Pagājis 31 gads kopš lielākā meža ugunsgrēka Latvijā, kad Slīteres dabas parkā izdega 3300 hektāru liela platība. Kristapa Vilka darbs ikdienā ir uzraudzīt dabas daudzveidības vērtības Kurzemē, tāpat viņš katru gadu kopā ar studentiem dodas uz Slīteri, lai pētītu dabas atjaunošanās procesus pēc tik nopietna ugunsgrēka.
"Latvijas vēsturē tas ir lielākais meža ugunsgrēks, un jāsaka, ka tur liela daļa no teritorijas ir purvs, tā ka tā ir tāda purva/meža mozaīka, ne tikai mežs. Mēs gadu gaitā varam skatīties, kā lietas notiek, kā vieta atjaunojas. Tā kā tolaik tas bija Slīteres dabas rezervāts, šobrīd Slīteres Nacionālais parks, tikai nelielā daļā deguma tika nocirsti koki, absolūti lielākā daļa tika atstāti dabai. Faktiski mežam tika ļauts dzīvot savu dzīvi, un tas ir veidojies dabīgos apstākļos," stāstīja Vilks.
Dabas rezervāti un nacionālie parki ir nepieciešami, lai varētu paskatīties no malas un salīdzināt, kā mežs aug un atjaunojas dabiskā ceļā, bet kā tajā vietā, kur tiek veikta saimnieciskā darbība. Pēc ugunsgrēkiem cilvēkos tomēr rodas vēlme iejaukties, arī pēc ugunsgrēka Slīterē ir bijušas domstarpības par to, kā rīkoties.
"Es saprotu, ka tajā laikā bija lielas diskusijas, bija jautājums arī par mizgraužiem, jo pēc meža degumiem dažas sugas spēj savairoties lielākā skaitā. Bet vēlākos pētījumos, – te gan jāsaka, ka tajā laikā ar pētījumiem bija ļoti grūti, bija ierobežotas iespējas 90. gadu sākumā un vidū, bet dažas lietas tika darītas, – tika konstatēts, ka tur, piemēram, lielais un mazais priežu lūksngrauzis, divas mizgraužu sugas, kas saistītas tieši ar priedi, tomēr neizplatījās tā, kā sākotnēji daļa cilvēku domāja. Risks nebija būtisks," norādīja Vilks.
Ņemot vērā, ka dabas aizsardzības speciālisti pirms vairāk nekā 30 gadiem tomēr izlēma dabas parka procesos neiesaistīties arī pēc ugunsgrēka, šobrīd iespējams izdarīt vērtīgus secinājumus – kā rīkoties šādā situācijā nākamreiz.
"Secinājumi īsumā ir tādi, ka meža ugunsgrēks vai meždega nav dabas katastrofa.
Tas priežu mežs, – visbiežāk sausos apstākļos, bet mūsu gadījumā Slīterē tā ir mozaīka ar purvu, – tas ilgstošā laika periodā ir veidojies saistībā ar uguni. Dzīvnieki un augi ir pielāgojušies dzīvei šādos apstākļos. Šobrīd, skatoties šo 30 gadu periodā, kas tur notiek, mēs redzam, ka mežs ļoti labi atjaunojas, veidojas ar dabisku struktūru, kad koki nav vienādi augstuma vai citu dimensiju ziņā, bet, kā jau dabiskos apstākļos, ir dažādi," vērtēja Vilks.
Meža degums nekad nav viendabīgs, ir laukumi, kas ir mazāk deguši, ir vietas, kas nav degušas vispār, teiksim, mitrākas ieplakas. Tās ir kā salas, no kurām dzīvība pēc tam iet uz malām, uz degušajām vietām, izplatās un atjaunojas iepriekšējā līmenī.
"Vecie koki, vecās priedes, – ja apskatāmies to stumbru, tur ir raupja miza, kas daļēji pasargā koku no bojā aiziešanas. Protams, pie augstas uguns intensitātes arī vecie koki aiziet bojā, bet daudz kur saglabājas – otrā stāva eglītes un mazās priedītes nodeg, un mežs kļūst parkveidīgs, skrajš. Tas daudzām dabas vērtībām ir ļoti no svara, lai ir šī saules izgaismotā meža apakša vai grīda, kad iespīd saules stari un sasilda visu," norādīja Vilks.
Protams, meža ugunsgrēka laikā bojā aiziet arī daļa no kukaiņiem, bet dabas eksperts uzsvēra, ka tā tas dabiski vienmēr ir bijis, un to vietā pēc ugunsgrēka nāk citi. Ja ugunsgrēki tiktu izslēgti pilnībā, mājas zaudētu pirofili – kukaiņi, kas dzīvo tieši uguns skartās vietās.
"Tāpat uz kokiem var veidoties deguma rētas, arī tā ir savdabīga niša, kurai ir savi īpašie apdzīvotāji – mazas vabolītes un citi kukaiņi. Tie pamazām ierodas viens pēc otra, daži atlido," sacīja Vilks norādot, ka pats ir redzējis, kad pēc meža degumiem augsne vēl kūp, bet skudras jau sākušas rosību.
Ceļš, kā mežs turpina savu dzīvi pēc degšanas, dažādās vietās atšķiras.
Sākumā var būt atsegta augsne un daudz melnu stumbru, kuros sāk darboties koksnes sēnes un kukaiņi, kas tos sacaurumo. Līdz ar to stiprākā vējā daudzi no tiem tiek nolauzti. Bet, kā rāda Slīteres piemērs, ar laiku mežs dabiski atjaunojas arī tad, ja kļuvis pavisam skrajš.
Cits jautājums ir par ugunsgrēku ietekmi uz finansēm, ja deg meži, kas tiek saimnieciski apsaimniekoti, vai uz drošību, ja lielas mežu platības deg netālu no cilvēku mājvietām, kā tas šobrīd notiek daudzviet pasaulē.
"Esmu ievērojis, ka dažādos pasaules reģionos šogad ir īpaši daudz meža degumu. Tie, protams, ir citos mērogos un nesalīdzināmi lielāki kā Latvijā, ja runājam, teiksim, par Krieviju un Kanādu, bet es vēlreiz varu atkārtot, ka dzīvība šajās vietās būs, un viss ritēs uz priekšu. Vienīgi jāņem vērā tas, ka droši vien šis varētu būt viens no nevēlamajiem klimata pārmaiņu rezultātiem, ar ko mēs saskaramies. Cilvēcei manā izpratnē būtu jādomā, kā mazināt šo problēmu, ar kuru acīmredzot saskarsimies vēl vairāk," vērtēja Vilks.
