Sadaļas Sadaļas

Kāpēc dizains?

Rīga pašu rokām - Sporta pils kopienas dārzi

Kāpēc dizains?

Dizaina Gada balvas nominanti: Didzis Jaunzems ar Pinumu paviljonu un Olafs Ošs ar GRUNND

"Latvijas Dizaina gada balva 2021". Kopsavilkums par pirmo vērtēšanas posmu

Tapt pasaulē, kas pārpildīta ar lietām. Sarunājas Dizaina balvas žūrijas pārstāvji

Pēc divu gadu pārtraukuma atkal ir iespēja piedzīvot vienu no nozīmīgākajiem Latvijas dizaina industrijas notikumiem – Latvijas dizaina gada balvu. Tas ir nacionālas nozīmes apbalvojums, kas fiksē aktuālo situāciju Latvijas dizainā, sniedz vērtējumu dizaineru darbam, kā arī izglīto un informē sabiedrību par dizaina daudzveidīgo dabu un piedāvātajām iespējām. Balvas rezultāti būs zināmi 28. maijā, savukārt 26. maijā balvas organizatori visus dizaina interesentus aicina uz konferenci "Prototips".

Par balvas pirmo izvērtēšanas posmu un pirmajiem secinājumiem par šī brīža situāciju Latvijas dizaina industrijā LR3 "Klasika" raidījumā "Kāpēc dizains?" sarunājās trīs balvas žūrijas locekļi: žūrijas komandas vadītājs, "Hi-pe" dizaina studijas dibinātājs un pasniedzējs Martins Fosleitners no Austrijas, dizaina politikas pētnieks un konsultants Pjotrs Svjateks no Polijas un "Accenture Latvia" pakalpojumu dizaina vadītāja Anete Žukova.

Balva kā lielveikals  labā nozīmē

Jeļena Solovjova: Latvijas Nacionālā gada balva tiek organizēta ar mērķi izcelt izcilāko sniegumu Latvijas dizaina industrijā. Tomēr pirmā lieta, ko vēlos jums vaicāt – cik svarīgi mūsdienu globālajā pasaulē ir vispār runāt par lokālu dizainu?

Anete Žukova: Manuprāt, tas ir ļoti svarīgi. Pirmkārt jau tāpēc, ka mēs esam maza valsts, bet mūsu kultūras mantojums – milzīgs. Un ir svarīgi to rādīt pārējai pasaulei. Ne tikai tāpēc, lai reklamētu sevi, bet tostarp tāpēc, lai turpinātu attīstīt mūsu kultūru. Bez šaubām, pasaule šodien ir ļoti globāla. Daudzi dizaineri un arī daudzas jomas ir savstarpēji saistītas – visā pasaulē mēs redzam līdzīgas tendences, un ir svarīgi sekot tām līdzi un būt mūsdienīgam. Bet ir arī svarīgi nezaudēt savu identitāti. Tāpat kā tas ir ar valodu. Mums ir jābūt lepniem ar to, ka mums ir Latvijas dizaina gada balva. Mums ir jāturpina to organizēt. Domāju, tas ietekmē mūs visus – mēs redzam to lietu un ideju skaistumu, kas Latvijā tiek radīts. Tas liek mums atgriezties pie saknēm un nepazaudēt tās vērtības, kas mums ir.

Pjotrs Svjateks: Es piekrītu Anetei. Man šķiet, ka nacionalitāte joprojām definē mūs visus. Tā sniedz mums piederības un identitātes sajūtu. Un, ja jūs savu identitāti varat manifestēt caur radošumu, skaistumu, labi dizainētu konceptu, manuprāt, tas ir labākais veids, kā to darīt. Kā arī, atgriežoties pie manas darbības jomas – politiku dizaina, dizains jebkurā valstī var būt arī ļoti nozīmīga "maigā vara".

Valstis, kas ir izstrādājušas dizaina politiku un veicina dizaina attīstību apzināti un sistemātiski, ir ieguvējas. Kā piemēru varam izskatīt Dāniju, Somiju, Dienvidkoreju, Singapūru.

Šīs valstis ir dizaina politikas pionieres un šobrīd tiek izceltas kā dizaina līderes.

