Viss nav tik koši un zaļi
Pagājušā gada nogalē noslēdzās septiņus gadus ilgais dabas skaitīšanas projekts. Tā laikā tika apzināti biotopi Latvijā, izveidoti 25 aizsardzības plāni dabas teritorijām un izstrādāti sugu aizsardzības plāni vairākām atsevišķām sugām.
"Protams, lielākais paveiktais darbs ir tas, ka mēs esam Latvijā saskaitījuši Eiropas Savienības nozīmes biotopus. Tie ir tādi biotopi, kas ir apdraudēti jeb jutīgi visā Eiropā, ne tikai Latvijā, un tiem tiek pievērsta pastiprināta uzmanība Eiropas kontekstā. Mēs skatījāmies, kādi mums ir meži, cik dažādi mums ir meži, kādi mums ir saldūdeņi, upes un ezeri, un cik dažādi tie ir. Līdzīgi ar purviem, atsegumiem un alām, kā arī piekrastes biotopiem," skaidroja Širovs.
Protams, ja Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieku redzes lokā nonāca kāds dzīvnieks vai putns, tas arī tika piefiksēts, taču galvenais mērķis šoreiz bija tieši identificēt augšanas apstākļus, dzīves vidi un dzīves vides kvalitāti Latvijas dabiskajos biotopos, un cik dažādi tie ir.
"Kopumā Eiropas Savienībā ir identificēti 60 šie Eiropas Savienības nozīmes biotopi, Latvijā mēs saskaitījām 58. Saskaitīts ir, un tā aina varbūt nav tik koša un zaļa, kā mēs sagaidījām, jo daudzveidība ir gana liela, bet lielākā problēma ir tā, ka šīs dabas vērtības ir diezgan degradētas, cilvēku ietekmētas un apdraudētas.
Tas nozīmē, ka mēs ar šīm dabas vērtībām esam saimniekojuši nepietiekami atbildīgi, un, lai gan daudzveidība ir sastopama, ainava varēja būt daudz labāka," atzina Širovs.
Piemēram, tikai 10% no visiem identificētajiem zālājiem tiešām ir augstas kvalitātes jeb augstas daudzveidības zālāji. Visi pārējie ir vairāk vai mazāk, bet cilvēku ietekmēti. Līdzīga situācija ir ar mežiem.
"Apmēram puse mežu ir tādā labā stāvoklī no dabas daudzveidības viedokļa, savukārt puse ir cilvēku ietekmēti, degradēti un ar tādu samazinātu dabas daudzveidību. Tā mēs varētu turpināt arī par citām biotopu grupām," norādīja Širovs.
Vismazāk vērtīgo biotopu atrodami piekrastē
Visvairāk Latvijā no Eiropas Savienības nozīmes biotopiem sastopami tieši mežu biotopi, tiem seko purvu un avotu biotopi, tad saldūdens biotopi jeb upes un ezeri un zālāju biotopi. Interesanti, ka jūras piekrastes smiltāju un virsāju biotopu Latvijā gandrīz nav, tie ir sastopami gandrīz tikpat reti kā atsegumu un alu biotopi.
"Tā ir. Mēs zinām, ka Latvijā ir 500 kilometru jūras robeža, bet šie biotopi patiešām koncentrējas tādā ļoti šaurā joslā pie jūras – mēs varam runāt par 500 metriem, varbūt kilometra, varbūt divu kilometru attālumu no jūras. Šis biotopu veids tiešām ir ļoti jutīgs no ārējiem apstākļiem, no tā, kādi ir vēji, kāda ir noskalošana, kā notiek vētras. Tas ļoti ietekmē šo biotopu kvalitāti, daudzumu un sastopamību," skaidroja Širovs.
Nav noslēpums, ka Latvijā jūras piekraste ir diezgan blīvi apdzīvota – mums piekrastē ir ciemi, pilsētas, atpūtas vietas. Vienlaikus piekrastes daba arī pati ir pietiekami mainīga.
