Vides fakti

Vides fakti

Vides fakti

Mārupītes dīķa apkārtnē masveidā iet bojā bērzi

Dabas pētnieka portrets - biologs trešajā paaudzē Uģis Piterāns un viņa kukaiņu kolekcija

Kukaiņu pētīšana kā marku kolekcionēšana. Kukaiņu medības kopā ar entomologu Piterānu

“Vides fakti” dodas īpašās medībās – kukaiņu medībās kopā ar vienu no Latvijā zināmākajiem un gudrākajiem entomologiem Uģi Piterānu.

Uģis Piterāns ir viens no gados jaunākajiem un talantīgākajiem kukaiņu pētniekiem Latvijā. Viņš strādā Dabas muzejā un veido kukaiņu kolekciju tā krātuvei. Tas nozīmē – kukaiņu daudzveidības iemūžināšanu nākamajām paaudzēm. Pētnieks strādā arī Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā, kur entomologs rūpējas par tauriņu mājas iemītniekiem un ne tikai. Pats stāsta, ka kukaiņu dzīve viņu sākusi interesēt jau pirms 15 gadiem, pateicoties tētim.

“Kukaiņi mani piesaistīja, es esmu biologs trešajā paaudzē. Jau visu bērnību staigāju līdzi tēvam pa pļavām. Protams, mani neviens nespieda nodarboties ar kukaiņiem, nebija tā, ka ar pātagu – še tev kukaiņi, pēti viņus. Tā bija manis paša brīva izvēle, un pamazām, pamazām tas kļuva par dzīves veidu, kad vasarā lielākais laiks tiek pavadīts dabā - staigājot, vērojot. Tā arī dzīve aiziet,” stāsta entomologs. “Domas par kukaiņiem nepazūd. Vakarā iet gulēt ar domām par kukaiņiem, un no rīta ceļas ar viņām.”

Šogad Uģis Latvijā atklājis 20 jaunas blakšu sugas, kā arī atklājis šo kukaiņu dzimtu. Kopumā mūsu valstī ir teju 480 blakšu sugu.

“Parasti ir tādi mazie mērķīši, jo daudzas sugas dzīvo uz noteiktiem augiem, noteiktās vietās, uz viņām koncentrējoties var tās sugas atrast. Tā arī bieži vien tā meklēšana notiek. Kaut ko vienu izdomā un tas, kas cits trāpās, tas jau ir bonuss. Blaktis pētot un tā rēķinot ap 20 varētu būt Latvijā jaunas sugas, bet tas, iespējams, ir tāpēc, ka blaktis pirms tam nav tik labi pētītas,” atklāj Piterāns.

“Blaktis dzīvo visur, tāpēc viņas ir interesantas. Man tā šķiet, jo blaktis dzīvo zem ūdens, virs ūdens, tad uz zemes, pļavās, kokos un koku galotnēs. Un arī cilvēkiem dzīvokļos. Arī tādas ir,” turpina pētnieks.

Blakšu pētīšanu aizsācis baltvācu pētnieks Gustavs Flors. Tas bijis 19. gadsimta vidū. 20. gadsimta vidū un vēlāk darbu turpinājuši mūsu pašu entomologi Zandis Spuris un Rūta Varzinska. Vismaz 40 jaunas blakšu sugas atklājis Uģis. Interesanti, ka viena no lielākajām Latvijā dzīvojošajām blaktīm ir cauruļblakts. Tā vairāk līdzinās koka stiebriņam, dzīvo ūdenī un nemaz tik viegli nav redzama un arī noķerama.

Piterāns atzīst, ka ir daudz kukaiņu, kurus gribētu redzēt, kurus īpaši meklē un vēl nav sastapis.

“Bieži vien, kad es šķirstu visādas grāmatas, tad iekrīt acīs kādi ļoti skaisti, krāsaini, bet varbūt tas nav mērķis viņus ieraudzīt, bet tad, kad viņu ierauga – tā ir tā suga, kuru es ļoti gribēju ieraudzīt. Naktstauriņiem ir tāda paparžu pūcīte. Ļoti skaista, ar tādiem violetiem akcentiem, ar tādu mustura rakstu. Un tad šogad ieraudzīju, un bija liels prieks un gandarījums. Tā kukaiņu pētīšana ir kā marku kolekcionēšana, kad ieraugi, ko neesi redzējis, tad tev ir liels prieks, liels gandarījums, kad tu pievieno savai kolekcijai kā foto vai atstāj dabā, es viņas nofotogrāfēju un tādā veidā kolekcionēju,” saka Piterāns.

Uģis šogad Rumbulā atklājis jaunu blakšu dzimtu.

“Tai jaunajai dzimtai, tā kā viņai tā bioloģija diezgan raksturīga, tad nosauca par dievkrēsliņu blaktīm, jo viņa ir vienīgā blakts, kas aug uz dievkrēsliņiem. Tie ir tādi augi,” atklāj entomologs. “Jā, citās valstīs ir līdzīgi, citās valodās. Un, ja citi tā sauc, kāpēc mēs kaut ko jaunu izdomāsim? Jāsauc arī par dievkrēsliņu blakti ['Dicranocephalus medius'].”

Atklāt jaunu dzimtu ir patīkami, atzīst pētnieks.

“Zināmā mērā tas bija sagaidāms, jo šī dzimta ir sastopama Lietuvā. Ir vēl viena blakšu dzimta, kura sagaida savu atklāšanu. Bet tās izmērs ir 1,5 milimetri un tā blakts dzīvo sūnās, un ir skaidrs, ka viņa Latvijā dzīvo. Tikai ir jautājums, kurš būs pirmais tas acīgais, manīgais, kurš to 1,5 milimetru lielo blakti ieraudzīs, pamanīs,” saka Piterāns.

