Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Droši vien būsim dzirdējuši, ka varavīksne veidojas tad, kad saules stari mijiedarbojas ar ūdens pilieniem. Bet kā šī mijiedarbošanās notiek?
Spilgtākais jeb galvenās varavīksnes loks veidojas tā, ka gaisma, kas nāk no saules, iespīd piliena iekšienē un atstarojas no tā iekšējās sieniņas.
Zinām, ka ir prizmas – piemēram, stikla prizmas, un tajās gaisma sadalās spektrā jeb krāsās. Un tieši tāpat ir arī šeit – šajā ūdens pilienā gaisma sadalās krāsās.
Otrais varavīksnes loks parasti ir bālāks. Tas veidojas tā, ka gaisma, kas nākusi no saules, ūdens piliena iekšpusē atstarojas divas reizes, un, katrreiz atstarojoties, nedaudz pavājinās. Samērā sarežģīts process!
Bet kas ir šī tumšā, platā josla starp abām varavīksnēm? Gaisma, tāpat kā jebkura cita enerģijas forma, ir nezūdama.
Ja radušās šīs divas varavīksnes, gaismai no kaut kurienes vajadzēja rasties – būt no kaut kurienes savāktai. Un tā vieta, no kurienes tā ir savākta, ir šī tumšā josla starp abām varavīksnēm!
Un visbeidzot – varavīksnes spilgtās josliņas rodas no vēl vienas interesantas fizikālas parādības – interferences, kad viļņi var viens otru pastiprināt vai pavājināt. Iekšējā loka spilgtās josliņas ir tās vietas, kur gaismas viļņi interferences rezultātā tiek pastiprināti. Savukārt tur, kur tie attiecīgi viens otru dzēš, ir tumšās joslas. Tā veidojas varavīksne.
Vēl viena interesanta dabas parādība ir "saules suņi". Varbūt esat pamanījuši, ka reizēm vasarā blakus saulei parādās divas papildus saules, visbiežāk sānos, bet ne tikai. Kā tās veidojas?
Ja varavīksne veidojas, gaismai atstarojoties no ūdens pilieniem, tad šie "saules suņi" veidojas, gaismai atstarojoties un lūstot ledus kristālos. Jo brīžam gadās, ka lietus pilieni sasalst sešstūra plāksnītēs. Tāpat kā sniegpārsliņas – tās ir tādas sešstūrainas. Bet šeit ir vienkārši sešstūraina plāksnīte. Kad šīs sešstūrainās plāksnītes krīt gaisā – un mēs zinām, kā papīra lapa krīt no galda – tā nekad nekrīt ar kanti uz leju, bet brīžam šūpojoties pa labi, pa kreisi – tā arī šīs sešstūrainās ledus kristāliņu plāksnītes, krītot atmosfērā, orientējas horizontāli, un tajās, lūstot gaismai, noteiktos virzienos tā pastiprinās. Tā mēs saules sānos ieraugām "saules suņus", jo ledus kristāliņi tā ir orientēti.
Bet gadās vēl interesantāk. Piemēram, šie ledus kristāliņi var kļūt aizvien lielāki un beigās ir kā tādi stabiņi. Šie stabiņi krīt gaisā kā spalviņas – tās nekad nekrīt ar spalvas spico galu uz leju, arī tās krīt horizontāli –
un tad šie garenie kristāli novietojas horizontāli, un rezultātā gaisma lūst šajos garenajos kristālos un izveidojas "saules suņi" – virs saules un zem saules. Brīžiem mēdz būt abi, jo ledus kristāliņi mēdz būt dažādi.
Vēl retāk gadās, ka šie kristāliņi ir ne plakani, ne gari, bet kaut kas pa vidu – tad katrs no tiem Zemes atmosfērā sāk orientēties citā virzienā. No dažiem rodas "saules suņi" pa labi un pa kreisi no saules, no dažiem – virs un zem saules, bet no pārējiem – visdažādākajos virzienos, un rezultātā izveidojas loks ap sauli. Ar savu aci mēs to redzam kā dūmaku ap sauli. Tā ir skaista parādība – "saules suņi". Iespējams, ka šajā rudenī kādam no mums izdodas to ieraudzīt!