"Tas spiediens uz tieši šo jutīgo piekrastes teritoriju ir ļoti liels. Patiesībā tas ir viens no tādiem izaicinājumiem – sabalansēt šīs dabas daudzveidības saglabāšanas un teritorijas izmantošanas intereses.
Jāsaka, ka likumdošana principā ir bijusi diezgan stingra vienmēr šajā kāpu aizsargjoslā. Esam vienmēr saudzējuši tur esošos priežu mežus un neesam ļāvuši tur daudz būvēt, bet, kā jau es teicu, tas vienkārši ir tāds starp divām stihijām, starp sauszemi un jūru esošs biotops, un tā vide ir nepārtraukti mainīga," skaidroja Širovs.
Jūras piekrastes smiltāju un virsāju biotopi ir vieni no vismainīgākajiem biotopiem, tos nevar salīdzināt, piemēram, ar purviem, kuros situācija nemainās pat gadu desmitiem un simtiem. Piekrastē viena vai divas vētras var ļoti būtiski ietekmēt un mainīt situāciju, kas tur ir sastopams un kas nav.
Solījumi Eiropai nav pildīti
Pēdējos gados arvien biežāk sākam saukt par mītu to, ka Latvija ir dabas bagāta un ļoti zaļa, un arī šī dabas skaitīšana to apliecina – tā īsti nav, mums ir vēl, kur pielikt roku dabas aizsardzības un saglabāšanas jomā.
"Te pat jāsaka tā, nevis ir, kur pielikt roku, bet būs obligāti jāpieliek roka, jo gan mūsu pašu interesēs, gan arī patiesībā Eiropas Savienības (ES) uzstādījumos mums ir jāsaglabā un jāvairo tas, kas ir bijis saskaitīts uz to laiku, kad stājāmies Eiropas Savienībā. Mēs apņēmāmies nesamazināt dabas daudzveidību un vairot to, bet tās tendences jau kādu laiku nav piepildījušās, un solījumi nav izpildīti," atzina Širovs.
Viņš gan norādīja, ka Latvijas gadījums nav vienīgais, dabas daudzveidība samazinās visur. Tieši tāpēc Eiropas Savienība nāk klajā ar arvien jaunām iniciatīvām, gan ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģiju, gan tā saucamo Zaļo kursu, lai dalībvalstis tomēr piespiestu domāt par dabas saglabāšanu, saudzēšanu un atjaunošanu.
Latvijā Eiropas Savienības nozīmes biotopi šobrīd klāj 10% valsts teritorijas.
"Ja palūkojamies ciparos, tad varētu teikt tā, ka 10% no Latvijas teritorijas ir tiešām ar tādām vērtībām, dabas vērtīgām vietām, mežus, purvus un visu pārējo saskaitot kopā. Visa pārējā teritorija nav tik vērtīga. Kopumā Latvijā tiešām tādas dabiskas, labas teritorijas ir 10% saglabājušās," norādīja Širovs.
Viņš norādīja, ka līdz šim esošā sistēma Latvijā nav bijusi pietiekami efektīva un pietiekami fokusēta tieši uz dabas vērtību saglabāšanu.
"Atbilstoši informācijai šajā informatīvajā ziņojumā jeb dabas skaitīšanas rezultātiem, mēs varam secināt, ka puse no aizsargājamajām dabas vērtībām, aizsargājamajiem biotopiem atrodas ārpus īpaši aizsargājamajām dabas teritorijām. Tas nozīmē, ka ne tagad, ne pirms gadiem pieciem, desmit šīs dabas vērtības netika aizsargātas pietiekami, kā to nosaka noteikumi. Savukārt daudzās [aizsargājamajās] teritorijās mēs principā aizsargājam kaut ko tādu, kas nemaz nav tik rets, nav tik vērtīgs, kas varbūt nemaz nav šīs aizsardzības vērts," pauda Širovs.
Līdz ar to viens no tālākajiem uzdevumiem ir pārvērtēt esošo "Natura 2000" aizsargājamo dabas teritoriju tīklu, kā arī pašu sistēmu, kā plānojam saglabāt un vairot vērtīgos biotopus Latvijā.