Ja jau reiz esam pļavā, noteikti papētīsim, kādi kukaiņi dzīvo Daugavas tuvumā.

“Man šķiet, ka te būs ne tikai blaktis, bet arī viss iespējamais. Tātad tīkliņi visādi, moderni, saliekami nav jānēsā pilnā apjomā. Tas ir klasiski, kā cilvēki saprot, ka ir taureņu ķeramie tīkliņi. Viņu izmanto visādiem mērķiem. Tā pamatmetode, kas arī man liekas tā labākā – ir tāda pļaušana, un mēs ar tādiem vēzieniem skatāmies, kas šeit iekšā pļavā dzīvo,” skaidro Piterāns.

Ar pāris vēzieniem Uģa tīkliņā krājas dažādi kukaiņi, sākot ar bizbizmārītēm un beidzot ar zirnekļiem.

“Paši steidzīgākie šādā brīdī aizlido – visādas lapsenītes, mušas un citi radījumi. Te ir mazas cikādītes, arī muša, zirneklītis viens. O, re kur arī viena blakts. Un diezgan interesanta. Vienīgā blakts, kas ierakstīta Sarkanajā grāmatā. Kāpu slaidblakts. Citur Eiropā viņa arī diezgan reta, jo viņa dzīvo sausos zālājos, piekrastes zālājos, kas daudz kur Eiropā panīkuši, iznīcināti, apstādīti,un Latvijā viņa arī ir. Galvenokārt piekrastē, sausā pļavā,” stāsta kukaiņu pētnieks.

Pamēģināsim arī mēs! Latvijā kopumā ir aptuveni 15 tūkstoši dažādu kukaiņu sugu. Iespējams, šajā pļavā dzīvo kāds izcils, vēl neredzēts eksemplārs. Mūsu ķēriens nav izcils, bet Uģis nolemj vienu no maisiņā esošajām blaktīm izpētīt tuvāk.

“Kaut ko mēs esam noķēruši. Kukaiņu pētīšana dabā ir viena lieta, un tā otra lieta, ko daudzi varbūt nezin, ir tā pētīšana laboratoriskos apstākļos, telpās, zem binokulāra mēs skatāmies, pētām. To mēs varētu arī izdarīt ar šiem eksemplāriem. Braucam,” aicina Piterāns.

“Mēs atrodamies Dabas muzejā. Šī ir mana darba vieta gandrīz jau gadu. Te notiek kukaiņu pētīšanas otra daļa. Dabā ievākt šo kukaini ir pirmā daļa un, ja ir zinātnisks mērķis, tad viņš, tas materiāls ir jāapstrādā, jāsagatavo. Dabas muzeja gadījumā – krājumiem. Jāsagatavo, lai var ievietot krājumā, lai var nodot paaudzēm. Dabas muzejā, tāpat kā visā pasaulē, tas krājums glabājas, cik vien muzejs pastāv. Tie var būt gadi 100, 200, jo ilgāk, jo labāk,” skaidro pētnieks.

Blaktis pirms izpētes iemidzina. Zinātnes vārdā. Uģis ņem talkā savu iedvesmas avotu, kādu Somijā izdotu grāmatu, kas mums blakts izpētē noteikti noderēs.

“Te ir divas ļoti līdzīgas, krāsojums samērā līdzīgs. Izmērs līdzīgs, un tad tā viena no atšķiršanas pazīmēm ir jāskatās. Tēviņiem tā ir ģenitāliju forma, pietiekami raksturīga. Tad to var mēģināt izdarīt,” pēta entomologs.

Uzzinām, ka pļavā esam noķēruši vienu no mīkstblakts paveidiem. Tai šobrīd vēl nav nosaukuma latviski, bet nākotnē noteikti būs. Uģis kukaini atstās Dabas muzeja kolekcijā.

“Nākotnes pētniekiem kā mantojums, liecība par sugām, kas sastopamas šobrīd Latvijā, jo daudzi šie vēsturiskie materiāli ir svarīgi ar to, ka mēs zinām, kādas sugas ir bijušas agrāk, varbūt tās ir izzudušas, un mēs zināsim, kādas sugas ir šobrīd Latvijā. Kā mēs zinām, ar dabas aizsardzību un dabu mēs tā īpaši nerēķināmies, pastāv iespēja, ka daudz kas, kas tagad redzams kolekcijā, jau pēc gadiem 50 būs izzudis, un tā būs vienīgā liecība par to, ka kaut kas tāds Latvijā dzīvojis,” spriež Piterāns.

Ak jā, noteikti esat pamanījuši, ka blaktis nelabi ož. Kā izrādās – tikai dažas šo kukaiņu sugas, jo tā ir vienīgā aizsargreakcija pret uzbrukumiem. Lielās un tuntulīgās, dārzā redzamās blaktis citādi sevi nespēj pasargāt. Tikmēr kustīgākās un izveicīgākās blaktis nesmird.

“Lūk, mums šodien noķertais. Viens eksemplārs ir sagatavots. Jāuzraksta mums vēl ir etiķete, ievākšanas datums, vieta, koordinātes, kurš to ir izdarījis, apakšā vēl ir jāieraksta sugas nosaukums, un tad eksemplārs būs gatavs kolekcijai – labi padarīts darbs.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vide un dzīvnieki
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti