Islande nav ar labiem laika apstākļiem lutināta. Tās vasara ir krietni aukstāka un arī īsāka par mūsējo. Bet islandieši dara daudz tādu lietu, kas diezgan nemīlīgajā klimatā var atvieglot dzīvi un dot prieku.
Mēdz teikt, ka Islande ir uguns un ledus zeme. Tas, protams, rada lielu bīstamību tiem, ka dzīvo šajā salā. Bet vienlaikus tā ir arī ļoti vērtīga dabas dāvana. Un islandieši laika gaitā ir iemācījušies izmantot savā labā visu, ko viņiem dod skarbā daba.
Saimniecībā tiek izmantots ne tikai ūdens spēks no geizeriem un ledājiem. Islandes vulkānu akmeņi ir arī eksportprece, un vulkānu pelnus izmanto gan ziepēm, gan gleznām un arī rotaslietām.
Islandē mājas apkurina ar pazemē verdošo svelmi. Tā ļauj arī nogatavoties ražai siltumnīcās, bet pašiem islandiešiem visu gadu ir iespēja peldēties dabas dotajā siltumā āra baseinos.
Ja dzīvojat blakus karstajiem avotiem, var droši iztikt arī bez virtuves plīts. Tāda ir Sigurdura Rafna Hilmarsona dzimtas recepte, ko viņš labprāt parāda LTV korespondentei Oditai Krenbergai.
“Paņemu mazliet sviesta, iesmērēju katliņu. Tad mums ir rudzi. Pievienoju vēl miltus, cukuru, sāli, cepamo pulveri un pienu. Visu katlā iekšā un galvenais – vāks ir pēc iespējas stingri jānofiksē.”
Tad jāņem lāpsta un tālāk ar katliņu uz ezera krastu. Nezinātājam tas var būt bīstami. Par to liecina arī brīdinājumi. Bet Sigurduram tā ir ikdiena, jo šeit maize tā cepta jau daudzas paaudzes.
“Tad vienkārši ierokam. Un, lai nepazūd, uzberam tādu lielāku kaudzīti. Augšā uzliekam akmeni, lai vietējie ļaudis zinātu, ka te notiek cepšana,” stāsta Sigurdurs.
Līdz gatavībai vajag nogaidīt diennakti. Un tad – var iet atpakaļ uz dabisko cepeškrāsni. Pēc katla izrakšanas to vajag nedaudz atvēsināt ezerā. Un tad ir klāt visjaukākais brīdis – maizes nogaršošana.
Islandieši maizi pasniedz vai nu vienkārši ar sviestu, vai ar sieru, vai lasi. Izcila garša! Bet drīzāk garšo kā kēkss... Katrā ziņā kaut kas ļoti, ļoti atšķirīgs no Latvijā pierastās rupjmaizes.
“Domāju, ka šai maizei unikālu garšu dod tas, ka cukurs un rudzi tur zem zemes viens ar otru sarunājas 24 stundas, un tad garša ir tāda, it kā būtu pielikta kāda garšviela. Ingvers vai kaut kas tāds. Bet garšvielu tur nav!” lepojas Sigurdurs.
Gadu gaitā Sigurduram daudz atsauksmju sūtīts par viņa receptes izmēģināšanu cepeškrāsnī. Viņš atzīst – ir līdzīgi. Bet tomēr – ne tā, kā senajā tradīcijā...
