Lūk, kā to tagad pēc uzvarētāju noteikšanas raksturo žūrijas priekšsēdētājs Martins Fosleitners, "Hi-pe" dizaina studijas dibinātājs un pasniedzējs no Austrijas: "Tas bija grūti, jo balvas organizatori lika mums katram no 150 dalībniekiem rakstīt personīgu komentāru, piešķīrām katram punktus pēc sešiem kritērijiem, un tad, kad mēs jau sanācām uz kopīgu diskusiju, ar katru projektu jau bijām iepazinušies."
Starptautiskā žūrija lēma piešķirt trīs īpašās balvas ārpus uzvarētājiem piecās kategorijās: tās saņēma Skrīnings.lv – digitāla platforma personalizēto krūts vēža risku izzināšanai, psihiskās veselības izglītības komunikācijas kampaņa "Viss ir norma" un Pinumu paviljons.
Martins Fosleitners skaidro šo lēmumu: "Pamatojums, kāpēc nepieciešamas speciālbalvas, ir tāpēc, ka tā ir zināma misija no žūrijas puses – ar savu viedokli izcelt kādu īpašu projekta aspektu. Kādreiz ar vienu balvu nepietiek. Vispirms es vēlētos izcelt žūrijas lēmumu par produkta dizainu, jo tas tieši saistīts ar attālināto vērtēšanu.
Mums kaut kā bija vienota izpratne par uzvarētājiem. Vislielākās diskusijas gan bija par produktu dizaina pretendentiem, jo mēs nevarējām tos novērtēt klātienē – sataustīt, redzēt vai pielietot."
Tāpēc tika nolemts nevis noteikt vienu pirmās vietas ieguvēju, bet piešķirt trīs otrās vietas. Un tās ir gaisa biofiltrs "Elpo planbut", kura autore ir "Elpo" komanda, Alekseja Golovņova veidotās rotaļu trepītes bērniem "HappiMoon" un THAT DAY mēnešreižu apakšveļa, ko veidojušas Kintija Anna Bērzkalna un Līga Rīga. Šos autorus izceļ viņu ideju realizācija citu ideju konkurencē.
"Un vēl viena interesanta lieta ir, ka liela uzmanība tiek pievērsta konceptiem, – tas nav tikai krēsls, tas nav tikai apgaismojums, tā nav vēl tikai viena mēbele, bet šo ideju un piedāvājuma koncepts. Pārdomātos konceptus noteikti veicinājusi arī Covid attālinātā situācija," prāto žūrijas piekšsēdētājs.
Kopumā kategorijā "Digitālais dizains" pirmā vieta ir Olafa Oša veidotajai datorspēlei "Grunnd".
Balvas ieguvējs pakalpojumu politiku un stratēģiju dizaina kategorijā – eksperiments "Metropole 3.0 Birojs" ar mērķi izzināt darbinieku vajadzības pārmaiņu procesā. Šī projekta autoru komandā ir arī raidījuma "Kāpēc dizains?" veidotāja Jeļena Solovjova.
"Šoreiz izceļot noteiktas kategorijas, dažādos virzienus varēja ieraudzīt papildus prožektoru gaismā, un
tas mani sevišķi iepriecina, ka runājam gan par pakalpojumu dizainu, gan par digitālo dizainu un, protams, arī par produktu un par vides un interjera dizainu. Šī fokusēšanās uz jaunajām dizaina jomām man sevišķi silda sirdi," uzsver Jeļena Solovjova.
Kas bijis svarīgākais, kur dizains spējis būt klātesošs, un ko tas dos pēc tam? Joprojām taču esam neskaidrā situācijā. "Nekas nav pabeigts, viss ir tikai sācies. Tas, ka mūsu projektā, risinot šos izaicinājumus, tika pielietotas dizaina metodes, ir lielākais ieguvums – iespēja aizrakties tik dziļi, cik vien iespējams. Skatoties uz šiem problēmvirzieniem paviršāk vai citādāk, tas nebūtu bijis iespējams. Tieši tāpēc mums izdevies ierakties tik dziļi, izzinot lietotāju vajadzības. To mēs turpinām un turpināsim risināt vēl vismaz gadu vai vairākus, jo projekts jau sākās ar diezgan vienkāršām hipotēzēm – proti,
mēs visi tagad strādājam no mājām, mums ir jāsakārto tas, kā tiešsaistē komunicējam, kā ieslēdzam kameras un kāda ir mūsu etiķete.
Kā varam noregulēt to, cik daudzi cilvēki ierodas vai neierodas birojā vienlaicīgi. Bet, pateicoties vērienīgajai izpētei un dažādām dizaina pētniecības metodēm – gan kvantitatīvajām, gan kvalitatīvajām – mēs sapratām, ka tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Sapratām, cik svarīga ir caurspīdīga sadarbības kultūra, cik svarīgi ir tas, kā uzņēmums plāno darbus, kā šis plānošanas process kaskadējas no vadītāja līdz darbiniekam, kāda mums ir vai nav atgriezeniskās saites kultūra, kā mēs veidojam neformālo komunikāciju tiešsaistē.
Lūk, nevis risināt sekas, bet patiešām aizrakties līdz problēmas patiesajiem cēloņiem."