Pjotrs Svjateks

Martins Fosleitners: Es vēlētos piemetināt divas lietas.

Pirmkārt, es nejūtos pārliecināts par nacionalitātes jēdzienu. Varbūt jēgpilnāk ir runāt par vietu?

Jo neatkarīgi no tā, vai to definē valoda vai apkārtējais konteksts, vieta ir tas, kas ir lokāls un nozīmīgs. Un nav svarīgi, cik šis lokālais ir liels vai mazs, bet vieta ir tas, kur mūs ietekmē gan cilvēki, kuri dzīvo ārpus valsts un atgriežas uz dzīvi Latvijā, gan cilvēki, kuri dzīvo un strādā Latvijā, veidojot šīs vietas identitāti.

Otra lieta – ir ļoti svarīgi redzēt dažādību. Redzēt, ka katra vieta smaržo, kustas, garšo, izskatās un izklausās dažādi. Tādā ziņā Latvijas dizaina gada balva ir lielisks apkopojums. Es to varētu salīdzināt ar lielveikalu.

Ne tāpēc, ka es atbalstītu lielveikalus kā tādus, bet tie sniedz iespēju vienuviet redzēt un salīdzināt, atšķirt un noteikt daudz dažādas lietas.

Anete Žukova: Ļoti skaisti teikts, Martin!

Patiesi. Dizaina lielveikals, cik jauks veids, kā paskaidrot balvas būtību — vieta, kas ikkatram palīdz izprast dizaina dažādību. Dizaina balvas finālisti ir noteikti, un mēs varam sākt diskusiju par dizainu Latvijā šobrīd. Vispirms es jums vēlos vaicāt par vērtēšanas procesu  pēc kādiem kritērijiem balvas pieteikumi tika izvērtēti un vai ir kritēriji, kas jums katram personīgi šķita svarīgākie?

Anete Žukova: Jā, mēs vērtējām darbus, izmantojot kritērijus, kas tika piedāvāti no balvas organizatoru puses. Dažkārt šie kritēriji strādāja ļoti labi, taču dažkārt gadījās arī mulsuma brīži, jo ne visi pieteikumu iesniedzēji pieteica savus darbus atbilstošajās dizaina kategorijās, un tas sarežģīja izvērtēšanas procesu.

Taču man ļoti patika tas, ka kritējiem bija vairāki virzieni. Es pati kā nozīmīgu uzskatu inovācijas kritēriju, jo tas nozīmē, ka cilvēki mēģina rast jaunus risinājumus, nevis kopē jau esošus.

Kā arī man ļoti nozīmīgs šķiet ietekmes kritērijs. Kāds tajā uzreiz saredz ietekmi uz uzņēmējdarbību un rada skaistu grafikas dizainu, piemēram, desu rūpnīcai, bet kāda ir dizaina patiesā ietekme uz sabiedrību? Vai dizainers ir domājis par aprites ekonomiku un materiāliem, no kuriem šis iepakojums ir radīts? Vai viņš ir aizdomājies par to, vai viņa darbs sniedz būtisku pievienoto vērtību sabiedrībai vai videi, kas ir ap viņu? Ietekmes kritērijs, kas sevī iekļauj vairākus virzienus, man šķita ļoti nozīmīgs.

Protams, arī skaistums un estētika ir kaut kas, kas no dizaina vienmēr tiek sagaidīts. Vienlaikus es nedomāju, ka tā vienmēr ir prioritāte numur viens. Nereti lietojamība ir nozīmīgāka, un tas bija vēl viens kritērijs, ko mēs izskatījām.

Tātad inovācija un ietekme manā gadījumā bija kritēriji, kas ļāva prioritizēt vienus projektus virs citiem.

Pjotrs Svjateks: Man šķiet, Anete lieliski apkopoja svarīgāko. Mēs primāri vadījāmies pēc kritērijiem, ko mums piedāvāja organizatori. Taču personīgi es vienmēr dizainu uztveru kā procesu, tāpēc es pieteikumos meklēju pierādījumus tam, cik labi ir pielāgots un izmantots dizaina process un dizaina metodes, kā arī to, vai ir ņemtas vērā lietotāju vajadzības un ietekme uz apkārtējo vidi. Kā arī papildus definētiem kritērijiem, vērtējot pieteikumus, es tos izskatīju pēc vēl divām pazīmēm, kuras uzskatu par svarīgām. Viena no tām ir jēgpilnums.

