Reja ir kaķis, par kuras dzīvi mierīgi varētu sarakstīt grāmatu. Savulaik viņa dzīvojusi uz ielas, kur atrasta ar diviem mazuļiem. Kaķu ģimene nonākusi pagaidu mājās pie Zandas. Abi kaķēni drīz vien tika adoptēti, bet mežonīgajai Rejai iespējas atrast mīlošas mājas bija niecīgas – tāpēc Zanda kaķīti paturēja sev. Kādu dienu Reja nepārnāca mājās no pastaigas un atgriezās pēc sešām dienām
"Tā bija svētdiena, izgāju ārā, un šeit tieši bija krēsls, un melns kumšķis vienkārši kaut kādā brīdī paslēpās zem krēsla. Attaisīju durvis, lai viņa var paslēpties un lai es viņu no tā paslēptuves varu izvilkt. Tanī brīdī es vilku, un tur kājas vienkārši ļerkājās lupatās, kauli bija sašķelti, kājas karājās ādas ļerpatās," stāstīja kaķa saimniece Zanda Briķe.
Viņa nekavējoties zvanīja savai paziņai, kas brīdināja – kaķi, visticamāk, vajadzēs iemidzināt. Bet saimnieces cerības vēl nebija zudušas – ja nu kājas var saglābt?
"Viņa raudāja, viņa kliedza, protams, viņai sāpēja, tie kauli tur bija. Es vispār nesaprotu, kā viņa pārnāca mājās, bet es arī pa ceļam viņai teicu, šodien nebūs tā diena, kad es tevi iemidzināšu.
No vienas puses, iespējams, tas bija kaut kāds drosmes trūkums, bet man tāda iekšējā sajūta bija tā, ka tas kaķis ir atnācis pie manis, viņš ir izkļuvis ārā kaut kādā mistiskā veidā no kājķeramajām lamatām jeb žoklenēm un man viņš jāsoda par to, ka viņš ir pārnācis mājās?"
Diemžēl pakaļkājās jau bija sākusies nekroze – un par spīti neskaitāmiem ārstu un paziņu ieteikumiem veikt pēdējo poti, Zanda tomēr nolēma Rejas kājas amputēt.
Jau nākamajā dienā saimniece meklēja veidu, kā tikt pie protēzēm, taču izrādījās, ka Latvijā un pat ne Baltijā šādas operācijas nekad nav veiktas. Bet esot kāds jauns dakteris, kurš ir gatavs riskēt – un piekrita palīdzēt, vēl pirms kaķi bija redzējis dzīvē.
"Viņš bija domājis par šo te protezēšanu, un mums ārkārtīgi ļoti paveicās, ka viņu šis gadījums ieinteresēja," atzina Zanda.
"Man tieši bija pēdējais gads universitātē, kad ir jāraksta noslēguma darbs, un kā tēma arī tas, es domāju, būtu pietiekami interesanta. Es atrodu veidu, kā izveidot šo protēzi, tad dakteris Briņķis palīdzēs ar ķirurģisko pusi un tā sākās mūsu, es gribētu teikt, sešu mēnešu piedzīvojums," stāstīja Rejas glābējs, veterinārārsts Gusts Indāns.
Izrādās, ka Eiropā protezēšanas gadījumi bijuši tikai divās valstīs. Tas nozīmē – gaidāms sarežģīts eksperiments ar nezināmu iznākumu. Gusts Indāns konsultējās ar daudziem ekspertiem – cilvēku ortopēdiem, ķirurgiem, veterinārārstiem un biomateriālu pētniekiem, lai saprastu, kā protēzi izveidot.
"Pirmā operācija bija ievietot implantu kaulā, pēc tam sekoja šis te sadzīšanas process un pēc astoņām nedēļām mēs izvietojām uz implanta virsū eksoprotēzi jeb to protēzes daļu, ko sauc par zābaciņu, lai dzīvnieks varētu pārvietoties. Man liekas, ir trešais vai ceturtais prototips tai protēzītei, tagad kaķim ir vienkāršāk pārvietoties, ir mīkstāk, klusāk, ir lielāks saskares laukums tieši pašai ķepai, lai simulētu pēc iespējas vairāk to dabisko pārvietošanos," klāstīja veterinārārsts.
Kaulā ievietotais implants ir veidots no titāna un vanādija sakausējuma – diviem ķirurģiskiem metāliem. Lielu artavu deva Gusta Indāna krusttēvs, kurš jau gadiem strādā ar metālu – un pēc viņa rasējumiem izveidoja nepieciešamo implantu.
Ceļš līdz protēzēm bija smags – starp katru operāciju bija vismaz divu mēnešu atkopšanās periods.
"Viņai bija vēlme visu laiku pārvietoties, respektīvi, visu laiku traumēja tās amputēto ķepu brūcītes. Mēs kopā ar mūsu komandas asistentiem izveidojām tādu speciālu modificētu kostīmu, ko viņai uzvilkt virsū, lai būtu polsterējums tieši uz tām brūcītēm, lai var pārvietoties," klāstīja veterinārārsts.
Jau pēc pirmās operācijas Reja mukusi prom no ārstiem – pati uz saviem implantiem. Un pēc protēzes ievietošanas neviens par to vairs nebrīnījās – Rejas dzīvotgriba bija atmaksājusies. Tagad Reja ir pavisam normāls, vesels kaķis. Iet, skraida un par auļo pa māju. Māk uzrāpties, kur nepieciešams.