Vides un interjera dizaina balvas saņēmusi autoru grupa par skulpturālo objektu "Rēgu vilciens". Vagons, kas veidots no tērauda stīpām, balstās uz platformas, kas stiprināta uz oriģinālās Rīgas Vagonu rūpnīcas vagona ritošās daļas. Par tā nozīmi vairākos izpratnes un izpildījuma slāņos stāsta viens no autoriem – arhitekts Reinis Liepiņš: "Sākot strādāt pie Hanzas perona, domājām par šīs vietas vēsturi. Šobrīd tēma ir aktuāla – cilvēki grib piesaisti saknēm. Diemžēl šajā rajonā dažādu iemeslu dēļ tika demontēta visa preču stacija, taču
ēka, kas bija palikusi, tāpat arhīvu materiāli, rāda, ka tas mērogs un stacijas esamība zināmā veidā nodrošināja to, kā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā izveidojās Rīgas centrs. Tas bija nozīmīgs objekts.
Atmiņas par preču staciju zināmā veidā nodzēsa padomju laiks, kad tā kalpoja pusmilitāriem mērķiem un bija slēgtā zona. Pēc neatkarības atgūšanas teritorija drusku pastrādāja, bet nopietnā ekonomikas ķēdē tā jau bija otršķirīga . (..)
Sākot strādāt pie šī projekta, mēs drusku bijām kā tādi puikas – likām atpakaļ demontētās sliedes, kas bija saglabājušās, bet visa telpas kompozīcija prasīja kādu noslēdzošo kompozicionālo objektu, kas visu varētu papildināt.
Sapratām, ka tas varētu būtu vagons, un visiem šī ideja ļoti patika. Taču brīdī, kad bija jāsāk domāt, kā to realizēt, izrādījās, ka nav nemaz tik vienkārši... (..)"
Un kāpēc nosaukums "Spoku vilciens"? "Šis nosaukums varbūt nav nemaz tā iegājis apritē. Jāatzīst, šis objekts izdevies daudz neredzamāks, nekā bijām domājuši. Tomēr tas ir pietiekami spocīgs. (..) Ja tam nebūtu ēkas fona, tas izskatītos varbūt pat masīvāks. Priekšmetam ir arī citi kodi – bērniem ir iespēja palīst zem vilciena, kas citā situācijā nav iespējams. Tāds spocīgs priekšmets."
Ne tikai pirmo vietu grafikas dizainā, bet arī Kultūras ministrijas Lielo balvu ieguva grāmata "Stāsti skaņās", kas ieguvusi arī ADCE Awards – zelta godalgu kategorijā Editorial design un balvu "Zelta ābele 2020".
Mūzikas radītā sajūta ietverta grafiskā valodā, un to papildus palīdz izdarīt arī lietotne "Overly". "Šis ir tāds pieredzes dizains, apkopots grāmatā, bet kopumā ar mērķi radīt pieredzi, ieraudzīt skaņu, ieraudzīt talantu vēl kādā citā veidā un formā, jo mums ir ierasts mūziku klausīties un baudīt ar ausīm, ar dzirdi, bet mēs to īsti nekad neredzam – ja nu vienīgi koncertā ar īpašu scenogrāfiju," stāsta izdevuma koncepcijas un dizaina autore Maija Rozenfelde.
"Šeit uzdevums bija meklēt vēl citus veidus, kā mēs varam parādīt arī sviedrus, ko mūziķis ieliek sava talanta veidošanā. Tā arī tapa pieskāriena efekts, no kura radās šīs gleznas.
Mēs dzirdam ritmu, sajūtam vibrāciju. Caur pieskārienu, caur to, ka ieliekam krāsu vai otu starp mūziķa rokām, muti vai dejotāja kājām – varam notvert kustību un ritmu, un skaņu ieraudzīt arī fiziski – ne tikai sadzirdēt."
Gatavojoties 100. jubilejai, Latvijas Mūzikas akadēmijas lēmums bija radīt nevis enciklopēdisku izdevumu, bet mūziku pārnest vizuālajā stāstā. "Ideja un sajūta bija, ka jārada emocionāls līdzpārdzīvojums," atzīmē Rozenfelde. "Tas iemiesojas arī intervijās, kas ir ne mazāk svarīgas par pašu dizainu – tie ir ļoti personīgi stāsti no Mūzikas akadēmijas dzīves, un
tas jau arī bija mērķis, ka vizuālais rada emociju, bet nenomāc visu pārējo.
Protams, liela daļa no grāmatas ir paši stāsti, un uzdevums bija ar grafiskā dizaina palīdzību to emociju vienkārši izcelt laukā. Jo emocija rodas jau no grāmatas pašķirstīšanas vien un pēc tam – no iedziļināšanās pieredzes stāstos."
Kā viņa vērtē to, ko redzējusi šajā gadā balvas pretendentu un iesniegumu konkurencē? "Ļoti daudz labu darbu redzēju arī aiz nominantiem, jo arī tie bija apskatāmi. Katrai žūrijai ir savs viedoklis, savi vērtēšanas kritēriji.
Daudz varēja just, cik būtiska ir sociālā aspekta iekļaušana dizainā – ne tik daudz tas, ka ir smuki un optiski pareizi sakārtoti burtiņi.
Tā ir būtiska tendence – savā ziņā arī laba, bet, ja skatās no vizuālā krasta viedokļa, aiz strīpas palika ļoti daudz manu foršo kolēģu darbu."
Kad balvas pasniegtas, vai žūrijas priekšsēdētājs var atklāt, kas pārsteidza viņu un citus žūrijas pārstāvjus visvairāk?
"Mani pārsteidza nevis iesniegtie projekti, bet tas, ka dizains ir klātesošs demokrātiskā veidā –
ir jauki redzēt, ka iesniegumi nāk no dažādiem projektiem, institūcijām, uzņēmumiem, privātām kompānijām, nevis tikai industrijas, un arī tas, ka ir arī sociālā dizaina risinājumi," uzsver Martins Fosleitners.