Vērtējot katru darbu, es pats sev vaicāju, vai šim darbam noteikti bija jātop radītam pasaulē, kas jau ir pārpildīta ar lietām?

Kā arī pasaulē, kurā esam tik aizņemti un nedomājam tālāk par nedēļu vai mēnesi, man šķiet ļoti svarīga arī empātija pret nākotni un nākamajām paaudzēm. Manuprāt, ir svarīgi domāt arī par to, kādu ietekmi uz pasauli mūsu radīts dizains atstās arī pēc desmit vai simts gadiem.

Apgrūtina nespēja redzēt izpildījumu

Martins Fosleitners: Es varu vienīgi pilnīgi piekrist tam, ko sacīja Anete un Pjotrs. Mums nav atļauts sabrucināt šo pasauli un tikai skaistuma vārdā ražot vēl un vēl. Patiesībā izvērtēšanas process vienmēr ir par līdzsvara meklējumiem starp konceptu vai ideju un tās izpildījumu. To, cik veiksmīgi kaut kas ir realizēts un idejas radītu ietekmi, kas ir šī izpildījuma pamatā. Daži darbi mums lika domāt: «Ak, cik šī brīnišķīga, iepriekš neredzēta ideja!», citos redzējām lielisku izpildījumu, meistardarba maģiju. Iespējams, šī gada attālinātās vērtēšanas process mums ir liedzis pilnībā novērtēt izpildījuma daļu un, iespējams, tas lika vairāk fokusēties uz ideju un konceptu, jo

mēs neesam situācijā, kurā mums ir iespēja pataustīt, pasmaržot, sajust materiālus un produkta, pakalpojuma dizaina dvēseli.

Vienlaikus ir svarīgi, ka balva notiek arī šādos attālināto sapulču apstākļos. Bet, domāju, rezultātus ietekmē arī tas, cik daudz ir iespējams izzināt par darbu online prezentācijas formātā.

Martins Fosleitners

Anete Žukova: Man pilnībā jāpiekrīt Martinam un Pjotram par nespēju daudzos gadījumos redzēt izpildījumu un dizaina procesu. Izvērtējot dizainu un lietotāju pieredzes, ir ļoti svarīgi redzēt ne tikai gala rezultātu, bet arī gadījuma analīzi – to, kā kaut kas ir tapis. Šogad šīs informācijas pietrūka ļoti daudzos projektos, mēs lielākoties redzējām tikai galarezultātu. Un dažkārt tas mums liedza izprast, vai iesniegtais darbs ir prototips, vai arī gatavs, reāli eksistējošs risinājums. Šī informācija ir svarīga, jo jūs tikpat labi varat uztaisīt skaistu maketu, novietot to kaut kur parkā, bet mēs diemžēl nezinām, vai tas tur reāli atrodas. Kā arī mums nav iespējas izprast dizaineru domu gaitu, veidojot šo risinājumu. Kāpēc viņš ir radījis šo dizaina balvai pieteikto produktu vai servisu? Būtu lieliski redzēt plašāku darba analīzi.

Martins Fosleitners: Man ir īsa piebilde Anetes sacītajam.

Lietas būtība ir tāda, ka dizaineri ir dizaineri, nevis rakstnieki. Dizaineri rada dizainu, un tā ir viņu burvība — viņi rada lietas, nevis runā par tām.

Un tieši šī ir tā daļa, kas daudzos pieteikumos pietrūka. Dažkārt viss ir skaidrs, bet dažkārt mums būtu nepieciešama plašāka informācija. Iespējams, dizainers pie šī darba ir strādājis gadiem, un mums ir pieejams vien šis trīs minūšu īsais ieskats, un ir ļoti svarīgi, cik labi mēs spējam to saprast.

