Horstas zinātnisko interešu lokā ir 20. gadsimta arhitektūra Latvijā, un viņas pētījums, kurā līdzās arhitektūrai aplūkota arī medicīnas vēstures tematika, apkopots monogrāfijā "Sanatoriju arhitektūra Latvijā: 1918–1940".
Tajā atklāts, ka sanatorijas sevi apliecina kā pārdomāti un stilā ieturēti arhitektūras objekti visā Latvijas teritorijā, kas organiski iekļaujas ainavā un apkārtējās apbūves ansamblī un kuru tapšanā nozīmīgu ieguldījumu savulaik devuši tādi ievērojami arhitekti kā Ernests Štālbergs, Kārlis Bikše un Aleksandrs Klinklāvs.
Mazāk zināmās pērles – sanatorijas
Horstas radīto monogrāfiju "Sanatoriju arhitektūra Latvijā: 1918–1940" daļēji var uzskatīt pat par tādu kā ceļvedi – vasaras ceļojumu plānu, kas atvērs acis uz Latvijas sanatoriju kādreizējo skaistumu.
"Katram, man šķiet, Latvijā būtu jāapmeklē un jāredz Tērvetes sanatorija. Tas ir fantastisks objekts, tāda 20.–30. gadu demokrātiskās Latvijas, var teikt, muiža, pilnīgi veselības pils, kur tā laika cilvēki varēja atgūt veselību, kur tik ļoti arhitekti bija domājuši par to, kā tad uzlabot dzīvi, veselību, labsajūtu slimniekiem pēc Pirmā pasaules kara," stāstīja Horsta.
Horsta pati nāk no Ogres, un arī tur ir divas ļoti skaistas sanatorijas – viena no tām ir Kārļa Bikšes "Saulstari", ko pētniece dēvē par funkcionālisma pērli.
"Pārsvarā šīs sanatorijas ir tādās skaistās vietās, ārpus Rīgas, ārpus lielajām pilsētām, un tur tiešām tas viss darbojas kopā – ir ne tikai skaista, majestātiska ēka, bet arī parks, vecie koki un viss pārējais. Tur ir vērts paviesoties," pauda Horsta.
Viena no pirmajām sanatorijām Latvijā, izrādās, ir aktieru arodbiedrības sanatorija. Arī tā ir arhitekta Štālberga veidota sanatorija, kas atradās Iļķenes muižā – starp Ādažiem un Ropažiem.
"Tolaik muižas ēka tiek pilnībā pārbūvēta, jo it kā aktieri tur grib atpūsties. Viņiem tur top tāda kā sava pils, bet beigās izrādās, ka neviens aktieris nemaz uz turieni negrib braukt un tādu gabalu mērot, jo bija jāšķērso Gauja ar plostu un kaut kādi apgrūtinājumi tur bija. Līdz ar to šī sanatorija kļuva pamesta uzreiz pēc atklāšanas," stāstīja Horsta.
Vēlāk tajā ievācās Tuberkulozes apkarošanas biedrība, izveidojot sanatoriju ar tuberkulozi slimiem bērniem, kas ilgi un veiksmīgi darbojās.
Vēl interesanta vieta ir Cēsu pusē – mazliet pirms Cēsīm vienkopus ir sakopotas vairākas sanatorijas. Viena no tām savulaik domāta karavīriem un tagad saucas atpūtas bāze "Pipariņi", bet tai blakus atrodas otra sanatorija, ko arī veidojis Štālbergs.
"Tur tās visas dabas veltes un dabas skaistums, un tas, kā tā iedarbojas uz cilvēku, – tas viss tur ir jūtams. Tur ir sauss priežu mežs, svaigs gaiss, tas viss ir pilnīgi kā pēc grāmatām – viss, kas sanatorijai ir vajadzīgs," stāstīja Horsta.
Latvijas sanatoriju meistari
Sanatorijas aktīvi būvēja dažādas organizācijas, piemēram, tolaik ļoti turīgais Sarkanais Krusts, bet bieži tās bija arī pielāgotas celtnes. Ja sanatorija tika celta no jauna, tās ierasti projektēja sabiedrībā augstu vērtēti arhitekti.
"Katrs no tādiem tolaik ļoti populāriem arhitektiem – tātad Ernests Štālbergs, Kārlis Bikše un Aleksandrs Klinklāvs – ir projektējuši pa divām sanatorijām. Viņi ir tādi kā mūsu sanatoriju meistari, kuriem arī, protams, bez šīm ēkām bija vērienīga jaunrade un karjera," pauda Horsta.
Visu uzbūvēto sanatoriju galvenais uzdevums bija funkcionalitāte. Labas sanatorijas bija tādas, kas darbojās kā funkcionāls mehānisms, un, lai to panāktu, svarīgs bija tieši arhitekta ieguldījums un zināšanas.
Ernesta Štālberga sieva, piemēram, bija ārste pediatre, un tiek lēsts, ka viņa bija tā, kas vīru konsultēja ar ārstniecību saistītajos jautājumos par ēkas plānojumu.
Horsta pētījusi Štālbergu arī savā doktora disertācijā – viņš ir ne tikai viens no Latvijas Arhitektu biedrības dibinātājiem un modernās arhitektūras pamatlicējiem Latvijā, bet arī līdzautors mūsu majestātiskajam neatkarības simbolam – Brīvības piemineklim, jo tieši viņš pilsētvidē īstenoja tēlnieka Kārļa Zāles ideju. Tāpat viņš radījis Latvijas Universitātes Lielo aulu – unikālu telpu ar brīnišķīgu akustiku.
Savukārt Aleksandrs Klinklāvs ilgstoši strādāja kā Sarkanā Krusta arhitekts, kas nozīmēja, ka viņš ilgstoši tika izkopis vienu konkrētu tipoloģiju un bija tiešām zinošs ārstniecības iestāžu arhitektūrā. Vēlāk, dodoties trimdas gaitās uz Kanādu un ASV, Klinklāvs arī turpināja darboties tieši šajā jomā.
