Neilgi pēc Rafika zvaigžņu stundas par suni uzzināja Austris, kurš tobrīd meklēja aktīvu draugu sev un sunītei Rikai. “Mēs izstaigājām, pastaigājām pāris dienas, viņam patika, man patika, mums kopā patika staigāt un izlēmu, ka jāved mājās, un atvedu arī,” stāsta Austris.
Rafiks neticami ātri pierada pie jaunajām mājām – ātrāk nekā vecā sunīte Rika, kura vairākus gadus mājās bija vienīgā saimniece. Pēc tam, kad Rikas iepriekšējo kompanjonu nošāva mednieki, Austris vēl vienu suni ņemt atturējās – Rika pēc pārdzīvotā kļuva īpaši piesardzīga.
“Es domāju, ka tā jaunība paveda to pieredzi uz nedarbiem. Atvedu Rafiku, un burtiski pēc pāris mēnešiem Rafiks parādīja, ka ir jākustas, ka vajag skriet, ka dzīve ir kustībā, ir jāskrien, jāvingro, un abi divi sāka skriet projām,” stāsta Austris.
Žogs, kas ieskauj visu lielo teritoriju, suņiem nav šķērslis. Rafiks esot sevišķi izmanīgs sētas uzlauzējs. “Mēs visi dzīvojam voljērā, un bija doma, ka nekur nemuks, bet bija aizmucis. Un pēc divām dienām, Ropažos visi, protams, zina, ka kaut kur kāds suns ir, protams, sazvanīja mūs un atrada,” stāsta saimnieks.
Viņš cer, ka jaunais mīlulis ar laiku kļūs prātīgāks savās izdarībās. Bet to, kāpēc Rafiks nonāca patversmē, skaidro ar neīsto cilvēku neīstajam sunim. “Dzīvoklī, protams, sunim tas ir diezgan katastrofāli. Manā uztverē, ja ir lielāks suns par kaķi, tad tādam sunim ir grūti dzīvoklī, un acīmredzot tur bija problēmas ar sadzīvošanu. Vai viņam tur bija labi vai nē, es nezinu.
Man šķiet, ka pie manis ir labāk, jo te viņš dzīvo ar baudu,” saka Austris.
Visvairāk Rafiks izbauda kilometriem garās pastaigas pa tuvējo mežu kopā ar saimnieku. Bet Austris novērtē, ka skaistajā lauku klusumā var ar kādu dalīties sarunās – galu galā viņš savus suņus sauc par dzīvesbiedriem. “Es viņu baroju, es viņu pabužinu, es ar viņu runāju, jo man te nav daudz ar ko runāt. Rafiks gandrīz vienīgais, nu vēl otrs suns. Un, jā, manā uztverē viņš jūt un viņš ir pieķēries. Tikko parādos ārā, tā viņš ir klāt, lec, skrien apkārt. Es domāju, ka arī viņš saprot, ka te grib labu viņam.”
Lai gan Rafiks ir pirmais suns no patversmes, nekādu šaubu vai baiļu saimniekam pirms adopcijas nebija. Jebkuram sunim ir sava personība, kas jānovērtē, jāiepazīst un jāpieņem, jo sliktu suņu nav. “Patversmes suņi ir pārsvarā tādi, kas ir jau bijuši pie cilvēka, un noteikti nevajag baidīties, jo viņiem jau raksturs kaut kāds ir. Tur jau var redzēt: viens nepārtraukti lec, rej pret sētu, citi atkal flegmatiskāki, citi skrien apkārt. To raksturu jau it kā var redzēt viņiem tajā pašā patversmē,” saka Austris.
Austris sapratis – cilvēks jau tāds pats dzīvnieks vien ir. Tikai iedomājies, ka ir mazliet gudrāks un maķenīt varenāks. Līdzi varenībai nāk izvēle – diemžēl daudzi šo īpašību pavērš pret tiem, kam izvēles nav. “Tas nav dabīgi, bet tas cilvēka raksturs tāds ir, nu viņam šodien patīk, rīt viņam nepatīk. Dažreiz ,arī ļoti bieži dzīvo kopā ar citu cilvēku, un tas izdomā, ka vairs nepatīk un pamet sievu ar bērniem un aiziet citur, vai otrādi - vīru ar bērniem. Cilvēks jau vēl sliktāk attiecas pret citiem cilvēkiem, tā kā bieži vien varbūt pat tos suņus, kaķus kāds pabaro, paglāsta, bet pret līdzcilvēku nemaz tā neizturas,” saka Austris.