Kategorijas atvieglo diferencēšanas procesu

Izskatās, ka mums vēl ir daudz, ko mācīties. Vērtēšanas procesā mani interesē vēl viena lieta. Kopš pēdējās Latvijas dizaina gada balvas ir pagājuši divi gadi, un atšķirībā no iepriekšējiem konkursiem šogad pieteikumi tiek dalīti dizaina kategorijās. Vai šī pieeja, jūsuprāt, ir sevi attaisnojusi?

Anete Žukova: Jā, vienlaikus jāpiebilst, ka vairāku pieteikumu autori apjuka un savus darbus iesniedza, iespējams, ne pašās atbilstošākajās kategorijās. Tas bija mulsinoši. Dažkārt vairāki projekti tika iesniegti vairākās kategorijās ar identisku pieteikumu. Taču, lai nu kā, manuprāt, kategorijas ir vajadzīgas. Runājot par kategorijām, kā vienmēr esmu pārsteigta redzēt, ka digitālā dizaina kategorijā ir tik maz pieteikumu. Manuprāt, tas ir ļoti būtisks darbības virziens, jo viss ap mums ir digitāls, bet šī kategorija vienmēr ir maz pārstāvēta, un man nav ne jausmas, kāpēc. Savukārt, piemēram, produktu un vides dizains kā vienmēr ir ļoti plaši pārstāvēts, iespējams, tāpēc, ka vēsturiski tas tiek asociēts ar dizaina jomu. Mēs parasti par dizainu domājam kā par kaut ko, kam varam pieskarties, paņemt rokās. Es ļoti priecājos redzēt, ka kā atsevišķa kategorija ir izvirzīts politiku un stratēģiju dizains.

Valsts pārvaldes institūcijām vajadzētu būt vairāk saistītām ar dizainu – lai pieņemtu labākus lēmumus, radītu labākas kampaņas, lai sarunātos ar cilvēkiem un sabiedrību labāk un skaidrāk.

Ir brīnišķīgi redzēt šo kategoriju.

Pjotrs Svjateks: Man šķiet, ka kategorijas padara pieteikumus nedaudz vieglāk savstarpēji salīdzināmus, lai arī dažas kategorijas ir populārākas un tāpēc nereti šķita ļoti plašas. Piemēram, produktu dizaina kategorijā mums bija jāsalīdzina modes aksesuārs ar potenciāli dzīvi glābjošu ierīci. Šādus pieteikumus bija grūti salīdzināt. Tāpat kā Anete, arī es ļoti priecājos redzēt publiskā sektora un politiku dizaina kategoriju, jo man pašam tā ir ļoti mīļa tēma. Man šķiet, ka tas bija ļoti drosmīgs gājiens, jo nav daudz dizaina konkursu un balvu, kas fokusējas uz šo tēmu. Un mums visiem laba dizaina piemēri publiskajā pārvaldē ir ļoti nozīmīgi. Tā kā šī dizaina joma ir relatīvi jauna, iespējams, vēl ir pāragri vērtēt rezultātus, bet esmu drošs, ka jau tuvākajos gados mēs šajā kategorijā redzēsim lieliskus darbus!

Martins Fosleitners: Varbūt mēs varam atgriezties pie lielveikala idejas.

Ir jauki salīdzināt pienu ar pienu, nevis dārzeņiem. Kategorijas mums ļauj izvērtēt.

Saprast, vai piens ir ar pazeminātu vai paaugstinātu tauku saturu, vai tas ir pieejams lielāka vai mazāka tilpuma iepakojumā, vai tas ir ražots ekoloģiski vai nē, kāds ir lietošanas termiņš un tā tālāk. Kategorijas atvieglo diferencēšanas procesu. Un diferencēšana ļauj mums izzināt un atklāt noteikta produkta vai pakalpojuma īpašības un tās savstarpēji salīdzināt.

Jo lielveikals nav konceptveikals. Konceptveikalā ir viena rinda ar precēm vienā tonī vai vienā stilā. Iespējams, konceptveikals ir dizaina balvas rezultāts — Latvijas dizaina identitāte, bet pirms tam mums ir tik daudz dažādu pieteikumu, ka kategorijas palīdz ievietot pienu piena produktu, nevis mēbeļu nodaļā.

