Latvijā valdošā tveice un karstais laiks mūs mudina meklēt slapju un veldzējošu patvērumu jūrā, kādā upē vai ezerā, un varbūt nemaz pat nemanām, ka līdzās mums ūdenī plunčājas vēl kādas pavisam mazas dzīvas radībiņas: strautenes, dūņenes, virpotāji, hidras, gauskāji un viendienītes.
Dāvis Ozoliņš ir viens no zinātnieku komandas, kas darbojas ilgtermiņa projektā "LIFE FOR SPECIES", kura mērķis ir aktualizēt aizsargājamo un apdraudēto sugu sarakstu, kā arī izstrādāt zinātniski pamatotus kritērijus sugu apdraudētības pakāpes novērtēšanai un aizsardzības statusa noteikšanai.
Ozoliņa pētniecisko interešu lokā ir ūdens bezmugurkaulnieki, ūdens kukaiņu ekoloģija un to loma ekosistēmu funkcionēšanā un ūdens barības ķēdēs. Savā doktora disertācijā viņš pievērsies viendienīšu ekoloģijai mazajās un vidējās upēs Latvijā.
Viendienītes ir ūdens kukaiņi, kuru mūža ilgums ir no dažām minūtēm vai stundām līdz 10 dienām, tomēr visbiežāk tās dzīvo tikai vienu dienu.
Viendienītes uzturas pie dažādiem ūdeņiem, savukārt to kāpuri dzīvo ūdenī un to attīstības stadija ilgst apmēram 1 vai 2 gadus.
"Viendienītes, manuprāt, ir interesantākā ūdens kukaiņu kārta. Tās evolucionāri ir senākie organismi, pirmie lidojošie kukaiņi. Fosilijās tās ir pat pus metra lielumā atrastas. Pie mums Latvijā ir nedaudz vairāk kā 60 sugu, precīzo sugu skaitu gan neņemos teikt," norādīja Ozoliņš.
Viendienīšu mūžs ir ārkārtīgi īss, taču tās ir ārkārtīgi interesanti organismi, ko pētīt. Kad tās sasniedz pieaugušu vecumu, viendienītes vairs neuzņem barību, jo tām nav zarnu trakta, – pieaugušu viendienīšu galvenais un vienīgais uzdevums ir radīt pēcnācējus un izdēt oliņas.
"Tās ir ļoti labi bioindikatori. Viendienītes dzīvo kopā ar strautenēm, kas arī ir ūdens kukaiņu kārta, un atšķirība starp tām abām, ja rupji skatāmies, ir tāda, ka viendienīšu kāpuriem ir trīs astītes, strautenēm divas. Vēl ir arī maksteņu kāpuri.
Ir tāds indekss, kas šīs trīs grupas apvieno, tas ir šo trīs grupu sugu skaits upē vai ezerā. Jo šis skaits ir lielāks, jo upe ir labākā ekoloģiskā kvalitātē," norādīja Ozoliņš.
Viendienītes, sasniedzot pieaugušu vecumu, ir ar caurspīdīgiem spārniem, kas ļauj tām izlidot no ūdens tilpnes. Bieži vien tām raksturīga masveida izlidošana, kad virs upes paceļas vesels to mākonis.
"Šos ūdens bezmugurkaulniekus kvalitātes vērtēšanai vislabāk ievākt tieši pavasarī, jo tad ir kāpuri, kas ir ļoti svarīgi bioindikatori tām pašām viendienītēm, strautenēm un makstenēm – tie pēc tam izlido kā pieauguši kukaiņi, un mēs viņus vairs nevaram konstatēt," stāstīja Ozoliņš.
Pētnieka darbības lauks ir visa Latvija, taču visbiežāk viņu sastapt var, pētot upes – Gaujas pietekas, Liepupes un Ventas baseinus. Ozoliņš atzina, ka ekoloģiskā situācija ar iekšējo ūdeņu kvalitāti Latvijā patiesībā nav tik iepriecinoša, kā gribētos.
"Mums tikai aptuveni trešdaļa ūdeņu ir labā kvalitātē.
Ir tāds normatīvais akts – Eiropas ūdeņu struktūrdirektīva jeb vienkāršoti to varam saukt par laba ūdens direktīvu. Latvijā tā kļuva saistoša, kopš iestājāmies Eiropas Savienībā, un tā nosaka, ka līdz 2027. gadam mūsu ūdeņiem ir jābūt labā kvalitātē, bet pagaidām labā kvalitātē ir varbūt mazliet vairāk par trešdaļu. Ja šī kvalitāte jau ir vidēja vai zemāka, ir jātiecas uz labo," pētnieks norādīja.
Tas nozīmē, ka nepieciešami dažādi monitoringa un apsaimniekošanas pasākumi, lai ūdeņu ekoloģisko kvalitāti uzlabotu.
"Pēdējā laikā ļoti populāri ir upju tīrīšanas pasākumi, bet tam vajadzētu līdzi nākt arī monitoringam, jo vienkārši izņemt visus kokus un teikt, ka nu ir labi… Uzreiz varu pateikt, ka labi tas ir laivotājiem, bet tomēr upē iekritis koks, ja pilnībā nenosprosto upi, zem tā veidojas bedrīte, tas pamaina straumi, var radīt dzīvotnes zivīm un bezmugurkaulniekiem," skaidroja Ozoliņš.
Ūdens bezmugurkaulnieki, atkarībā no sugas, barojas ar gandrīz pilnīgi visu, to vidū ir augēdāji, plēsīgie organismi.
"Nelielās ūdenstilpēs, piemēram, purva lāmās, ir stiklodu kāpuri, kas izskatās kā no stikla, un viņi ir galvenie plēsēji šajās nelielajās purva ekosistēmās," stāstīja Ozoliņš.
Vēl par kukaiņiem
