājas izskatītos slaidas.
Bet pabeidzot par biksēm – amerikāņu modes dizainere Elizabete Hausa vēl 1939. gadā, izmisumā par to, ka sievietes nevēlas pamanīt, viņasprāt, tik acīmredzamās bikšu priekšrocības un funkcionālās ērtības, rakstīja: "Es jau varu tieši teikt, ka sievietēm uz darbu ir jāvalkā bikses, bet mani vārdi neko neizmainīs.
Pat ja to teiktu Grēta Garbo, Šanele vai pats Dievs, – arī tas neko nemainītu. Sievietes nav gatavas valkāt bikses ikdienā. Kad viņas būs gatavas – viņas tās valkās. Lai sieviete izkļūtu no korsetēm, bija nepieciešams pasaules karš. Iespējams, būs nepieciešams vēl viens, lai viņa iekāptu biksēs." Pareģojums izrādījās precīzs.