Šāda pieeja ir arī vieglāk lietojama un saprotama plašākai sabiedrībai – mēbeles salīdzināt ar mēbelēm un pienu ar pienu.

Anete Žukova

Latvijas dizains – empātisks, atbildīgs, latvietību svinošs

Noslēdzot — kādi ir jūsu kopējie iespaidi par Latvijas dizaina nozari?

Anete Žukova: Man bija prieks redzēt vairākas jaunas un ļoti interesantas idejas, kas iet roku rokā ar aprites ekonomiku un atbildību pret apkārtējo vidi, empātiju pret citiem cilvēkiem, bērniem, mazāk aizsargātajām sociālajām grupām. Tāpat arī apkārtējo publisko telpu, ko cilvēkiem ir patīkamāk lietot. Kopumā, manuprāt, ka Latvijā ir ļoti daudz talantīgu cilvēku, un es nedomāju, ka viņi visi ir pārstāvēti balvā. Domāju, daudzi no viņiem strādā klusiņām, savā nodabā, un rada brīnišķīgus pakalpojumus vai produktus. Tomēr interesantu ideju skaits pieaug arī tāpēc, ka arvien vairāk Latvijā jūtam apkārtējās pasaules un Eiropas ietekmi, ko rada iespēja studēt ārzemēs. Cilvēki piedzīvo pasauli, ceļo.

Šobrīd es redzu vairāk svaigu, radošu ideju. Darbus, kas ir fokusēti ne tikai uz šauru mērķa grupu, bet arī sabiedrību kopumā. Mazāk egocentrisku ideju, vairāk ierosmju, kas ir atvērtas plašākai sabiedrībai.

Vai mēs esam konkurētspējīgi pasaulē? Domāju, ar dažiem risinājumiem – jā, vienlaikus es domāju, ka vēl ir ļoti daudz vietas uzlabojumiem un jaunām lietām, ko iemācīties. Kopumā man šķiet, ka mēs virzāmies pareizā virzienā. Politikas un stratēģiskā dizaina jomas ir tās, kurās vēlētos redzēt vairāk pieteikumu, jo, kā jau pieminēju – dizaineriem jābūt daļai no valsts pārvaldes institūcijām. Publiskajam sektoram jāpielieto dizaina domāšana. Piemēram, tas ir tas, ko mēs šobrīd piedzīvojam pandēmijā – komunikācijas kampaņas nav realizētas pietiekami labi.

Cilvēkiem trūka informācijas, cilvēki bija nobijušies, viņi nesaprata, kāpēc viņiem ir jāvelk maska. Tas ir brīdis, kurā dizaineriem ir jāiesaistās.

Viņiem ir jāpalīdz izglītot sabiedrību, jāmudina būt iekļaujošākiem, vairāk orientētiem uz kopienu. Jāpalīdz cilvēkiem parādīt sevi no labās puses. Tas ir kaut kas, ko, manuprāt, mēs varētu darīt vairāk.

Pjotrs Svjateks: Man atkal jāpiekrīt Anetei. Arī man bija prieks redzēt inovācijas un eksperimentus. Pat, piemēram, grafikas dizainā, kas var būt ļoti tradicionāla dizaina disciplīna, mēs redzam jaunu tehnoloģiju lietojumu.

Kopumā man šķiet, ka dizains Latvijā ievērojami attīstās — aptverot jaunas tehnoloģijas un jaunas sociālās un vides tendences, bet vienlaikus saglabājot un pasvītrojot savu unikalitāti. Materiāli, estētika, man ir prieks redzēt, kā jūs svinat savu latvietību.

Martins Fosleitners: Pirmkārt, ir jāizceļ spēcīga amatniecība, un, domāju, tā ir viena no Latvijas dizaina raksturiezīmēm. Otrkārt, atgriežoties pie aprites dizaina idejas – tas, ko Anete pieminēja pašā sarunas sākumā: Latvija ir tik ļoti maza valsts, bet viss, ko varam sacīt – izmēram nav nozīmes. Arī tikai diviem miljoniem var būt dizaina un ambīciju kultūra. Un to ir liels prieks redzēt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Dizains un arhitektūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt