Ziemeļamerikā mīt divas periodisko cikāžu sugas, kurām ir attiecīgi 13 un 17 gadu ilgs vairošanās cikls. Ļoti reti šo ciklu beigas sakrīt, un pēdējo reizi ASV tas notika tālajā 1803. gadā.
Cikādes dodas uz virszemi, un pēc sapārošanās mātītes augu stublājos iedēj olas, bet mazās cikādītes – nimfas – pēc neilga laika atkal ierokas zemē.
Kāds entomologs jokojoties kukaiņus nodēvēja par citplanētiešiem, kas dzīvo zem mūsu kājām un tikai dažos gados iznāk virszemē sasveicināties. Cits zinātnieks – Klemsonas Universitātes profesors Ēriks Bensons – aicināja cilvēkus nebaidīties no lielā cikāžu skaita, kas pēkšņi var parādīties neskartās dabas teritorijās vai dārzos.
Šie kukaiņi liecina par veselīgu vidi un nenodara nopietnu kaitējumu kokiem un citiem dzīvās dabas pārstāvjiem. Gluži pretēji – cikādes ir lieliska barība daudziem putniem, zivīm un dzīvniekiem, bet to atliekas mēslo zemi.
