Pirms divarpus gadiem Latvijas Nacionālais vēstures muzejs saņēma lielāko ziedojumu savā vēsturē – 200 tūkstošus eiro no Vācijā dzīvojošā latviešu kultūras mecenāta Gaida Graudiņa.
Līdzās darbam NATO struktūrās viņš visu mūžu krājis ar Latviju saistītus priekšmetus, galvenokārt – ko cilvēki ņēmuši līdzi bēgļu gaitās. Atmodas laikā Graudiņš savu kolekciju uzdāvināja Latvijai, un tā tapa “Dauderu” muzejs, kas iekārtojies kādreizējā alus rūpnieka Ādolfa fon Bingnera savrupnamā Sarkandaugavā. Kad vēstures muzejs saņēma arī Graudiņa finansiālo ziedojumu, bija skaidrs: tas tiks “Dauderiem”.
“Mēs uzreiz zinājām, ka attīstīsim “Dauderus” un sāksim pētīt “Dauderu” vēsturi. Jo tajā brīdī, kad 2010. gadā Latvijas Nacionālais vēstures muzejs pārņēma „Dauderus”, mums bija tikai pamatinformācija – ka šī bija Bingnera māja, ka pēc tam te sekoja Kārļa Ulmaņa periods un tad muzejs… Mēs šī ziedojuma ietvaros veicām milzīgu pētījumu, un izdevās atklāt ļoti interesantas vēstures lappuses,” stāsta vēsturniece un "Dauderu" filiāles vadītāja Olga Miheloviča.
Pētnieku komanda, kurā kopā ar viņu strādāja arī vēsturnieki Margarita Novikova, Toms Ķikuts un Imants Cīrulis, ar lielu aizrautību "rakušies” pa arhīviem un atklājuši, piemēram, ka
šodienas “Aldara” priekšteča – alus darītavas “Waldschlossen” – dibinātājs Johans Dauders 19.gadsimta vidū nebija vis nekāds Bavārijas aldaris, kā uzskatīts iepriekš.
“Kolēģu pētījuma rezultātā izrādījās, ka viņš ir latvietis Jānis Daude, kas dzimis Siguldas pusmuižā. Viņš 19. gadsimta 40. gados ienācis Rīgā kā īsts pirmās brīvlaišanas paaudzes zemnieks, kas meklē iespēju izsisties," atklāj Ķikuts.
Vēsturnieki pētījuši arī pašas “Dauderu” villas dzimšanu – to 1898. gadā cēlis alus darītavas toreizējais īpašnieks, vācbaltietis Ādolfs fon Bingners. Atklājumu netrūkst arī par laiku, kad “Dauderos” bija Kārļa Ulmaņa rezidence, padomju gados – bērnudārzs, aģitpunkts un “degustāciju zāles”, ko nereti izmantoja arī smalkām partijas svinībām.
“Tas ir tik spilgts kontrasts, cik vien var iedomāties! Ka vecās vācbaltiešu, īstu birģeru mājas vide (..) vēlāk krasi mainās uz Kārļa Ulmaņa rezidenci ar latviskām mēbelēm un valstisku patosu. Un tad tur ir aģitpunkts! Ielikt aģitpunktu ar sarkaniem karogiem, Ļeņina un Staļina portretiem pie sienām, kur no „Aldara” tiek vesti strādnieki klausīties “interesantu lekciju par Padomju konstitūciju”, kā teikts 1950.gada kinohronikā… Un tas notiek tieši šajās telpās, kur varbūt vēl pirms desmit gadiem Kārlis Ulmanis rītasvārkos gāja no savas guļamistabas uz kabinetu, un vēl 30 gadus iepriekš tāds pašapzinīgs kungs kā Ādolfs fon Bingners varbūt bija pieņēmis kādu alus rūpnieku delegāciju no Vācijas,” nama raibo vēsturi ieskicē vēsturnieks Imants Cīrulis.
“Tas ir tāds Latvijas vēstures kondensāts vienā piemērā. Tas ir tas, ko muzeja darbinieki parasti meklē lielā ekspozīcijā – kā šo stāstu izstāstīt ar vienu labu piemēru.
Šeit viens nams, viena teritorija, viena apkaime ar konkrētu piemēru stāsta Latvijas vēsturi 20. gadsimtā,” uzsver Toms Ķikuts.
Pateicoties pamatīgajam pētījumam un Gaida Graudiņa ziedojumam, “Dauderos” izveidoti jauni, interaktīvi stendi, uz muzeju atceļojuši jauni priekšmeti un pēc skicēm no jauna izgatavots milzīgs Kārļa Ulmaņa darba krēsls, kas savulaik darināts autoritārā vadoņa kabinetam. Atsevišķa sadaļa ekspozīcijā veltīta “Dauderu” nama apkārtnei un tās bagātajai rūpniecības vēsturei.
“Mēs ceram uz ļoti aktīvu vietējo, tieši sarkandaugaviešu apmeklējumu. Ceram, ka nāks arī cilvēki, kuriem ir vēl stāsti par “Dauderiem” – kuri, piemēram, padomju laikā te gāja bērnudārzā vai bija kādi tehniskie darbinieki. Mēs laipni aicinām visus, kuriem ir vēl ko stāstīt, un priecāsimies koriģēt, ja mūsu pētījumā kaut kas nebūs līdz galam korekti,” aicina Cīrulis.
Atjaunotā ekspozīcija “Dauderu” greznajā namā Sarkandaugavā apskatāma jau no ceturtdienas.
