Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) Eiropas projekta "Good Water IP" administratīvais vadītājs Jānis Šīre norādīja, ka, vērtējot upju ekoloģisko kvalitāti, ņem vērā dažādus faktorus, – gan dažādu augu un organismu dzīves apstākļus, gan ūdens ķīmisko sastāvu, gan upes gultni, proti, vai tā ir dabiska vai taisnota jeb cilvēku ietekmēta.
"Kopumā atbilstoši šīm prasībām situācija nav tik laba, kā vēlētos. Ja vidēji Eiropā labā ekoloģiskā kvalitātē ir apmēram 40% ūdeņu, tad Latvijā, pēc jaunākajiem novērtējumiem, tie ir tikai apmēram 33%," viņš atzina.
Šīre uzsvēra – tas gan nenozīmē, ka ūdenim pašam par sevi ir pasliktināti apstākļi, bet ūdens ekosistēmai ir izjaukts dabiskais stāvoklis, un lielā daļā gadījumu tas tiešām neliecina, ka problēmas ir ūdenī, bet problēmas ir ar gultnes pārveidojumiem, dažādiem šķēršļiem, upju taisnošanu, meliorāciju.
Vērtējot kopējo upes ekosistēmas kvalitāti, jāņem vērā ārkārtīgi daudz faktoru, piekrita Pasaules Dabas Fonda Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāja Magda Jentgena. Vienlaikus arī piesārņojuma veidu ir daudz un dažādi, viens no tiem ir minētie gultnes pārveidojumi un dažādi aizsprosti, taču upēs noplūst arī ķīmiskās vielas.
"No lauksaimniecības mums nāk minerālmēsli, tie bagātina upes ar barības vielām, kas veicina aļģu augšanu, un šo procesu, ko sauc eitrofikācija.
Tāpat mums ir notekūdeņu piesārņojums, kas pasliktina ūdens kvalitāti. Latvijā mums ir arī pārrobežu piesārņojums, kas nāk pa upēm no kaimiņvalstīm," skaidroja Jentgena.
Atbildot uz klausītāja jautājumu par to, vai mazās hidroelektrostacijas (HES) upes ekoloģisko kvalitāti nebojā visvairāk, viņa norādīja, ka upju kvalitāti bojā ne tikai hidroelektrostacijas, bet arī jebkurš aizsprosts.
"Upei ir vienalga, vai cilvēks ir uztaisījis akmens krāvumu, kas neļauj zivīm migrēt un ūdenim plūst, vai esam tur uzlikuši mazo HES. Ietekme uz upi ir līdzīga. Ar jebkuru aizsprostu, kas regulē ūdens līmeni, kā mazie HES vai kādas slūžas, mēs varam strauji mainīt šo ūdens līmeni, kas rada vēl papildu ietekmi," uzsvēra Jentgena.
Viņai piekrita Valsts vides dienesta Operatīvā koordinācijas centra vadītājs Elmārs Jasinskis, norādot, ka hidroelektrostacijas regulē normatīvie akti, kamēr iedzīvotāju patvaļīgu upju aizbēršanu, dažādu aizsprostu veidošanu un ūdens līmeņa regulēšanu savām vajadzībām izkontrolēt ir grūti.
Jasinskis skaidroja, ka Valsts vides dienests, pirmkārt, kontrolē lielo notekūdeņu attīrīšanas iekārtu darbu. Otrkārt, apseko, lai nenotiek lauksaimniecībā izmantojamā mēslojuma, galvenokārt kūtsmēslu, uzglabāšana uz laukiem. Treškārt, cīnās ar dažāda cita veida piesārņojumu, kas varētu būt gan naftas produkti, gan citas ķīmiskās vielas.
"Problēmas, protams, rada arī individuālais sektors, lai gan ir normatīvie akti arī decentralizētajām kanalizācijas sistēmām, bet tur ir pašvaldības kompetence lielākajā daļā," viņš piebilda.
Jentgena piekrita, ka atbildība, domājot par Latvijas upju tīrību, būtu jāuzņemas ikvienam iedzīvotājam – pareizi jāatbrīvojas no medicīniskajiem atkritumiem, pareizi jāizbūvē savas mājas notekūdeņu sistēma, pareizi jāatpūšas pie dabas, pēc sevis neatstājot atkritumus, taču lielākā daļa ķīmiskā piesārņojuma tāpat nāk no lauksaimniecības Latvijā un kaimiņvalstīs.
"Fosfors un slāpeklis – divas ķīmiskās vielas, kas ļoti veicina ūdens aizaugšanu, – nāk lielā mērā tieši no lauksaimniecības nozares. To mēs varam redzēt, skatoties uz atsevišķiem upju baseiniem. Ja paskatāmies uz Lielupes baseinu, kas ir vissliktākajā kvalitātē Latvijā, tas ir tāpēc, ka lauksaimniecība ir tik intensīva šajā reģionā," viņa skaidroja.
Vienlaikus Jentgena norādīja, ka ūdens kvalitāte, piemēram, Lielupes baseinā pēdējo 10 gadu laikā ir nedaudz uzlabojusies. Tāpat kopš 1990. gadiem Latvijā mazinājies arī notekūdeņu radītais piesārņojums, jo ir uzbūvētas centralizētās notekūdeņu attīrīšanas sistēmas.
