Pašu zemes sēklas
"Mums Liepājā ir viena klimatiskā zona, savukārt Vidzemes augstienē – cita. Kāds siltumu mīlošāks augļu koks var mierīgi ražot augļus šeit, kamēr Vidzemes augstienē tas būtu nosalis. Šis piemērs uzskatāmi parāda, ka pat mūsu mazajā teritorijā apstākļi var būt ļoti atšķirīgi. Ir svarīga vietējā auga nozīme," uzsvēra Stabinge.
Auga galvenais uzdevums, tā galvenā vēlme ir izaugt, bet pēc tam, kad tas ir izaudzis – atstāt pēc sevis sēklas nākamajiem augiem.
"Tas ir visu augu galvenais uzdevums. Ja augam ir labi apstākļi, tas ražo bagātīgi, ja ne tik labi – tāpat paliks vismaz viena sēkla," Stabinge skaidroja.
Tieši tāpēc viņa aizsāka mantoto kultūraugu kustību Latvijā – lai saglabātu vietējos augus, lai to atstātās sēklas nepazustu nebūtībā.
"Man tas patīk un šķiet svarīgi. Kamēr mums ir savas sēklas, varam būt droši, ka varam izaudzēt sev pārtiku. Ja nav sēklu, ko tad liksim savā zemē, ko audzēsim? Mums ir vajadzīga tā sava sēkla.
Gadiem ejot, esmu sapratusi, cik liela nozīme ir arī tam, kādu sēklu liekam zemē. Jāsaprot, ka no pašu zemes nākusi sēkla ir tai pielāgojusies, turklāt atšķiras no citzemju sēklām. Pielāgošanās nozīmē arī to, ka tai vajag mazāk palīdzības, lai izaugtu. Caur "sēklu lolotāju" kustību cilvēkiem atgādinām, ka viņu un viņu vecmāmiņu dārzos atrodamais ir ļoti vērtīgs. To nedrīkst atstāt novārtā," uzsvēra Stabinge.
Sēklu lolotāji
Lai ievāktu un saglabātu mūsu augu sēklas, Latvijā radīts īpašs apzīmējums cilvēkiem, kas ar to nodarbojas – sēklu lolotāji.
"Sēklu lolotāji ievāc sēklas paši. Lološana ir veids, kā latviešu valodā pārnest terminu "seed-saving". Tā ir zināma auklēšanās – izaudzē, piemēram, tomātu, tad savāc sēklas, iesēj, izaudzē augu un tad izvēlas labāko tomātu, no kura sēklām sēt tomātus nākamgad. Tā ir sēklu lološana," skaidroja Stabinge.
Turklāt sēklu lolotāji nenodarbojas vien ar sēklu vākšanu un saglabāšanu, bet veido kopienu, kurā savā starpā mainās gan ar sēklām, gan zināšanām par to audzēšanu.
"Šī kustība eksistē visā pasaulē! Latvijā mēs to tagad iedzīvinām. Mērķis ir nodrošināt katrā ciemā savu sēklu maiņas pasākumu. Tas labi strādā bibliotēkās un muzejos, vietās, kur ir kāds entuziasts, kurš veido šo kopienu. Tas ir savstarpējs atbalsts, jo arī dārzkopībā ļoti svarīgi ir dalīties ar padomiem, ne tikai ar sēklām! Galu galā ir labi gan sirdij, gan maciņam. Tas ir tīkls! Arī ar kontaktiem, kas ir ļoti svarīgi," Stabinge stāstīja.
Attīstoties kopienai, sēklu lolotāji savā starpā sadarbojas pat ārpus vienas valsts robežām. Arī Latvijas entuziastiem ir saites ar līdzīgi domājošajiem sēklu vācējiem ārvalstīs.
"Ļoti spēcīga ir organizācija "Arche Noah" Austrijā ar vairāk nekā astoņiem tūkstošiem dalībnieku. Mēs paši sadarbojamies ar Dāniju, kas sākotnēji bija zinošāki par mums un palīdzēja ar informatīva bukleta izveidošanu. No viņiem esam paņēmuši arī kādas sēklas. Manas mīļākās ir sēklu lolotājas Vivi Logan sviesta pupiņas, kuras esmu iesaukusi par "Kopenhāgenas pupiņām"," stāstīja Stabinge.
