Madara Palameika ir Latvijas labākā šķēpmetēja, kura 2014.gadā ieguvusi ceturto vietu Eiropas čempionātā, kā arī 2012.gadā izcīnīta astotā vieta olimpiskajās spēlēs Londonā. Viņas personīgais šķpmešanas rekords ir 66,15 metri. Madaras treneris ir tētis Gints Palameiks, labākais draugs – suns Jančuks.
Atšķirībā no savas saimnieces Jačukam sportiskās aktivitātes diez ko neiet pie sirds.
"Viņš daudz labprātāk izvēlas laiskoties pie TV ekrāna. Kad paņēmu sunīti, domāju par garajām pastaigām. Kad man jāskrien garās distances, ņemu viņu līdzi, bet viņš negrib sportot. Lielākoties viņa laiks paiet pie televizora. Kā jūs redzat, viņam patīk skatīties iPad," raidījumam "Ķepa uz sirds" stāsta saimniece Madara.
Jančuks ir vairāk cilvēkiem raksturīgs vārds, uz ko Madara atbild pavisam vienkārši - bērnībā viņa ļoti gribēja brālīti Jančuku. "Tā arī bija, man ļoti patīk latviski vārdi, man ģimenē visiem ir latviski vārdi. Jānītis, viens tāds riktīgs latviešu vārds, riktīgs vīrietis," stāsta Madara.
Madaras ģimenē patriotisms uzsvērts jau no bērnības. Savu latvisko identitāti viņa cenšas nepazaudēt arī mačos starp daudzo valstu sportistiem. "Ja es piedomāju pie tā, tad tas palīdz arī vairāk sasniegt un īstenot. Vispār labāk justies, ja tu redzi kaut kur ārzemēs savējo ar to pašu lentīti. Es domāju, ka daudzi priecājas un, ja pasaka, ka sunītim vārds ir Jančuks, arī daudzi priecājas," pieredzē dalās saimniece Madara.
Jančuks Madaru klātienē atbalstījis arī sacensības. Lielākoties gan, kamēr Madara ir treniņnometnēs vai sacensībās, suņuks paliek pie sportistes mammas. "Es nevaru izstāstīt, kā sunītis sagaida mājās. Ir prieks atgriezties. Es zinu, ka mani gaida mājās tas mazais brīnumiņš, kurš nekad nepārmetīs. Viņš liks sajusties kā mājās, tās bučiņas, tie rējieni, tie stāsti, ko viņš darījis. Tā sajūta ir neaprakstāma," stāsta Madara.
Līdzvērtīgas sajūtas Madara gūst, esot arēnā ar šķēpu rokā - nesot Latvijas vārdu pasaulē.
"Kad es pirmo reizi uzstādīju Latvijas rekordu, es stāvēju uz pjedestāla tepat Kauņā, bet tās bija Eiropas mēroga sacensības. Es ieguvu zelta medaļu ar Latvijas rekordu. Es nevarēju novaldīt asaras, es gribēju izskatīties skaisti. Ar ziediem rokās dziedāt himnu, bet man asaras plūda un es sevi nevarēju novaldīt. Man tas bija tik svarīgi, mēs to ar tēti kopā sasniedzām," stāsta Madara.
Ar savu stāstu Madara vēlas iedrošināt jauniešus. Viņa ir pārspējusi Latvijas rekordu šķēpmešanā un šogad vēl vairāk uzlabojusi savu rezultātu. "Es gribu iedrošināt mazos lauku cilvēciņus, jo es tiešām visas 12 klases nomācījos mazākajā lauku skolā Latvijā. Tas nav no svara, galvenais ir tas, kam tu tici," turpina Madara.
Ja vien ir vēlme un gribasspēks, tad var sasniegt visu iecerēto, uzskata Latvijas labākā šķēpmetēja.
Madara cer, ka viņai izdosies sasniegt jaunus mērķus un dzīvnieku patversmē palīdzēt atrast mājās kādam nelaimē nonākušajam. Šeit redzētais Madaru nespēj atstāt vienaldzīgu. Par savu krustbērnu Madara izvēlas gadu veco Betiņu, kura patversmē nonāca, kad viņas saimniece aizgāja mūžībā. Suņukam tas bija liels trieciens - sabrūk viņa mazā pasaulīte. Paliek viens, tās ir tādas skumjas un tad viņš tiecas pie kāda cita sameklēt mīlestību, bet, ja nav pie kā to rast, tad ir tā skumīgi.
"Viņa pati stāsta, ka ir mīļa un iecietīga un meklē sev mīlošu saimnieku, ilgojas pēc sabiedrības. Es kā svešs cilvēks varu viņai nosēsties blakus, bet viņa uzvedas tā, it kā mums būtu bijusi jau ilga draudzība. Jančukam ir jādod kārums, lai iedotu ķepiņu, bet viņa iedod pati ķepiņu," saka Madara.
Madara ir pārliecināta, ka Betiņa lieliski iejutīsies kuplā ģimenē. Būs labākais draugs gan pieaugušajiem, gan bērniem. Sniegs mieru un harmoniju pēc steigā pavadītas dienas. "Es šobrīd jūtos ļoti mierīga, smaidīga un laimīga, gribu viņu glaudīt, jo viņa to novērtē ar savu klātbūtni un mierīgumu," raidījumā "Ķepa uz sirds" stāsta Madara, kura vēlas palīdzēt Betiņai atrast jaunas mājas.
