"Šie gliemeži tagad neguļ, tie ir ļoti aktīvi, un procesi notiek ļoti strauji," stāstīja Pilāte. Daļa no Pilātes pētījumiem veltīta vienai no Latvijas invazīvajām sugām, kas turklāt atzīta par vienu no 100 visinvazīvākajām dzīvnieku sugām Eiropā – Spānijas kailgliemezim, kas rada bojājumus dārza kultūrām, kā arī sava gļotainā ķermeņa dēļ pārnēsā dažādus augu slimību izraisošos organismus un parazītus.
Spānijas kailgliemežu atvases izšķiļas rudenī, tie sākumā ir nelieli, sīki, un tad pārziemo, tāpēc visēdelīgākie ir pēc ziemas – pavasarī. Šis gads tādā ziņā bijis labvēlīgāks cilvēkiem, jo ilgstošais karstums un sausums gliemežu skaitu krietni paretinājis. Vienlaikus vairošanās process Spānijas kailgliemežiem notiek tieši augustā. Ja laiks ir lietains, to skaits nākamajā gadā atkal var būt lielāks.
"Tas, kas veicina šīs sugas strauju izplatīšanos, ir mainīšanās ar stādmateriāliem, nepadomājot, ka tur pilnīgi pietiek ar oliņu, ar mazu gliemezīti. Tie gliemji ir tik plastiski, pielāgoti, ka šiem kailgliemežiem pietiek tikai ar vienu dzīvnieku, kas spēj atstāt pēcnācējus un izveidot jaunu populāciju. Viņi ir ļoti auglīgi, sezonas laikā viens gliemezis spēj izdēt līdz 500, pat 600 oliņām," norādīja Pilāte.
Latvijā šī suga strauji izplatījusies 21. gadsimta sākumā, kad aizsākusies brīva citu valstu stādu ievešana un tirdzniecība. Tomēr līdzās kaitējumam, ko nodara Spānijas kailgliemeži, jāmin arī kas pozitīvs – tie piedalās augsnes veidošanā, to irdina un uzlabo augsnes struktūru, kā arī barojas ar bojāgājušo augu atliekām.
"Viņi ēd visu, kas ir zaļš. Protams, priekšroka tiek dota kaut kam garšīgākam. Kad tas garšīgais ir noēsts, tad ēd visu pārējo. Mežos tie ļoti labprāt notiesā arī sēnes. Tāpat viņi ēd ne tikai to, kas ir zaļš, bet arī to, kas paliek no tā zaļuma pāri, tātad dažādas atmirušas augu daļas un ne tikai. Spānijas kailgliemezis ir apbrīnojami dzīvelīgs radījums," secināja Pilāte.
Galvenais veids, kā cīnīties ar šo invazīvo sugu, ir to nolasīšana.
"Ja grib, lai dārzā kaut kas izaug, tie katru vakaru ar rokām ir jānolasa un tad vienkārši jāiznīcina.
Metodes atkarīgas no tā, cik katram nervu sistēma ir stipra, bet es ieteiktu, ja ir iespēja, viņus sasaldēt. Tas būtu vishumānāk. Ir metodes, kad tos vienkārši saliek traukā, atstāj karstā saulē, un jau pusstundas laikā viņi būs beigti, jo viņiem karstums ļoti nepatīk," ieteica Pilāte.
Malakoloģe gan uzsvēra, ka visefektīvāk ir panākt, lai invazīvā suga savā dārziņā no blakus teritorijām nemaz neienāk. Tam tiek ražoti speciāli gliemežu žogi, tāpat ir pieejami arī dažādi slazdi.
Kas kopīgs gliemezim un astoņkājim
Malakoloģija ir zooloģijas nozare, kas pēta gliemjus, pie kuriem ietilpst gan mums pazīstamie gliemeži, gan gliemenes, gan eksotiskie astoņkāji, Latvijas Radio raidījumā "Nākotnes pietura" stāstīja Pilāte.
Zooloģijas nozarei – malakoloģijai – pamatus vēl pirms mūsu ēras licis sengrieķu zinātnieks un filozofs Aristotelis. Jēdziens "malakoloģija" radies no grieķu vārda "malakos", kas nozīmē "mīksts" savienojuma ar "logos" – "runa, mācība", un tā ir bezmugurkaulnieku zooloģijas nozare, kas pēta gliemjus (moluskus, mīkstmiešus), to taksonomiju, sistemātiku, ekoloģiju, evolūciju un uzbūvi. Pasaulē mīt ap 130 000 gliemju sugu, no tām ap 80 sauszemes un ap 50 – saldūdens gliemju sugas sastopamas Latvijā.
Pilāte norādīja, ka malakoloģija kopumā pēta gliemjus, bet mums labāk pazīstamie gliemeži ir tikai atsevišķa gliemju grupa,
tāpat kā, piemēram, gliemenes jeb divvāku gliemji un galvkāji, pie kuriem pieder astoņkāji un tintes zivis.
"Kopumā ir ļoti interesanti, ka katra lielākā taksonomiskā grupa jeb klase atšķiras savā starpā pilnīgi, gan ar uzbūvi, īpaši jau ar čaulu uzbūvi, gan vispār ķermeņa uzbūvi. Piemēram, ja salīdzina astoņkāji ar gliemezi, šķiet, ka tas ir pilnīgi kaut kas nesalīdzināms, bet tie abi ir gliemji," stāstīja Pilāte.
Tas skaidrojams ar to, ka daļa no gliemju klases pārstāvjiem evolūcijas gaitā atbrīvojusies no čaulām, jo tās tiem vairs nav bijušas vajadzīgas. "Tā nekur nav pazudusi, tā ir samazinājusies tiktāl, ka mēs šobrīd to neredzam, bet kā tāda palieka zināmā mērā, ja tā var izteikties, dažām sugām ir saglabājusies," norādīja Pilāte.
Tiem gliemjiem, kuri savu čaulu saglabājuši līdz šodienai, tās galvenā funkcija primāri ir aizsardzība – gan no nelabvēlīgiem klimatiskajiem apstākļiem, gan ienaidniekiem. Organisma uzbūves ziņā gliemjiem ir viss tas pats, kas mums – sirds, plaušas, nieres, aknas. Malakoloģe norāda, ka, neskatoties uz to, ka tiem nav tādu nervu centra kā smadzenes, aktīvie nervu mezgli ļauj astoņkājim jeb galvkājim – kā visaugstāk organizētajam bezmugurkaulniekam – akvārijos atpazīt savu kopēju.
