Slīteres Nacionālā parka eksperts un viens no Latvijā pieredzējušākajiem dabas pētniekiem Vilnis Skuja piedzīvoja rezervāta degšanu pirms 26 gadiem. Arī togad vasara bija ļoti karsta, vairākus mēnešus nebija lijis.
"Šķiet, kas tad tur ir, mellenāji, vaivariņi, bet viņos ir visādas ēteriskās eļļas, kas degšanas laikā izdala šausmīgu karstumu, un tā ir gatavā elle, jo ir ārkārtīgi karsts," ugunsgrēkā degšanai pakļauto meža veģetāciju raksturo pētnieks.
Neviens nebija gatavs tam, ka rezervāts varētu aizdegties. Tolaik nebija sakaru līdzekļu un nevarēja piebraukt degšanas vietām, jo mežā un purvā nav ceļu. Ugunsgrēks sākās Bažu purva otrā pusē. Trīs dienās uguns sasniedza vietu, kur to apturēja. Daļa purva bija izdegusi pilnīgi melna, un priedītes 26 gadu laikā ir izaugušas no jauna. Pēc ugunsgrēka Slīterē neko nestādīja un nesēja. Viss atjaunojās dabiski. Atšķiras mežs, kuru liesmas neskāra un deguma vieta, kur ir atsevišķas garas priedes.
"Šie ir izdzīvotāji," uz izturīgajiem kokiem norāda Skuja. "Daža priede savā mūža jau kādus četrus ugunsgrēkus pārdzīvojusi.. tagad pārdzīvoja atkal, jo nebija zemsedzes, kas viņai saknes izcep. Tām, kas [uguni] jau ir pārdzīvojušas, ir daudz lielākas iespējas pārdzīvot nākamo ugunsgrēku, teiksim, pēc 50 gadiem."
Joprojām skaidri ir redzamas liecības par degšanu pirms 26 gadiem. Priežu miza un rētas kokos joprojām melnas.
"Jā, ar visu melno ogli. Ogle ir tīrs ogleklis, un tam nekas nenotiek," paskaidro pētnieks. "Arheoloģiskos izrakumos ogles arī tādas pašas melnas."
Priede ir koks, kas varbūt ir visvairāk pielāgojies, jo aug sausās vietās, un biezā miza ir kā izolators. "Galvenais, lai nav pārāk biezs slānis, kas ir nedzīvā zemsedze, kas pēc tam gruzd," saka Skuja.
Slīteres administrācija pēc ugunsnelaimes noturējās pretī spiedienam izcirst izdegušos apgabalus. Nodeguļus izvāca vien atsevišķās vietās. Visi esot baidījušies, ka savairosies kaitēkļi un Slītere kļūs par infekcijas perēkli. Taču tas nenotika.
Mitrākām vietām uguns pārskrēja pāri, augu saknes izdzīvoja un drīz vien dzina asnus, bet kūdras slānis atjaunojas ļoti lēni.
"Lai būtu metrs kūdras, vajag 1000 gadu," atgādina Skuja. "Un kas ir mūsu sabiedrība pret 1000 gadiem? Purvi, kurus nosusina, ir ļoti bīstami, jo ļoti pazemina gruntsūdens līmeni un sausās kūdras daļa ļoti pieaug. Ja uguns jau ir sausajā kūdrā un mēģina liet ūdeni no augšas, tad tas ir diezgan neefektīvi, kā pīlei ūdens. Sīkās kūdras daļiņas ūdeni atgrūž. Tāpēc uzskata, ka dzēst ar aviācijas palīdzību kūdras purvu ir nelietderīgi, jo ar triecienu tiek uzsviestas gaisā sīkās oglītes, kas izplatās apkārt.”
No dabas daudzveidības viedokļa Slīteres mežs kļuvis interesantāks, saka pētnieks. Šāds biotops vajadzīgs daudzām kukaiņu sugām un retajām gludenajām čūskām. Viena lieta, ja teritorija atstāta dabai, bet cita - ja deg mežs, kas paredzēts saimnieciskai darbībai un ienākumu gūšanai. Tur degšana nodara reālus finanšu zaudējumus.