Ir daudz cilvēku, kas vajadzību vākt sēklas neizprot – tās taču mūsdienās nopērkamas jebkurā veikalā, bet tieši tādēļ Latvijā un citur pasaulē dominē ieviesti augi, nevis vietējie, un tas ilgtermiņā apdraud augu, ogļu un dārzeņu dažādību.
"Cilvēkiem patīk visa veida eksotika. Ņemot vērā naftas uzvaras gājienu, to, kā ar mašīnām var apstrādāt milzīgas platības, agrikultūra ir mainījusies. Nu viss notiek laboratorijās. Tā kā nu viss notiek masveidā un sēklas ir pieejamas jebkurā veikalā, cilvēki, slinkuma vadīti, ir beiguši ievākt paši savas sēklas. Tā Latvijā gandrīz pazuda ģimenes sīpols! Labi, ka mums ir brīnišķīgi zinātnieki Latvijā, īpaši Pūres dārzkopības pētījumu centrā Līga Lepse, kura apzinās kultūras augu nozīmi. Viņa gāja ekspedīcijās un vāca ģimenes sīpolu kolekcijas. Tiesa, daudzi kloni bija pielāgojušies specifiskiem apstākļiem un Pūrē aizgāja bojā. Tādēļ ir tik svarīgi šīs lietas saglabāt uz vietas," pauda Stabinge.
Sēklu banka Svalbārā
Sēklu nozīmi pēdējos gados cilvēki sāk apjaust ne tikai kopienu, bet arī valstu līmenī, tāpēc radīta īpaša sēklu banka jeb gēnu banka. Diemžēl ar to vien ir par maz.
"Katra valsts rūpējas par saviem kultūraugiem un bankā ievieto savus vērtīgākos augus. Daļa augu ir aizvesti uz Svalbāru, kur glabājas savvaļas augi un arī dažas Latvijas radītas šķirnes. Tiesa, tur nav pat tuvu tik daudz, lai nākamajām paaudzēm saglabātu mūsu un mūsu vecāku augus," vērtēja Stabinge.
Svalbāra izvēlēta mūžīgā sasaluma dēļ, jo sēklas tiek glabātas sasaldētas. Svalbārā tās ir drošībā, ja nu gadījumā iekārtām pēkšņi pazūd elektrība.
"Ja tās atkustu bez zemes, tās ietu bojā! Kas vēl jāņem vērā – klimats turpina mainīties, slimības un kaitēkļi – arī. 40 gadus sasaldēts augs, nonākot zemē, būtu pilnīgā šokā! Daļai bankas augu izdosies, taču ne visiem. Sēklu lolotāju kustības uztur augus daudzās paaudzēs, un tie paspēj pielāgoties, kā arī turpināt evolūcijas procesu. To nevar izdarīt viens cilvēks. To nevar arī mūsu gēnu banka, par kuriem daudzi domā kā par atbildīgajiem. Ja augu dažādība ir tik liela, gēnu bankā iespējams uzglabāt vien pavisam mazu daļu. Taču, ja katrs savās mājās turpina audzēt senču augus, dažādību ir iespējams saglabāt," Stabinge uzsvēra.
Svalbāras globālās sēklu glabātuves darbības koordinators Osmunns Asdals piekrita, ka sēklu izzušana ir pielīdzināma katastrofai, tieši tādēļ radīta Svalbāras sēklu banka.
"Tā ir katastrofa, ja sēklas izzūd, tādēļ Svalbāras globālajā sēklu bankā piedāvājam drošu vietu sēklu paraugu uzglabāšanai no dažādām pasaules augu gēnu bankām. Glabātuve atrodas pusceļā starp Norvēģiju un Ziemeļpolu. Pašlaik tajā noglabāti 1,2 miljoni sēklu paraugu – tos tur nosūta, lai saglabātu to ģenētisko paraugu. Pie mums kopš 2022. gada glabājas arī Latvijas svarīgo sēklu kolekcija, un to 2023. gada jūnijā papildinās jauni paraugi," norādīja Asdals.
