Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Daudzdzīvokļu dzīvojamo māju pārvaldīšanā arvien valda haoss

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Tie, kas izglābās no deportācijām: Līgas Vronovskas ģimenes stāsts

Šobrīd apzināta un aizsargājama ir tikai piektā daļa dižkoku

Latvijas dižkoki aizvien gaida savu atklāšanu un atbrīvošanu

Dižkokiem ir ne vien īpaša bioloģiskā vērtība, bet arī kultūrvēstures mantojuma nozīme. Pie varenajiem kokiem senču paaudzes lūgušas dievu, mielojušas veļus, svinējušas svētkus, ierīkojušas dores jeb bišu stropus. Vēl padomju laikos entuziastu un inteliģences kustība “Dižkoku atbrīvotāju grupa” jeb dageri atrada veidu, kā rūpēties par varenajiem senču ozoliem. Tagad par to aizsardzību atbild Dabas aizsardzības pārvalde, kas lēš – patlaban apzināti un aizsargājami ir vien piektā daļa dižkoku. Tiesa gan, lielu rūpi par dižkokiem tur arī iedzīvotāji, kas dodas vareno koku meklējumos.

Padomju laikā iestājās pret dižkoku spridzināšanu

Kopā ar ilggadēju dabas pētnieku un dižkoku atbrīvošanas aktīvistu Gunti Eniņu Latvijas Radio devās pie kāda krūmos un kokos ieauguša dižozola Dobeles pusē netālu no vietas, kur bijusi Pakaišu muiža. Apkārtnē pāri ainaviskam dīķim redzamas vēl trīs citu dižozolu galotnes, kas liecina par to, ka koki, iespējams, stādīti muižas laikos.

“Šeit var labi redzēt, cik svarīgi ir dižkokus atbrīvot. Mēs jau to nemaz nevaram ieraudzīt. Ar ko šis ozols ir iespaidīgs – tam pēc stumbra kritērija pietrūkst 10 centimetru līdz dižkoka statusam, bet paskatieties, cik augstu tas nemaina savu resnumu,” stāsta Eniņš. Šo koku Eniņš kopīgi ar citiem dabas entuziastiem un bijušajiem Dižkoku atbrīvotāju grupas (DAG) dalībniekiem jeb tā dēvētājiem dageriem plāno sakopt 16.jūnijā speciālā talkā.

Tieši šogad Imanta Ziedoņa pulcinātajai dižkoku atbrīvotāju grupai aprit 40 gadu. Tā dibināta vēl pirms atmodas 1976.gadā, kad Latvijas diženāko ozolu sakopšanas ekspedīcijās pa novadiem sāka doties domu biedru grupa – dažādu profesiju un paaudžu ļaudis.

Vienlaikus padomju laikos dižkoki arī aktīvi iznīcināti – cērtot, spridzinot un dedzinot meliorējamās platībās. Un tieši dižkoku atbrīvotājiem izdevies tolaik panākt šo dabas pieminekļu saglabāšanu. “Padomju laikos, kad taisīja meliorāciju, ik gadu izspridzināja vairāk nekā 1000 dižkokus, parasti tie bija ozoli. 1978.gadā mēs ar Imanta Ziedoņa dižkoku atbrīvotāju grupu, braucot uz Rīgu, starp Taurupi un Ķeipeni ieraudzījām, ka nogāzti teju 100 dižkoki gar zemi. Tad nu es rakstīju niknu rakstu, un tur jau parādījās tāda kā cīņa. Galu galā tika izveidota īpaša komisija Gunāra Andrušaita vadībā, kura lēma, ka dižkokus spridzināt nedrīkst,” atminas Eniņš.

Dižkokiem dzīve aizvien sūra

Dabas pētnieka ieskatā tagad dižkokiem dzīve arvien ir sūra, un tos ietekmējot vairāki riski: zibens, kas mēdzot varenos kokus reizēm saspert; citu koku klātbūtne stumbra tuvumā, kas kokiem atņemot spēku.

Bet galvenais drauds ir cilvēka saimnieciskā darbība vai iedzīvotāju vienaldzība pret dabas mantojumu

Dabas aizsardzības pārvaldes eksperte Vita Caune rādīja Vēveru ozolu Bērzes pagastā, kurš patiešām kalpo par kultūrvēstures pieminekli, jo nodēvēts tuvējo iznīcināto viensētu vārdā. “Kamēr būs tas ozols ar Vēveru vārdu, tikmēr cilvēkiem arī interesēs, kas tas ir par vārdu. Vēveru saimnieces mazmeitas atmiņas liecina, ka mājām bijuši trīs skursteņi un trīs durvis, katrā pusē četras istabas ar verandām, tātad bagātas mājas. Kūtis bija celtas 19.gadsimtā apļa veidā kopā ar riju, klētīm un šķūņiem.

Tas viss ir meliorācijas gaitā iznīcināts, un vienīgais, kas atstāts, ir viens ozols lauka vidū,” stāsta Caune.

Kokam apkārt tagad plešas labības lauki, un tā stumbrs ir varens piecu ar pusi metru apkārtmērā. Šeit saimnieks tīrumu uzaris aptuveni piecu metru attālumā no dižkoka stumbra. Eksperte vērtē, ka te salīdzinoši labi rūpējās par dižkoka veselību, jo tikai mazliet zeme apstrādāta zem ozola vainaga, taču zemju īpašnieki mēdz būt arī nevērīgi.

