2001. gadā izskan ideja par depozīta sistēmas ieviešanu. 2004. gadā Ministru kabinets pieņem lēmumu, ka tā ir brīvprātīga sistēma un nekas nemainās. 2008. gadā atkal šis jautājums kļūst aktuāls, bet viss paliek pa vecam. 2013. gadā Ministru kabinets akceptē koncepciju, ka no 2015. gada būtu obligāta depozīta sistēma, bet Saeima grozījumus neizskatīja.
“Depozīta sistēma pamatā motivē visus tos cilvēkus, kuriem vide nav pirmajā vietā, kuri paši pašlaik jau nešķiro,”
norāda biedrības “Zaļā brīvība” valdes priekšsēdētājs Jānis Brizga. “Lielākā daļa sabiedrības, vairāk nekā 60% no cilvēkiem, vismaz aptaujās saka, ka viņi nešķiro [atkritumus]. Viņi neredz tam jēgu un motivāciju. Depozīta sistēma šos cilvēkus motivētu, jo tas ir ekonomiskais stimuls. Samaksājot 10 centus par pudeli, nopērkot viņu, tu gribi tos dabūt atpakaļ,” depozīta sistēmas jēgu skaidro Brizga.
Tātad ideja elementāra - iegādājoties dzērienu, tiek samaksāta papildu maksa par iepakojumu. Pēc tam, to nododot speciālā automātā, samaksāto naudu var saņemt atpakaļ.
Depozīta sistēma ir ieviesta apmēram pusē Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu, piemēram, Skandināvijas valstīs, Vācijā, Lietuvā, Igaunijā. Tikko arī Lielbritānija ir pieņēmusi lēmumu ieviest šo sistēmu.
“Pagājušajā gadā mēs savācām vairāk nekā 11 000 parakstu portālā “Mana balss”, lai šī iniciatīva atgrieztos Saeimā un mēs viņu varētu īstenot praksē. Ir ļoti liels sabiedrības atbalsts, un es ceru, ka politiķi klausīsies arī tautas balsī,” norādīja Brizga.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards (Nacionālā apvienība) stāsta, ka ministrija atbalsta depozītu sistēmas ieviešanu. “Tas ir ļoti efektīvs mehānisms - depozīta sistēma, kas ir sevi pierādījis virknē valstu,” klāsta Gerhards.
Latvijas mājsaimniecībās gadā nonāk aptuveni 130 000 tonnas iepakojuma.
ES prasības nosaka, ka ir jānošķiro vismaz puse. Šo uzdevumu Latvija vēl spēj izdarīt. Taču pēc dažiem gadiem būs jāšķiro par 10%-20% vairāk un to izdarīt var būt problēmas.
“Lai nodrošinātu to, mums ir vajadzīga gan konteineru sistēma, gan depozītu sistēma, jo tikai ar konteineriem mēs šādu atkritumu apjomu savākt atpakaļ nespējam,” saka Brizga.
Ļoti būtiska loma depozītu sistēmā ir ražotājiem. Proti, vai tie atbalstīs depozīta sistēmas ieviešanu Latvijā vai ne. “Depozīta sistēma ir viens no veidiem, kā sasniegt konkrētā iepakojuma veidu noteiktos savākšanas un pārstrādes mērķus,” komentē “Coca-Cola HBC Latvija” pārstāve Dace Driska. “Redzam arī to, ka neviena no sistēmām nav tāda, kas būtu ideāla un derētu ikvienai valstij” stāsta Driska.
Ražotāji skaidru atbildi nedod - kā lems valdība, tā arī darīs, bet arī ministrijās domas par depozīta sistēmas ieviešanu dalās.
“Pirmkārt, šī sistēma ir dārga; lai viņu ieviestu, ir aprēķini, ka ir nepieciešami vismaz 30 miljoni eiro. Tātad nākošais jautājums ir vienkāršs - kur šo naudu ņemt?” retoriski jautā zemkopības ministrs Jānis Dūklavs (Zaļo un Zemnieku savienība). “Kāpēc mums pie mūsu jau esošās sistēmas - konteineru sistēmas, šķirošanas sistēmas - jārada vēl viena sistēma, kas vienu nelielu daļiņu, ja mani atmiņa neviļ - ne vairāk par 3%-5% no šiem atkritumiem, savāks šinī sistēmā,” pauda Dūklavs.
Pārtikas tirgotāju asociācija, Latvijas Atkritumu saimniecības asociācija, Pārtikas uzņēmumu federācija un citi ir pauduši savus arguments pret šīs sistēmas ieviešanu - tā ir dārga, visas ar tās ieviešanu saistītās izmaksas gulsies uz ražotāju un patērētāju pleciem, daudzviet Latvijā tā nebūs pieejama, un tā attieksies uz nelielu daļu no kopējā atkritumu daudzuma. Piebalso arī Dūklavs: “Es nezinu tādu gadījumu, ka mēs Ministru kabinetā varētu pieņemt kādu lēmumu, ja visa nozare ir tam pretī.”
Aprēķini liecina, ka,
ieviešot depozīta sistēmu un nododot PET pudeles, skārdenes un alus pudeles, nošķirotā iepakojuma daudzums palielinātos par 15% jeb 18 000 tonnu atkritumu.
Bet, ja depozīta sistēma ietvertu arī stikla burciņas un tetrapakas, tad rādītāji palielinātos pat par 40%. “Jūs nodrošināt to, ka atkritumu sistēmā parādās jau daudz vairāk šī sašķirotā produkta, kas galu galā atstāj vistiešāko ietekmi uz atkritumu pārstrādātāju biznesu, nevis viņa tiek kaut kur atstāta vai aprakta,” komentē Gerhards un piebilst: “Visā kopējā Eiropas un Latvijas atkritumu politikā tas mērķis ir tāds, ka atkritumus mēs vairāk nenoglabāsim - neraksim zemē”.
Tikmēr Dūklavs ir skeptiskāks. “Kamēr man nav skaidrības, ka šī sistēma būs efektīga, ka viņa arī no ekonomiskā viedokļa būs dzīvotspējīga bez papildu naudām, bez papildu dotācijām… kamēr mani par to nepārliecinās, es teikšu nē,” teica ministrs. Brizga par šo komentāru vilšanos neslēpj: “Tas būtu bēdīgākais, kas varētu notikt - mēs jau trešo reizi pēdējos 15 gados mēģinām šo sistēmu ieviest, un vienmēr atrodas kāds, kas to nobremzē”.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija plāno, ka depozīta sistēmu varētu ieviest no 2020. gada 1. janvāra. Taču nav zināms, vai tas tiešām izdosies. Tas būs zināms tuvāko mēnešu laikā, jo Ministru kabinetā pašlaik vēl spriež un Saeimai šie grozījumi vēl ir jāakceptē.
