Brūnais lācis ir lielākais savvaļas plēsējs Latvijā un tā svars var būt tuvu 400 kilogramiem. Latvijas teritorijā var sastapt pat vairākus desmitus lāču un viens no lielākajiem sugas pārstāvjiem atradās Ragaciemā.
Aivars Ritenieks pirms 20 gadiem pieņēma savā gādībā cirka lācenes mazuli. Tolaik mazais lācis bija likteņa varā, jo ne zoodārzā, nedz arī kur citur lācim vietas nebija. Tas bija īpašs gadījums, kad kādam tika dota atļauja turēt lāci savā privātīpašumā.
"Viņam bija kādi četri mēneši, viņš bija nedaudz virs ceļa, nu tā te," raidījumam "Vides fakti" rāda Aivars Ritenieks.
"Es viņu paņēmu un uz rokām turēju, nesu tā kā bērnu, viņš man te bija uz pleca," atceras Lāča saimnieks. "Viņam patīk, ka viņu pabužina, viņam patīk, kad [pakasa] aiz ausīm, tā ir saruna, tie ir acu skati, viņš, piemēram, pagriež muguru, paskatās un tas nozīmē - nāc šurpu un pakasi mani. Tas ir spēks un varenība - ātrums, tu nekad nevari iedomāties, ka šāds milzīgs, kažokā ietērpts gaļas klucis pienāk klāt un ir momentāls cirtiens. Viņš ir tāds lēns un tik momentāli notiek tāds šāviens, ka... es jau zinu, kas var notikt, uztaisīju šeit drošības joslu, kur viņa ķepa nesniedzas," lāča uzvedību raksturo Ritenieks un piebilst: "Tu neko nevari pateikt, ko viņš domā. Es viņu zinu, viņš ir viltīgs maita un ārkārtīgi gudrs.
Es lāci turu tikai tāpēc, ka tā liktenis saveda."
Kamēr notiek saruna ar Aivaru, visiem par pārsteigumu ierodas maskās tērpti policisti.
"Labdien! Valsts policijas Zemgales reģiona Tukuma iecirknis patraucēja.
"Es jūs informēju, ka jums ir ierosināta administratīvā pārkāpuma lietvedība un diemžēl mēs šodien lāci izņemsim. Tā kā mēs dzīvojam tiesiskā valstī, lēmumu Jūs varat pārsūdzēt."
"Jūs lāci nekur neņemsiet, parādiet tiesas lēmumu, ka jūs varat ņemt lāci, tas ir mans īpašums," iebilda lāča saimnieks Ritenieks, uz ko saņēma atbildi, ka administratīvo pārkāpumu lietā nav jābūt tiesas lēmumam un to, ka lācis nekur nepazudīs.
"Jūs lāci neaiztiksiet, es jums vēlreiz pasaku! Kā jūs viņu domājat paņemt, es to gribu zināt!" neapmierināts bija Aivars Ritenieks, taču teritorija tika nožogota kā paaugstinātas bīstamības gadījumos, un teritorija lāča saimniekam bija jāatstāj.
"Kādā sakarā jūs tagad ņemsiet lāci? Kā jūs domājat viņu paņemt? Jūs viņam veselību gribat sačakarēt, jūs viņu šausiet, dosiet viņam miegazāles?" neizpratnē bija Ritenieks un piebilda:
"Ja lācis tiks atdots kaut kur, tad man arī būs beigas un viss. Tā vienkārši ir atbildība, kas ir jānes līdz galam."
Policijas darbinieki vairāku kvartālu platībā slēdza visus piebraucamos ceļus līdz lāča migai, lai nepiederošie nevarētu tikt klāt, novēroja raidījums "Vides fakti".
Lāča saimniekam šis ir liels pārdzīvojums un drošības labad tika izsaukta ātrā palīdzība.
"Šis lācis ir ļoti liels izņēmums Latvijas Republikā, jo viņš jau dzīvo vairāk nekā 20 gadus privātīpašumā, viņš nekad nav bijis īsts zoodārza lācis nedz arī cirka lācis. Lācis bija reģistrēts un varēja pagātnē dzīvot Ragaciemā, bet šobrīd ir mainījušies lietas tiesiskie apstākļi, jo šis īpašums vairs nepieder Ritenieka kungam, bet ir pārgājis bankas īpašumā.
Lāča saimnieks ir Ritenieka kungs, bet šobrīd viņš nespēj nodrošināt dzīvniekam labturības apstākļus.
Dzīvnieku labturība ir ļoti interesanta lieta. Latvijas Republikā nav noregulētas prasības, cik liels būris būtu nepieciešams lācim, ir noteiktas minimālās prasības visiem dzīvniekiem, ka viņiem ir jābūt spējīgiem apgriezties ap savu asti un fiziski staigāt pa būri. Ir noteikts, ka ir jābūt ēdienam, dzērienam un zoopsiholoģiskām vajadzībām nodrošinātām, lācis tanī būrī varēja apgriezties, bet mēs redzam un zinām, ka lācis ir liels zīdītājdzīvnieks un tas būris viņam tiešām ir par mazu," skaidroja Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) ģenerāldirektora vietniece Gunta Gabrāne.
"Ja tur kāds bērns būtu piegājis pārāk tuvu un Bargais būtu to bērnu ierāvis iekšā, es domāju, ka tad būtu nolādēts gan zoodārzs, gan Līgatnes lāči, gan visas institūcijas, kas neko nav darījušas," skaidro dabas pētnieks Ingmārs Līdaka un piebilst: "Pie labturības pieder drošība, arī dzīvnieka drošība un, ja lācis ir kļuvis par apgrūtinājumu kādam, bankai, kaimiņiem, viņi varēja pilnīgi mierīgi to lāci noindēt."
"Vetārstiem šī absolūti nav ikdienišķa operācija, jo pie lāču midzināšanas un aprūpes vetārsti tiek ļoti reti. Latvijā tas ir otro reizi, bet šeit strādāja tie vetārsti, kas ir strādājuši ar Līgatnes lāčiem, līdz ar to viņi jau ir pieredzējuši," procedūru skaidro DAP pārstāve Gabrāne.
"Es domāju, ka, ja Ritenieks saka, ka Bargais viņam ir kā dēls, es domāju, ka dēlam tu vienmēr vēli to labāko dzīvi un šajā gadījumā es esmu pārliecināts, ka zooloģiskais dārzs var dzīvniekam nodrošināt labu dzīvi un lācis būtu zoodārzā jau pirms 20 gadiem, ja zoodārzā tad nebūtu bijuši astoņi lāči un vietas, kur izvietot nebija.
Paldies Aivaram, ka viņš paņēma lāci. Viņš izdarīja to, ko gatavs darīt nebija neviens," atzīst Ingmārs Līdaka.
Lāča saimnieks visus šos 20 gadus ir darījis, ko spējis, bet zeme, kur bija lāča būris tagad ir bankas īpašumā un nodrošināt drošu lāča mājvietu Aivars šobrīd nevar. Viņš gan tiesas ceļā centīšoties lāci atgūt: "Es šajā īpašumā atradīšos. Kamēr man nav tiesas lēmuma, neviens mani ārā nevar izlikt. Lācis man ir svēta lieta; kā es varu 21 gadu noturēt tādu dabas kroni un tagad kādam viņu atdot, vai nošaut, vai noindēt..."