“Teorētiski ozolam aizsargājamai teritorijai jābūt vainaga platībā un aizsargjoslai jāplešas vēl 10 metru platībā ap koka vainagu, un tur būtu jāsaglabā dabiska, neapstrādāta zemsedze. Mūsuprāt, noteikumi gan ir mazliet pārspīlēti, pietiek, ja zemi neapstrādā zem koka vainaga.

Diemžēl ir arī reizes, kad kokam lauka vidū apzāģē zemākos zarus ar mērķi, lai var pabraukt zem koka ar tehniku, un tādos gadījumos arī zeme ir uzarta līdz pašām saknēm un var pat redzēt bojātas saknes, un kokam kalst galotne.

Dažkārt tas saistīts ar cilvēku neziņu. Likumdošana, kas regulē dižkoku izmērus, mainījās 2010.gadā, un salīdzinājumā ar padomju laikiem par dižkoku uzskatāmi jau nelielāki koki no četru metru apkārtmēra, nevis piecu metru,” stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes eksperte.

Apzināta piektdaļa dižkoku

Latvijā aizsargājamo dižkoku saraksts arvien pildās lēni. Dabas aizsardzības pārvaldes eksperti lēš, ka kopumā Latvijā varētu būt 20 tūkstoši dažādu sugu dižkoku, bet patlaban apzināti un aizsargājami ir vien piektā daļa. Oficiālajā valsts dabas datu bāzē ''OZOLS'' šobrīd likumdošanas normām atbilstoši ir 5601 dižkoks. Starp tiem visvairāk ir parasto ozolu, priežu un liepu. Pārējo sugu koku ir ievērojami mazāk.

Visvairāk dižkoku ir apzināti Vidzemes ziemeļu daļā, Gaujas nacionālā parka un Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta teritorijās, kā arī Alūksnes novadā un Liepājas pusē – vietās, kur bijuši aktīvāki tieši vietējie pētnieki un arī iedzīvotāji.

Dižkoku apzināšanā var palīdzēt ikviens, vērīgāk palūkojoties savā apkārtnē un uzmērot lielākos dažādu sugu kokus, uzskata Dabas aizsardzības pārvaldes vecākais eksperts Dainis Ozols.

Dižkoki Latvijas novados

Latgalē dižkoku reģistrā šie dabas pieminekļi pagaidām atzīmēti mazāk, taču vietējie pārliecināti, ka arī šis reģions ir dižkoku zeme. Viens no tādiem ir Baltais vītols pie Olūtu mājām Kaunatas pagasta Jaunslobodā. Par simtgadīgā koka vecumu liecina ne vien tā varenums, bet arī miza, kas it kā savijusies rupjās bizēs.

Arī Rāznas Nacionālā parka eksperte Regīna Indriķe papildināja par iedzīvotāju iesaistīšanās nozīmi dižkoku apzināšanā: “Tas jau arī ir identitātes apliecinājums. Šie skaistie, varenie koki ir ne vien arheoloģisku un vēsturisku liecību rādītāji, bet arī jauniešiem var būt kā patriotisma audzināšanas objekts. Caur šo koku meklēšanu, mērīšanu, iepazīšanu un atzīmēšanu mēs varam uzrunāt jauno paaudzi un stāstīt par dabas bagātību mūsu pusē. Tāpat koki var kļūt par lauku tūrisma objektiem.”

Dižkoku profesionāla kopšana ne visiem pa kabatai

Uzņēmuma “Labie koki” arborists Uldis Sniķis ikdienā dodas uz dažādiem privātīpašnieku un pašvaldību objektiem, lai sakoptu kokus. Ik mēnesi esot jāstrādā arī ar dižkokiem. Arborists secina, ka iedzīvotāji, kuru īpašumā ir kāds varens koks, labprāt par to rūpējas, savukārt pašvaldībām prioritāte ir drošība.

Uldis novērojis arī to, ka ļaudīm, kam īpašumā ir lielie koki, bieži nav rocības, lai pienācīgi par to parūpētos. Taču, ja cilvēki paši ķeras klāt dižena koka sakopšanā, tam var nodarīt arī pāri

“Kopšanas un apzāģēšanas pakalpojums nav lēts, bet laukos cilvēkiem, kuriem īpašumos ir šie dižkoki, nav tādas naudas. Par laimi cilvēki arī pārāk bieži neķeras klāt šiem kokiem. Bet tas, ko es esmu novērojis darbā, ka saimnieki mēdz kokiem likt stiprināšanas sistēmas – metāla saiti ap koku, bet koks turpina augt un ja to metāla konstrukciju nenomaina, tā sāk žņaugt koku un tas aiziet bojā. Tāpat cilvēki zāģē zemākos zarus dižkokiem, to arī nevajadzētu darīt,” skaidro Sniķis.

Dabas pētnieks un dabas retumu krātuves fonda vadītājs Guntis Eniņš pārliecināts, ka Latvija ir dižkoku lielvalsts un daudzos novados savu atklāšanu un atbrīvošanu gaidot vēl simtiem dižkoku. Lai attīstītu tautas kustību dižkoku atbrīvošanā, to jāiekļauj valsts simtgades programmā, uzskata Eniņš

“Mēs arvien turpinām atrast jaunus dižkokus, bet es tomēr gribu aicināt skolas un pašvaldības arī atbrīvot dižkokus talkās. Tāpat es gribētu, lai tas iekļautos valsts simtgades darbos un projektos, mēs varētu latviskās ainavas atjaunošanu sākt tieši ar dižkoku atbrīvošanu,” saka dabas pētnieks.

Vide un dzīvnieki
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti